Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mūsu muzejs, mūsu dzīves, mūsu stāsti

Pagātne, tagadne un nākotne

Laikraksts Latvietis Nr. 504, 2018. g. 4. jūnijā
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Latviešu muzejs. FOTO Marija Perejma.

Latviesu_muzejs_2

Muzeja ēka. FOTO Marija Perejma.

„Team Latvija“ – muzeja komanda. No kreisās: Ilze Franka, Māra Pīrsone (Pearson), ALB priekšniece Ilze Radziņa un Marija Perejma. FOTO Paulīne Krokrile (Pauline Crockrill).

Ilze Franka un Māra Pīrsone (Pearson) pie dokumentācijas krātuves. FOTO Paulīne Krokrile (Pauline Crockrill).

Man ir liels gods būt jūsu priekšā Latvijas 100 gadu jubilejā.

Vārds muzejs atrodas grieķu klasiķu saknēs; pirmais bija Plato muzejs – Atēnās.

Muzejs ir ēka, kur tiek saglabātas vēsturiskas, zinātniskas, mākslinieciskas un kultūras vērtības un kurā tiek organizētas izstādes.

Pasaulē ir ap 55 000 muzeju, 202 zemēs, un latviešu muzejs Austrālijā, kas atrodas Adelaidē, ir viens no tiem.

Pasaules visbiežāk apmeklētākais muzejs atrodas Parīzē – Luvra (Lourve), kas dibināta 1793. gadā, un kas ir vēl šodien lielākais pasaulē..., bet viens no vecākajiem Eiropas muzejiem atrodas Latvijā. Atvērts 20 gadus pirms franču muzeja. 1773. gadā Rīgas ārsts Nikolaus von Himsel ziedoja līdzekļus, atverot Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju. Šodien tur ir pusmiljons mantu, sadalītas pa 80 kolekcijām.

Mūsu muzeju dibināja pirms 48 gadiem – 1970. gadā, un tam ir bijusi raiba vēsture. Pirmkārt, jāsaka paldies visiem vadītajiem: Mieža kungam, Biezaišu un Zvaigznes kundzēm un Mārai Kolomitsevai pa ziedoto laiku un tālredzību, kā arī visiem brīvprātīgajiem līdzdarbiniekiem.

Pēc dažiem klusiem gadiem muzejs sāk atdzīvoties. Mēs esam mantojuši dilemmas ar interesantiem ieskatiem. Žēlums, ka pa šo nedarbošanās laiku daudzas mantas ir uzaudzējušas kājas.

Neviens sabiedrībā nevēlējās apņemties vadības lomu, bet ar laiku izveidojās ieskats, ka varētu darboties vienība – to iesākt un stūrēt. Tā piedzima Steering Committee, kurā 2017. gadā darbojās Ilze Radziņa, pārstāvot Adelaides Latviešu biedrību (ALB), kuras paspārnē muzejs eksistē, Ilze Franka, Māra Pīrsone (Pearson) un Marija Perejma.

Māra Pearson nāca ar lielu pieredzi, brīvprātīgi darbojoties pie Holdfast Bay History Centre. Gada vidū viņai Holdfast Bay pašvaldība piešķīra apbalvojumu pa viņas darbu. Ilzei Frank ir dāvanas uzrakstīt un izpildīt valdības dokumentācijas pieteikumus. Māra ar Ilzi Frank veica lielāko daļu no darba, izstrādājot muzeju dokumentāciju, kas šajos laikos tiek pieprasīta; ir pabeigušas doto uzdevumu un pašlaik aktīvi neiesaistās muzeja darba grupā, bet paliek konsultatīvā lomā.

Pagājušā gada sākumā muzejs saņēma valdības dotāciju un ar nominēto summu deva cilvēka spēku – Paulīni Krokrili (Pauline Cockrill Community History Officer no SA History Trust), kurai ir gara, gara vēsture muzeju darbībā. Pauline nosauca mūs Team Latvija, sakot, ka ar tik profesionālu brīvprātīgu sabiedrības vienību neesot iepriekš strādājusi. Visām četrām darbiniecēm, bijušajām skolotājām / vadītājām, kas nebija iepriekš sadarbojušās kā vienība, bija viens kopīgs mērķis un pieeja.

