Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (29)

Trimdas bērnu mazbērns Jānis Andersons Jr.

Laikraksts Latvietis Nr. 493, 2018. g. 9. febr.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Andersons

Jānis Andersons Jr. FOTO Astrīda Jansone.

Šis ir trešais trimdas bērnu mazbērns, kuru šogad jau intervēju. Ar viņa tēti es jau runājos pagājušā gadā, kad rakstīju grāmatu Vītolu fondam. Tagad pie manis ir jau viņa dēls. Viņš atnāk pie manis ar lielu Laimas konfekšu kasti, ko man atsūtījis viņa tētis. Tūlīt arī sēžamies pie galda un strādājam. Stāsts viņam rit viegli un neiespiesti. Viņš vispirms man pastāsta par savu hobiju, kas ir dronu būvēšana un piedalīšanās sacensībās. Es viņam pastāstu, ko no viņa gribu un viņš stāsta:

„Es esmu dzimis 1995. gadā, Stokholmā un pamatskolā es sāku iet Stokholmā, bet tad visai drīzi mēs pārcēlāmies uz Latviju, un es gāju Jūrmalas alternatīvajā skolā. Man tā skola ļoti patika. Tā bija tā skolā, kuru tur izveidoja mans tētis. Viena otra no mācību metodēm bija mazliet savādāka kā parastās skolas, un tur man nebija tik garlaicīgi. Es diezgan agri iesāku būvēt dronus un piedalīties sacīkstēs. Vēlāk es pats arī tos dronus būvēju un, kad sacensībās tie saplīsa, tad tie bija jālabo, un tā gandrīz vienmēr ar tiem bija kaut kā jādarbojas, un pie tā es patērēju diezgan daudz laika. Ātri negāja ne lāpīšāna ne būvēšana, tas bija ļoti ietilpīgs darbs, bet man tas ļoti patika, un es nesūdzējos.

Kad es gāju vidusskolā, es gāju I Valsts ģimnāzijas skolā, kas arī bija ārkārtīgi laba skola, un tur es gāju tajā skolas daļā, kas man deva iespēju studēt ārzemēs. Es studēju Anglijā un mācījos taisīt dronus. Mēs Rīgā piedalījāmies arī sacīkstēs, kur lidoja ar ļoti maziem droniem, visapkārt mums bija tīkls, lai nekas mums nevarētu izlidot ārā, un daudz skatītāju nāca skatīties, kas mums visiem sagādāja lielu prieku, kas ir arī no malas skatīties. Tas ir gandrīz kā auto sacensībās, tikai daudz mazākā skalā.

Stokholmā es dabūju arī latviešu valodu mācīties, jo mums arī Stokholmā bija latviešu skola. Mums tā bija sestdienās. Es biju 5. klasē, kad mēs pārcēlāmies uz Latviju. Latvijā pabeidzu pamatskolu un vidusskolu un tad aizbraucu uz Angliju studēt. Zviedru skola nav tik interesanta kā latviešu skola. Tajā laikā mēs dzīvojām Rīgā. Man ļoti patīk, ka man gadījās būt labās skolās. Man patika arī dronu būvēšana un piedalīšanās sacīkstēs un pie tās es pavadīju ļoti daudz laika, jo tur paiet laiks ne tikai labojot tos, bet arī no jauna būvējot; tu vadi tos no pults. Tur ir iesaistīti ļoti daudz dažādu darbu. Tur ir lodēšana, tur ir elektronika un daudz kas vēl cits, tur ir arī mehāniska būvēšana un programmēšana. Latvijā mums tas ir izplatīts, un latvieši ar to nodarbojas daudz. Vēl jau arī skola prasa savu laiku, lai mācītos.

Kad es pabeidzu ģimnāziju, es aizbraucu uz Angliju un tur University of Lancashire studēju skaņu mehāniku. Tas ir viss, ko var iemācīties par skaņas uzglabāšanu, bet to es nepabeidzu, pēc trim gadiem atbraucu mājās un iestājos Rīgas tehniskajā Universitātē. Tagad studēju Mehānisko inženieriju, mehāniku, mašīnbūvi un tai pašā laikā arī pastrādāju Rīgas mežos. Tur es daru to, ko sauc par tālpētīšanu. Lai nebūtu jāizstaigā viss mežs, tad mēs to izdarām tikai ar nedaudz soļiem. Tas gandrīz vienmēr notiek ar lielu platību. Tā ir tā nodarbība, kas man ļoti patīk, un tagad man liekas, ka tā man neapniks nekad. Jau vidusskolā es vienu uztaisīju. Viens no latviešiem jau ir uztaisījis dronu, kas var izglābt nelaimē nonākušu cilvēku. Kad Latvijā tā dronu lieta sāka iet, es biju viens no pirmajiem, kas ar to lielu sāka ņemties un bieži vien pēc tādām sacīkstēm ir jāsāk dronu lāpīšana un labošana, jo pēc sacīkstēm gandrīz neviens drons vairs nav vesels. Tad mēs savā starpā sanācām kopā, uztaisījām biedrību, un tagad jau trešo gadu mēs nonācām pie sacensību rīkošanas. Mēs arī paši braucam uz sacensībām. Tas ir kā viens burvīgs hobijs, kas patīk daudziem. Latvijā ir arī labi noteikumi. Latvijā jau ir nodibinājušies vairāki šie dronu uzņēmumi. Latvijā ir arī attīstīts viens maziņš droniņš, kas automātiski seko savam īpašniekam.

Es arī, gandrīz kā garāmejot, esmu iedomājies par maģistra studijām, bet vēl gan neesmu drošs, vai to darīšu. Domāju, ka pagaidīšu, lai redzētu kādas būs darba iespējas. Īstenībā es jau šobrīd varētu mest visu pie malas un sākt strādāt, bet domāju, ka mans tētis nebūtu visai priecīgs. Bet darbu es dabūtu noteikti. Bet, ja es to darīšu, tad tikai ar ražošanu, jo Latvijā tā tiešām ir visvairāk vajadzīga. Un, ja es ko darīšu, tad vispār darīšu tikai to, kam sakars ar ražošanu. Es pat vēl nezinu, ko es ražošu. Es atceros, ka tad, kad es vēl tur gāju skolā, tad nebija tai skolā tik viegli dabūt bērnus iekšā. Tagad gan ir grūti. Žēl, ka cilvēkiem ir tik grūti savus bērnus dabūt labās skolās.“

Vispirms jau mēs vienojamies, ka Latvijā ir diezgan maz labu skolu un nav daudz tādu, kas līdzinātos Jūrmalas Alternatīvajai skolai vai pirmajai Rīgas Valsts ģimnāzijai. Diemžēl tur vietu var atrast tikai tik skolēnu un vairāk nevar. Protams, es jau vēl paprasu, kā viņām iet mīlestības frontē, bet tur viņš atbild, ka pašlaik tam nav laika, un to es tiešām varu saprast, jo arī man tā liekas interesanta nodarbība, un vēl lielāks ir prieks par tik darbīgu jaunieti.

Jānis aiziet, bet es vēl brīdi domāju, kas pārņems Jāņa seniora veikalus. Būtu žēl noskatīties, kā tik interesanti veikali pazūd no Rīgas.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com