Ģimenes dienai veltītas pārdomas

Palielināt / Enlarge

Tētis Oskars ar manu māmiņu Ņinu Rīgā, pirms es biju pat dzirkstele viņu acīs. FOTO no Guntas R. personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Tētis ar Liliju Brisbanē. FOTO no Guntas R. personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Rudzīšu ģimene ceļā no Fišbahas bēgļu nometnes Vācijā uz kuģi „Canberra“, lai sāktu jaunu dzīvi Austrālijā. FOTO no Guntas R. personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Māju būvēja tētis pats, kā atļāva finanses – bez parādiem. FOTO no Guntas R. personīgā arhīva.

Mana mīļa māmuliņa,
Mani mīļi audzināj';
Pati māte dubļus brida,
Mani nesa rociņā.

Neatceros, ka mani vecāki, man augot, kaut vienu reizi būtu teikuši, ka mani mīl. Taču par mīlestību skaļāk runā darbi nekā vārdi, un darbos viņi man katru dienu savu mīlestību pierādīja. Esmu kara, dīpīšu un trimdas laiku bērns, kad vecāki dzīvoja neziņā par nākotni un cīņā par iesakņošanos jaunajā dzīvē, jaunajā zemē. Cik vien bija praktiski iespējams, vecāki mani pasargāja no visām to laiku grūtībām. Lika skolā iet, cītīgi mācīties, darīt savus darbiņus mājā, lai vecākiem būtu palīgs. Toreiz, protams, es to nenovērtēju, pieņēmu kā pašu par sevi saprotamu, kaut arī pie sevis reizēm noņurdēju par ikdienas pienākumiem saimniecībā. Taču tagad, ar dzīves pieredzi, saprotu, ko nozīmē tēva un mātes mīlestība, rūpība un ģimenes siltums. Saprotu arī, ka darbs māca darītāju, un tie sīkie darbiņi, ko man lika veikt, mācīja pienākumu un gatavoja uz dzīvi.

Un pašaizliedzība. Kad pēc vairāku gadu taupīgas dzīvošanas, tēvam bija sakrātas nepieciešamās mārciņas, lai iegādātos sen kāroto, kaut lietotu, pirmo ģimenes automašīnu Austrālijā, es, divpadsmit gadu vecumā darīju zināmu, ka gribu mācīties spēlēt klavieres. Ar klavieru stundām vien nepietika, vajadzēja arī mājās savas klavieres, lai katru dienu varētu spēlēt, un tā auto fonds kļuva par klavieru fondu, un krāšana automašīnai sākās atkal no nulles. Neatceros, vai toreiz pat paldies pateicu; ceru, ka jā. Klavieru stundas atvēra veselu jaunu pasauli ne tikai uz taustiņu kutināšanu, bet arī uz mūzikas valodas noslēpumiem un klasiskās mūzikas bagāto mantojumu. Par šādu bagātību vispār nav iespējams pietiekoši pateikties, jo tā ir vismaz puse no tā, kas es esmu. Tās pašas klavieres vēl šodien, pēc sešdesmit četriem gadiem, ieņem goda vietu manā mājā. Paldies vecākiem par šo nesamaksājamo dāvanu.

Tā laikam ir patiesība, ka novērtējam to, kas mums ir tikai tad, kad esam to zaudējuši. Kad pie dieviem aizgāja mana māmuliņa, skaudri izjutu, ka mēs vēl nebijām visu izrunājušas, kas mātei ar meitu jārunā, bet tad jau bija par vēlu, jo vairs nebija, kur ņemt padomu. Tēvs bija labs, bet tēvs – vīrietis. Ko viņš saprot no sieviešu lietām? Tik daudz prāta gan viņam bija, ka pēc dažiem gadiem vientulībā nodzīvojis, laidās atkal laulības skavās. Laimējās ne tikai viņam, bet arī man, jo mūsu Lilija bija vienkārši burvīga! Silta, sirsnīga, muzikāla, ar skaistu balsi un dziļi latvisku dvēseli. Mīlēju viņu tikpat kā savu īsto māmiņu. Līdz tam laikam biju nodibinājusi pati savu ģimeni un sāku saprast, ko nozīme būt sievai un mātei.

Maziņš biju, neredzēju
Kad nomira tēvs, māmiņ';
Es uzgāju ganīdamis
Kur gulēja tēvs, māmiņ'.

Mūsu dainu pūru bagātina daudzas bāreņu dziesmas. Tautas vēsturē slimības un kari gādāja par to, lai bāreņu nekad netrūktu. Ne katru bērnu aplaimo mīloša un sargājoša ģimene arī šajos laikos un ne tikai Latvijā. Katrā laikrakstā un katrā ziņu raidījumā var uzzināt par varmācīgiem tēviem, alkoholismu un dažādām nelabvēlīgām atkarībām, kur bērns pat savā mājā nevar justies drošībā. Tādi bērni bieži meklē sabiedrību uz ielas, un nav brīnums, ka tur ir īstā skola noziedzīgai nākotnei. No šiem pazudušiem bērniem cieš ne tikai paši bērni, bet visa sabiedrība, un kas vainīgs? Neatbildīgi vecāki. Izrādās, ka pat bērnu namos, kur bērniem vajadzētu justies droši, ne vienmēr var uzticēties audžu vecākiem.

Kā sabiedrība esam izlaidušies. Esam kļuvuši par negausīgiem patērētājiem, kas neko vairs nelāpa, nelabo, tikai met projām un pērk jaunu. Pamatvērtības kā taupība un pacietība vairs nav cieņā, un to pašu mēs mācam saviem bērniem. Maniem vecākiem nebija neviens parāds, pat uz māju ne; – būvēja, cik varēja atļauties. Tagad ļaudis iejūdzas bankas parādos, kurus līdz pensijas gadiem nespēj nomaksāt. Kur lai bērni mācās par taupību un pašaizliedzību, ja ar kredītkarti var nopirkt, ko vien sirds vēlas? Nav brīnums, ka tik daudzi jauni cilvēki, dzīvi knapi sākuši, ir parādos līdz ausīm. Ģimenē nav iemācītas pamatvērtības, un trūkst pašdisciplīnas.

Bērns mācās gan no pozitīva, gan no negatīva piemēra, kā darīt un arī – kā nedarīt. Vislielākā dāvana, ko varam dot mūsu bērniem un mazbērniem, ir mūsu laiks un patiesa interese par viņu ikdienu. Kopīgi cepsim kūkas, lasīsim grāmatas, apmeklēsim koncertus, jauniešus iesaistīsim koros un dažādās latviskās izdarībās, kaut arī viņi nerunā latviski. Uzklausīsim viņus, parādīsim viņiem, ka viņi mums ir vērtība, un varbūt kaut kas no mūsu vērtībām pielips viņiem. Cerēsim.

Ai bērniņi, ai bērniņi,
Klausiet tēvu, māmuliņ',
Mūžam saule debesīs,
Ne mūžam tēvs, māmiņ'.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“