Intensīvais darbs sākās ar inventāru un katalogu. Inventāra uzskaitīšana nebija viegla, jo iepriekšējie muzeja vadītāji bija katrs lietojis citu sistēmu; kopsummā 3 atsevišķas sistēmas. Iemācījāmies, ka pareizā kataloga metode ir pielietot muzeja iniciāli, kam seko gads un tad numurs: piemēram – LM 2018/1, un ar katru gadu numuri sākās no jauna; nākamgad būtu LM2019/1 ... utt. Šo sistēmu var arī pielietot personīgiem krājumiem.

Zinām, ka Biezaišu kundze pārcēlās uz dzīvi Rīgā; viņa aizveda vienu lielu daļu muzeja eksponētus ar tā laika ALB priekšnieka zināšanu. Līdz šim nevaram atrast aizvesto mantu sarakstu. Zinām, ka krājums atrodas Rīgas Raiņa rakstniecības muzejā – pagrabā. Tas pašlaik nav pieejams, jo to renovē. Mēs ceram, ka paspēsim noskaidrot, kuras mantas un kādi papīra darbi tika pārrakstīti un vai ir iespēja eksponātus atgūt, vai daļu no tiem.

Kā piemēru inventarizācijas laikā atradām Rīgā VEF ražotu Minox fotoaparātu, savā oriģinālajā kastītē. Pēteris Strazds Atālam ir pa Minox sniedzis stāstījumu. Zinām, ka to lietoja spiegošanā gan CIA, gan KGB. Zinām, ka vēlāk to pielietoja trijās James Bond filmās un nesen SBS sērijā, kas ir pamatota uz Agats Kristī (Agatha Christie) rakstiem.

Muzeja papīri, kas atradās blakus aparātam, citēja, ka to esot ziedojis Bogena kungs. Stājamies sakaros ar viņa meitu Vitu Melburnā, un viņa bija priecīga uzzināt, ka muzejā atradās tēva manta. Nedēļu vēlāk sēdes laikā ienāca Ivars Ozols meklējot skautu vēsturiskās mantas un nejauši runa iznāca par Minox aparātu. Ivars teica, ka tas noteikti bija viņa tēva ziedots. Apskatot mantu, Ivars zvērēja, ka tas ir bijis Ozolu ģimenes īpašums. Jautājums... kas notika ar Bogena kunga Minox?

Ar Paulines ieteikumiem mēs sākām ievest muzeju šajā gadsimtā, lai līdzinātos Austrālijas muzeju standartiem. Tas nozīmēja papīru notācijas par ziedotām mantām, brīvprātīgo darbinieku pieteikšanās lapas un dokumentu krātuvēm. Tas arī nozīmēja nopietnu pārskatu par mūsu tēmām, kolekcijas pamatiem, mērķiem un turpmāko darbību. Blakus tam bija vajadzīgs saucamais Mission Statement – kāpēc mēs eksistējam kā muzejs. Kas mēs esam, kāpēc mēs pastāvam un uz kādiem pamatiem mēs ceram izstādīt eksponātus.

Pēc dokumentācijas varējām no tā vadīties un aicināt citus palīgā. Piem., Ilze Tomasa (Thomas) palīdz revidēt grāmatas, lai tās, kas tiek paturētas, iederas muzeja vīzijā.

Tikušas pavadītas daudzas stundas, satiekoties katru nedēļu uz divām stundām. Sēdēs bija jautras un raitas diskusijas, lēmumi, kā arī praktiskais, pēc vadlīnijām savest visu kārtībā.

