Kur? Kas? Uz Kokosu (Kīlinga) salām? (3)

Palielināt / Enlarge

Mūsu „Jūras pils“ („Sea Castle“). FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Ielas skats. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Sēru vīģes koks ar aicinājumu. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Tūristi un skolnieki „Cep lai runā“ programmā. FOTO Trevors Hauvits (Trevor Howitt).

Palielināt / Enlarge

Atvadoties no Avrilas Vaitas (Avril Whyte). No kreisās: Pēteris, Avrila, Marija. FOTO Loids Leists (Lloyd Leist).

Otrais turpinājums. Sākums LL497, LL499.

Otrdiena, 17. oktobris

Kad piecēlāmies, mūs sagaidīja burvīgs un svaigs rīts. Bija žēl atvadīties no skaistās Mājas salas un tās sirsnīgiem nama vecākiem, bet bija pienācis laiks pārvietoties uz Vestsalu. Skaistais rīta lagūnas ceļojums bija šūpojuši mierīgs.

Kad izkāpām no mazā busiņa, pa galveno ielu aizstaigājām uz jauno mājas vietu. Mūs īsajā ceļā sagaidīja tāfele, piesprausta pie sabiedriskā kluba āra sienas, kur ar krītu un lieliem burtiem bija rezultāti no svētdienas jūras robežsarga gružu akcijas. Viņi bija salasījuši 73 kg gružus, kura kopskaits bija 6194. Galvenie sagrupējumi bija 3099 plastmasas gabali, 1000 vāki, 721 plastmasas dzeramie salmi un 294 farmaceitu piederumi.

Mūsu jaunā māja bija tieši jūras krastā ar ļoti piemērotu vārdu – Jūras Pils (Sea Castle) un tieši pretī lidlaukam. Jūras vējš bija tik svaigs, ka vēsinātāju nevajadzēja iedarbināt, jo ar istabas griestu fēniem tīri labi pietika. Sēdējām verandā, skatoties uz jūras mainīgajiem garastāvokļiem un krāsām. Pretī stalti zemē ieenkurojies sēru vīģes koks mums pamāja; tam apkārt galdiņš un krēsli, kā aicinājums, lai kāds to apciemo.

Uz pusdienām mēs pieteicamies pie vietējās apriņķa skolas, kas vienreiz nedēļā atver tūristiem durvis. Skolēni no abām salām šeit turpina savu 8. – 10. klašu izglītību. Programma seko Austrālijas mācību plānam, un Rietumaustrālijas valdība ir atbildīga par tās izvešanu, un mācību spēku piegādi, tiem piešķirot valdības īpašuma mājas.

Katrā salā ir pamatskola. Mājas salā visas mācības notiek malajiešu valodā, un puikām piektdienās skolu nav jāapmeklē, jo tā ir nozīmēta ticības mācībām dievnamā.

Kad Mājas salas skolnieki pārbrauc lagūnai uz apriņķa skolu, bieži viņu angļu valoda ir ar stostīšanos vai tā vēl nav apgūta. To mēģina atrisināt ar dažādām programmām, un viena no tām ir Cook to Talk (Cep lai runā). Mērķis ir – kamēr skolnieki cep un vāra, mēs ar viņiem pārrunāsim par ikdienas lietām, paplašinot angļu valodas spējas.

Pēc īsas pastaigas no Jūras Pils, mūs sagaidīja skolēni un pievienojāmies mazai tūristu grupiņai. Ieejot skolas virtuves telpā, manas acis noreaģēja; tās taču bija tās pašas kundzes, kas ar mums no rīta ceļoja pāri lagūnai. Viņām līdzi bija tulks. Tās, būdamas skolēnu mammas, vadīja pusdienu cepšanu, ievērojot, ko skolnieki darīja. Mūsu klātbūtne bija palīdzēt veidot receptes no skolēnu instrukcijām un tajā pat laikā parunāties. Galvenokārt cepējas bija meitenes, un, aprunājoties ar dažam, dzirdēju pa lielo interesi zinātnes un matemātikas laukā.

Pēc padarītā darba skolas pagalmā bija uzklāts galds ar baltu galdautu, kur baudījām maltīti, un kur pievienojās skolēni un dažas mammas. Vējš bija tik liels, ka galdautu bija jānoenkuro. Sarunas bija raitas ar humora piedevām. Cālis bija galvenais ēdiens, ar garšvielām un pikantu mērci.

Sarunā ar skolas pārzini uzzināju, ka pēc 10. klases, lai turpinātu izglītību visiem skolniekiem ir jāpārvietojas uz Austrālijas cietzemi, galvenokārt, Pertā. Pēc izglītības gaitām puikas visbiežāk atceļo vecāku mājās, tur paliekot, turpretim meitenes vēlās palikt Pertā, lai izveidotu karjeru. Tās, kas atgriežas, ir galvenokārt izstudējušas medicīniskā laukā. Daudzām ģimenēm ir Pertā radi, un jaunieši atgriežoties pa brīvlaikiem.

Mūsu saruna iegriezās par dzimtas saknēm, un pārzinis teica, ka liekas, ka pēc viņa rēķina ar 14 gadu darbību salas izglītības programmā, esmu pirmā latviešu izcelsmes viešņa skolā. Izrunājām skolas programmas lietas, un man būtu bijis darbs kā atvietotājai; vilinoši gan... ja tik būtu sala tuvāk mājām!

Piedalīšanās maksa sedza ēdiena iegādi un, ja kas palika pāri, tas tika ziedots programmas turpināšanai.

Pēc gardās maltītes mums katram uzdāvināja ne tikai lielu laminētu grupas fotogrāfiju, bet uz mājām līdzi ņemamo papes kastīti ar pārpalikušo ēdienu. Nesagaidīti jauki! Vakariņas uz verandu bija nodrošinātas!

Ejot uz mājas pusi, dzirdējām lidmašīnas skaņas. Taču bija otrdiena, un lidojums no Pertas ieradies.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl