Nākotne spīd spožās krāsās...

Lēkāju un griežos un dancoju pa savu istabiņu... cik nu man tā rūmīte atļauj, bet mierā nostāvēt nevaru. Kas par izredzēm, kas par pasakainu nākotni, kas par... Nu... nav ko tērēt spēkus, kaut gan gribētos kūleņus mest.

Ziņkārīgie droši vien gribēs zināt, kas man par priekiem. Nu, lieta vienkārša. 21. aprīļa dienas laikrakstā, pirmā lappusē rakstiņš – BUDGET EXCLUSIVE“.*

Rakstiņā tādi debešķīgi teikumi – Our senior Australians have built the nation that we enjoy today.** Un turpat tālāk – They have rightly earned the respect of the community and must be cared for with the dignity they deserve.***

Tālāk nemaz nelasīju, kaut raksts turpinās arī vēl piektajā lappusē. Vai tad nav jau skaidri pateikts? Skaidri saprotams? Uz mums, vecīšiem, neviens vairs nevarēs šķībi skatīties no augšas. Visiem mūs būs laipni jāsveicina un jāapsveic vārda dienās un augstos svētkos. (Dzimšanas dienas var palikt neievērotas, citādi var iznākt lieki izdevumi un kafijas vārīšana.) Un, ka notiks arī kārtīga pensijas paaugstināšana, par to šaubu nemaz nevar būt; kā citādi lai sasniegtu to minēto dignity – jeb augstu stāvokli? (Manā vārdnīcā – dignity = cēlums, augsts amats, augsts stāvoklis.)

Kad pirmais prieka vilnis bija pāri, sāku domāt tā drusku drebelīgāk: vai tik tas attiecās arī uz mani? Vecs esmu pietiekoši, tas skaidrs. Būvēšanā arī esmu piedalījies. Abi ar Krišu uzcēlām Marijai smuku trušu būdiņu; – prieks skatīties. Bet rakstiņā iet runa par 1,3 milj. vecīšu un večiņu... vai visiem varēs daudz ko pielikt? Valdība taču vienmēr brēc, ka nav naudas. Un vēl kas – to lietu kārtošot – safety watchdog. Cik man ir iznākušas darīšanas ar suņiem, tās nekad nav beigušās man labvēlīgi. Vai šoreiz iznāks citādi? Jautājums jautājuma galā, un mans prieks jau nokāpis papēžos. Saņemu dūšu un izlasu piekto lappusi. Gribas gandrīz vai raudāt. Viss, ko viņi domā darīt, ir taisīt vēl vienu valdības komisiju, kura skatīšoties, lai vecīšiem nenodarot pāri. Vienā veco ļaužu mītnē vesels bars saslimis ar flu, un desmit gabali aizgājuši pie tēviem. Nu liels tracis. Kas vainīgs? Nevienam nav ienācis prātā, ka tā varētu būt pati flu, bet dibina komisijas. Cik tas neizmaksās? Un kur palika mans pensijas pielikums? Baigi muduļi. Vajadzētu iet un kādam sūdzēties, bet kur iesi?

Eju ārā un dodos uz savu soliņu zem krūma, – vienīgo vietu, kur var atrast pietiekoši miera un klusuma, lai varētu sakarīgi domāt.

Par pensijas paaugstināšanu rakstā nav ne vārda. Tad jau laikam uz kaut ko tādu nav ko cerēt. Bet ja tā labi padomā, ko tad es ar to ekstrā naudu darītu? Uz pokīšiem uzspēlēt azarta spēlītes jau vairs nebraucu, kopš uzdevu braukšanu ar mašīnu. Uz veikaliem arī vairs nē. Ko tad ar to naudu lai dara? Sviež gaisā, krīt zemē; dod cūkām – neēd... Paēdis esmu labāk nekā visus tos gadus, kad pats taisīju sev ēst... Istabiņa, kaut maza, tomēr ir laba un ērta tādam vecpuisim kā man. Ko tad vēl lai es vēlētos?

Jā, kad tā labi padomā, man ir laba un viegla dzīve. Viss tiek padarīts, esmu aprūpēts, kā sak' no galvas līdz kājām. Nav nekas vairāk ko vēlēties. Varbūt kādu špukterīti šad un tad... Bet varbūt tas ar vairs negaršotu. Un tad tās paģiras... Nē, nē, ir labi tā, kā ir, un tās jaunās komisijas var iet ratā, es dzīvošu kā līdz šim. Un ja kādreiz uznāks drūvīgs prāts, nākšu pasēdēt uz sola zem krūma...

Jancis

Laikrakstam „Latvietis“

* angl. – Ekskluzīvs par budžetu.

** angl. – Mūsu austrālieši seniori ir cēluši to nāciju, kuru mēs šodien baudām.

*** angl. – Viņi ir taisnīgi nopelnījuši sabiedrības respektu, un par viņiem jārūpējas ar to cieņu, ko viņi pelnījuši.