Blakus tam mums bija jāpiemācās klāt. Apmeklējām kursus Art Lab Adelaides Universitātē – kā saglabāt Pīrsomantas nelaimes gadījumos. ArtLab ir unikāls Austrālijā, jo ir viena ēka, kur notiek visas renovācijas, labojumi, kas apvieno visas nodaļas, muzeju, mākslas galeriju, bibliotēku... utt.; droši vien, jo visas atrodas viena otrai tuvu. Citām pavalstīm ir mazas nodaļas katrā ēkā un bieži uzlūdz Adelaides restauratorus braukt viņiem izpalīdzēt vai atrisināt problēmas.

Bija teorija un praktiskais. Teorijas daļā iemācījāmies, ko darīt ar stūrgalvīgām foto bildēm aiz plastmasas lapām. Tās var viegli atšķirt no lipīgām lapām, lietojot Dental floss. – demo – vai foto.

Gan domājām, ka uguns būtu lielākais ienaidnieks, bet izrādās, ka tas ir ūdens. Arī ja izceļas ugunsgrēks, tad ēka/istaba tiks mērcēta ūdenī. Būvējām grāmatām vēja tuneļus zem galdiem ar faniem, iemācījāmies nelietot pirmo instinktu – matu žāvētāju! Izžāvējām grāmatām lapas dabīgākā procesā, drēbēm sabāzām papīrus, no ūdens baseina izvilkām izmirkušas grāmatas un lielās lapas, afišas žāvējām kā slapjas drēbes uz veļas šņores.

Galvenais bija nodibināt, kas ir mūsu vērīgākās mantas un kur tās atrodas, lai varētu tās nelaimes gadījumā paķert vispirms un izglābt. Mums laimējās, jo muzejam jau bija uzrakstīts nelaimes gadījuma rīcības plāns. Paldies Mārai Kolomitsevai!

ArtLab notur kursus samērā bieži, un, ja kādam ir liekas grāmatas, tad variet tās noziedot nākamām darbnīcas sesijām.

Mēs visas piedalījāmies Vēstures nedēļas kursos – kā atrast materiālus un izmantot datu bāzes un veidus kā organizēt interesantus eksponātus un piesaistīt publiku.

(Vēsture ir mums visapkārt – blakus stāsts). Vienā dienā pirms sēdes Ilze Radziņa dzirdēja klauvējienu pie ALB nama slēgtām durvīm. Kundze, kas dzīvoja kaimiņos, bija ievērojusi, ka kāds ap namu grozās, un lūdza padomu. Viņa strādājot Prospekta apriņķī un savedot mājas mantojuma sarakstu. Vienu māja Art Deco stilā ar stikla logiem, kas kā mēnesis apkampj mūra sienu, esot būvējis tāds Jānis Strazdiņš un vai kādam par viņu būtu kāda informācija. Ilze tūlīt sazinājās ar nelaiķa Jāņa sievu Saulcerīti, kam sekoja satikšanās, kur tika parādīti oriģinālie mājas plāni.)

Pēc struktūras apguvuma Pauline mums sniedza izaicinājumu, kā muzeju izveidot pēc mūsu mērķiem un misijas tvēruma.

Muzejā ir 4 istabas, un bija ļoti intensīvas diskusijas, kā visu varētu pasniegt. Pauline mūsu domas noklausījās un tad pacēla savu perspektīvu. Pašreiz ieejot mūsu muzejā kā svešiniekam, sniegums ved domas, ka varbūt Latvijā visi diendienā staigāja tautas tērpos, spēlē kokli, valkā daudz dzintarus un dzied. Jautājums..., bet vai tā ir īstā dzīve?

Nolēmām istabas sadalīt pa laika posmiem. Pirmā rādītu dzīvi Latvijā pirms Otrā pasaules kara. Kāda bija Rīga? Kāda dzīve laukos? Mīļākās grāmatas vai draudzības, nodarbības. Kādu dzīves veidu cilvēki atstāja, bēgot svešumā?

Otrā istaba būs par kara posmu, bēgļu gaitām, DP nometnēm un izceļošanu uz Austrāliju.

Trešā istaba būs šodienas dzīve, ko mēs esam atstājuši. Kādas ir mūsu saites ar Latviju, mūsu sabiedrība, mūsu darbi un panākumi. Šī istaba būs ar maināmām izstādēm – laikmetīga ar tēmām – vai tie ir Ziemassvētki, vai ēdiens, vai cits.

Ceturtā istaba būs pētniecības vieta ar tehnoloģiju, piem., vietnes, kur var atrast informāciju, sakrāti folderi par katru cilvēku, kas muzejam ir ziedojuši mantas un to stāsti; arī, ja tas nav izstādē izlikts, tad kā arī noliktava, uzglabājot mantas. Tērpu un audumu kastes ir jau iegādātas.

Decembrī no valdības muzejs saņēma $5 000, izveidot plānus īstenībā. Pirmajai istabai ir konkrēti plāni; tiks izvietots, kas muzejā jau atrodas, bet samazināt to, kas atkārtojās, piem., manekeni, dzintari utt. Domas ir pasniegt vienu pāri manekenus tautas tērpā un to rotācijas veidā apmainīt ar citu novadu tautas tērpiem. Tehnoloģija un vizuālais ir ārkārtīgi svarīgi, un ceram uz loga apažūras rādīt video lentas, ilustrējot kāda Latvija bija pirms kara. Zviedru valsts arhīvos atradām interesantu 12 minūšu video ar nosaukumu Rīga 1929. gadā, parādot ikdienas Rīgas un lauku dzīvi. Pauline ir uzsākusi saraksti ar lūgumu to lietot mūsu muzejā. Nupat to zviedru bibliotēka noņēma no savas vietnes, bet tas ir pieejams YouTube.

iPadā varētu savīt sižetus no filmām, piem., Dream Team 1935. gadā/Sapņu Komanda par basketbola vienību, kam ir angļu subtitri un šīgada filma Nameja Gredzens / The Pagan King – Latvijas sadarbība ar Angliju, kas ir angļu valodā ar latviešu subtitriem, ko nupat pasaules tirgū iegādājās arī Austrālija, un Homo Novus – bāzēta uz Anšlava Eglīša romānu par 1938. gada mākslinieku dzīvi Rīgā, kas septembrī tiks izrādīta Latvijas ķinīšos, bet līdz šim nav ar angļu subtitriem.

Es saku mūsu muzejs, jo tas pieder mums visiem; to nevada viens cilvēks, bet grupa un indivīdi ar kopīgu domu uz īsāku vai garāku laiku.

Viens muzeja spārns ir mutiskas intervijas – oral history. Zinām, ka tādas bija veiktas iepriekš, bet šoreiz tās ir veidotas pēc laika gājuma, saliedējot ar 3 istabu struktūru, un jautājumi atspoguļo vēsturisko secību. Paldies Pēterim Strazdam, kas pēc muzeja darbības uzzināšanas, pieteicās pie tehniskā darba. Pēterim ir lielas zināšanas, darbojoties 10 gadus etniskajā raidstacijā.

Apmeklējām mutiskās vēstures kursus pavalsts bibliotēkā, kur tehniskās darbības pasniedzējs bija Māras Kolomitsevas dēls Peter. Viņš ir bijis ļoti pretimnākošs un izpalīdzīgs. Lai izveidotu kvalitatīvu interviju, tad pavalsts bibliotēka ir vienīgā ar 7 aparātiem, kurus var aizņemties, jo tie maksātu vairāk nekā mūsu budžets varētu atļauties. Ar to pavalsts bibliotēka pieprasa intervētāja parakstītus dokumentus ar oriģinālo ieskaņojumu. Sabiedrības vadītājam un intervētai personai piesūta interviju Mp3 formātā. Pēteris ar Peter ir pavadījuši mācību stundas lai pārvaldītu aparātu.

Mans darbs kā mutiskās intervijas vadītājai ir interviju pārrakstīt un tad tulkot, aizsūtot to bibliotēkai, pievienojot ieskaņojumam. Ja intervijas būtu angļu valodā, tad ir brīvas datora transcription programmas, bet latviešiem tādas vēl nav.

Pirmā intervija notika 1. februārī ar Tamāru Stadoliukas, kura nosvinēja 100 gadus 25. janvārī – Latvijas jubilejas gadā. Tā lai būtu Tamārai ērti, tad viņu intervēja Ilze Radziņa, ko pazina ar Laimas darbību. Pēteris ne tikai ieskaņoja mutisko, bet uzņēma video un fotogrāfijas. Pēc intervijas Tamārai nobira asaras. Intervijas ir ļoti personīgas un aizkustinošas, un pēc tam ir jāpavada laiku ar intervētājiem, lai tie atgrieztos atkal šodienā.

Intervijas sarakstam nav nekādas secības, atskaitot gada gājums. Visu cilvēku stāsti ir līdzvērtīgi. Tie, kas piedalās, un tie, kas ir izvēlējušies nepiedalīties mūsu sabiedrībā. Katram savi iemesli un savi stāsti. Tos variet pieteikt man pēc uzrunas.

Kad visi satikāmies pēc pirmās intervijas to analizēt, tad Pēteris teica... vajadzēja šo projektu iesākt pirms 40 gadiem.

Kas ir mainījies muzeja pieejai?

Galvenais degpunkts ir stāsts. Ja ziedotai mantai, tērpam, audumam nav savs stāsts, tad tas turpmāk netiks pieņemts.

Viens no Latvijas 100 gadu projekta, kas pašlaik ceļo pa Latviju, ir Stāstu Sega Latvijai (patchwork quilt), kur varēja piedalīties ikviens, kas dzīvo ārpus Latvijas robežām. Stāstu segas vadlīnijas bija, izveidojot uzdoto auduma kvadrātiņu un pievienojot savu stāstu.

Šis ir virziens visiem pasaules muzejiem, gan katrs to izveido un iztulko savā izpratnē. Tas līdzinājās mūsu Migrācijas muzeja Settlement Square – tās pašas vadlīnijas, atskaitot, ka ir ķieģeļu veidā un informācija atrodas datu bāzē iestādes ieejas telpā.

Tā kā no muzeja nevar mantas tik aizņemties, tad lietošu personīgu piemēru muzeja izstādīšanas veidā – veco un jauno... kas ir šī manta? Varētu to izstādīt ar mazo informācijas plakātu, kas tā ir un kas to ziedoja... punkts. Šīs dienas versija ir dot atslēgai savu stāstījumu... Pirmais stāsts. Ar šo dzelzceļa vagona atslēgu mans tēvs, Jānis Tumuls, pret likumu, Balvu dzelzceļa stacijā Latgalē ar pēdējo vilcienu uz Rīgu, kara laikā izglāba Skrīveru ģimeni – vecākus ar bērniem Imantu un Skaidrīti, jo skolā bija gājis ar Skaidrīti. Ģimeni viņš paslēpa, atslēdzot preču vagonu. Skaidrīte mums labāk pazīstama kā Dariusa, un vienmēr piemin, ka ja tēva darbība nebūtu notikusi, tad arī nebūtu ne Sprigulītis, ne Saules Josta.

Otrais stāsts. Dažas dienas vēlāk viņš dzirdēja, ka Matīsa tirgū varot nopirkt svaigu maizīti un no norīta, vēl noguris uzvilka zābakus bez zeķēm, bet pilnā uniformā un, atstājot Vaļņu ielas Nr. 37., gāja uz tirgu. Ceļā viņu apcietināja un vācieši viņu ar kuģi aizveda uz gūstekņu nometni. Kabatā bija atslēga.

Trešais stāsts. Kad meita Marija jaunībā sāka spēlēt kokli, tad tēvs viņai to pielāgoja kā kokļu uzskaņotāju, ko viņa vēl šodien lieto.

Kas dod mantai dzīvību/ziņkārību pameklēt tālāk?

Otrais punkts ir providence: jāpierāda, no kurienes manta ir nākusi, kam tā piederēja, kas un kad to ziedoja.

Mums ir jāsavāc savi stāsti, pirms tie pazūd..., un muzeja mantām jāpieraksta stāstījumus. Kuri bez stāstiem, bet kam klāt ir ziedotāja vārds, tiks aicināti pakuplināt ar stāstījumu. Ja ziedotājs ir aizsaulē, tad ceram, ka pēcteči to varēs apgaismot.

Žēlums ir tie daudzie foto albumi, kas ir muzejam ziedoti: bez vārdiem, notikumiem, datumiem. Tas arī atteicās uz ALB mūzikas balvu piešķīrējas Benitas Vembris. Kā viena no viņas bijušajām skolniecēm, es apņēmos divas foto bildes atšifrēt. Tas mani aizveda uz saraksti ar bijušo Māru Zaķi, vijolniece, kādreizējo Sidrabas Stīgas ansambļa dalībnieci, ko atradu sabiedriskos medijos, un pēc 44 gadiem satikāmies tirgū Latvian Lunchroom. Viņai projekts iepatikās, un par abām atrisinājām visus Benitas Vembris tā laika audzēkņus, bet pārējām bildēm nav cerības – no Rīgas un konservatorijas Pēterburgā. Viņas kastītē ir pielikti daži koncerta apraksti krievu valodā; tos ar laiku ceram tulkot.

Skatoties daļu muzeja krājumu, varētu secināt, ka daži ziedotāji, nezinot ko citu darīt, nodomājuši, ka vecāku mantas muzejam noderētu – mantas bez informācijas – un no muzeja perspektīvas – totāli nelietojamas. Mums ir vēl jānoskaidro, kā labāk ar tām tālāk rīkoties.

Kādā valodā mēs darbojamies?

Pauline klātbūtnē viss ir ritējis angliski. Dokumentiem ir jābūt angliski, lai būtu daļa no plašākā pasaules muzeju tīkla. Skatāmies uz nākotni un muzeja lomu. Skatāmies uz potenciāliem apmeklētājiem. Zinām, ka mūsu valoda retāk skan pat mūsu sestdienas skolā, un zinām, ka arvien vairāk un vairāk latviski nerunātāji interesējās pa savām saknēm. Nolēmām abas valodas visās izstādēs, bet papīra darbus, pētījumus – angliski.

Mērķis šajā gadā ir izveidot pirmo istabu līdz decembrim – Kultūras dienām, bet ja tas paņems ilgāku laiku, – tad būs, kad būs.

Starplaikā muzeja paspārnē būs vairāki notikumi. Viens no tiem ir Open Door – Atvērto durvju dienas kas notika 28. un 29. aprīlī. Tur ar lielu sparu darbojās Ivars Ozols, un baznīcas durvis bija atvērtas visiem plašajā sabiedrībā to apmeklēt. Ir daži, kas baznīcai iet garām ik dienu un bijuši ziņkārīgi par tās iekšpusi. Tie ļoti vērtēja to iespēju apskatīties, baudīt un uzdot jautājumus.

Maijā ir Dienvidaustrālijas vēstures festivāls – South Australia's History Festival, būsim ziņkārīgi, prasīsim jautājumus.

Mūsu dzīves ir viens liels stāsts. Stāsti mūs vieno – saprast citus un tos izjust vārdos un bildēs, nekustīgās un kustošās. Ceram, ka dalīšanās būs mūsu kopīgā muzeja sabiedriskā saite. Būs izaicinājumi, bet būs interesanti. Progresu varēsiet vērot ALB tīmekļa lapās, kam ir atsevišķa muzeja saite.

Strādāsim kopā tagad, lai mūsu stāsti nepazūd nākotnes paaudzēm; lai tām būtu skaidrāks ieskats mūsu pagātnē.

Paldies par uzmanību!

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com