Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērni un mazbērni Latvijā (28)

Trimdas bērnu mazbērns Nora Inveisa

Laikraksts Latvietis Nr. 493, 2018. g. 9. febr.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Inveisa

Nora Inveisa. FOTO Astrīda Jansone.

Šogad otrā saruna man atkal ir ar vienu trimdas bērnu mazbērnu. Šoreiz tā ir Nora Inveisa, kura ir manu klases biedru Ulda un Anneles Blumbergas Inveisas mazmeita Nora. Viņi, liekas, bija vienīgais pāris no mūsu Pinnebergas vidusskolas vienīgā izlaiduma, kas pēc skolas beigšanas palika kopā uz mūžu un apprecējās kā High school sweethearts.*

Kad Nora pie manis atnāk, man jau liekas, ka pazīstu viņu sen, un sarunas mums vedas viegli un neiespiesti. Kad pastāstu viņai, ko gribu, viņa tūlīt arī sāk.

„Mans tētis Māris Inveiss uzauga Milvokos un, saprotams, ka izgāja visas latviešu skolas un skoliņas. Manas mammas vārds bija Gita Grigors, un viņa uzauga Toronto. Arī Toronto bija ļoti cieša un latviska sabiedrība. Viņi satikās kādā latviešu sarīkojumā un, tuvāk iepazinušies, arī apprecējās un pārcēlās uz Kaliforniju, un es tur 1990. gada 21. martā piedzimu. Bet drīz pēc tam viņi atkal pārcēlās uz Toronto, un tāpēc es tiku uzaudzināta ļoti latviskā garā. Tāpat kā mani vecāki, arī es izgāju visas latviskās skolas paralēli Kanādas skolām. Vidusskolu Humberside Collegiate es pabeidzu Toronto un savu laiku nogāju arī Toronto Universitātē, kur es 2013. gadā dabūju bakalaura grādu angļu valodā un literatūrā. Pēc tam kādu brīdi strādāju kādā kafejnīcā un tad Čikāgas Universitātē pamācījos rediģēšanu (editing), dabūju sertifikātu. Čikāgā es iepazinos ar savu tagadējo draugu Māri Lucānu.

It sevišķi Toronto – rajonā, kur mēs dzīvojām, bija arī daudz citu latviešu ģimeņu, un man tur bija daudz draugu. Arī manā Kanādas skolā gāja diezgan daudz latviešu bērnu, un tur mani draugi vairākumā bija latvieši. Tāpat kā daudzi no maniem draugiem, arī es dejoju tautas dejas un vasarās apmeklēju Garezera Vasaras vidusskolu. Pēc tam vairākus gadus arī tur nostrādāju; sākumā strādāju kā bērnu nometnes audzinātāja, un tad trīs gadus biju vidusskolas meiteņu audzinātāja.

Pēc tam es īsti nezināju, kur iet un ko darīt. Meklēju darbu Toronto, arī Čikāgā, bet tad es ievēroju, ka viena draudzene Facebookā stāstīja, ka viņa Draugiem grupā meklēja cilvēkus, kas prot lasīt un rakstīt kā angliski, tā latviski, un es pieteicos. Mani pieņēma, un es izdomāju, ka varu pārcelties uz Latviju. Es pārcēlos 2015. gada augustā, un Māris pārcēlās tā paša gada novembrī. Mēs tagad strādājam Draugu grupas vienā uzņēmumā Printful, kas ļoti augošs Startup uzņēmums“.

Kopš man šis termiņš neko neizsaka, apskatījos portālā Google, kur atradu šādu skaidrojumu: „Galvenā startup atšķirība no citiem uzņēmējdarbības veidiem ir ar to, ka startup ir strauji augošs un viegli „paplašināms“ (scalable jeb skeilojams) uzņēmums. Mērķis iekarot globālu tirgu, tehnoloģiju iesaiste un investīcijas ir tikai blakusefekti un nepieciešamais, lai īstenotu straujo izaugsmi un paplašināšanos.“

Tālāk atkal stāsta Nora:

„Tur ir labas iespējas izpausties, un es strādāju mārketing komandā. Tas ir super interesants darbs ar labām algām. Mēs esam Latvijas uzņēmums, bet mūsu galvenais tirgus ir Amerikā. Amerikā notiek ražošana, bet visi dizaineri, programmētāji, mārketing komanda, – mēs esam Latvijā. Es visu daru darbā; rakstu angliski, jo mūsu mērķauditorija ir Ziemeļamerikā. No Amerikas latviešiem te esam tikai es un Māris, agrāk bija viena kanādiete un viens no Austrālijas. Pārējie ir Latvijas latvieši. Mūsu pakalpojumu uzņēmums, kas visvairāk nodarbojas ar mārketingu online veikalos, jo arvien vairāk cilvēku iepērkas internetā. Mēs arī tikko atvērām ražotni Latvijā, un līdz ar to mūsu uzņēmums aug. Te mēs strādājam ar draugiem.lv, bet mūsu parent kompānija ir Draugiem Group. Tajā ir kādi 14 dažādi uzņēmumi, un mums ir iespēja tos arī mainīt, ja tas, ko darām tagad, mums apniktu. Par to gan es šaubos, jo mums ļoti patīk, tas, ko darām tagad.

Savu brīvo laiku mēs pavadām ļoti dažādās nodarbībās, par piemēru, man ļoti patīk ceļot ne tikai uz citām valstīm, jo Eiropā tas ir ļoti viegli, bet mēs arī daudz braukājam pa Latviju. Mēs esam jau bijuši Igaunijā, Lietuvā, Norvēģijā, Vācijā, Polijā. Šo vasaru gribam aizbraukt uz Dāniju, bet kopš te būs Dziesmu svētki, tad nezinu, vai tas izdosies. Latvijā patīk pastaigāties pa mežu vai gar jūrmalu, jo Latvija visur ir ļoti skaista. Arī opera te ir ļoti lēta, salīdzinājumā ar cenām Kanādā un Amerika. Tāpat arī kino un teātris. Teātris gan šeit man nepatīk, jo ļoti bieži es pat nesaprotu, kas uz skatuves notiek. Laiku pavadām arī ar draugiem pa kafejnīcām; man ļoti patīk kafejnīca Mīts. Mēs bieži tiekamies ar citiem latviešiem no ārzemēm un tāpat arī ar kolēģiem no Latvijas. Es vēl no ārzemju latviešiem pazīstu Ingu Vītolu un Jūliju Giffordu. Agrāk viņa strādāja pie mums, bet tagad viņai pašai ir savs uzņēmums.

Latvijā dzīvot man loti patīk, vienīgā problēma, ka tu esi tik tālu no ģimenes. Tas man ir tas visgrūtākais. Man ir jaunāks brālis, kurš vēl joprojām dzīvo Toronto. Mani vecāki ir jau sen šķīrušies, un abiem tagad ir jaunas ģimenes. Mamma ar patēvu dzīvo Toronto, un tētis ar pamāti dzīvo Ņujorkā. Viņiem vienkārši ir savas dzīves, un man bija diezgan viegli pārcelties uz dzīvi Latvijā, jo tai laikā es meklēju darbu un Latvijā piedāvātais man bija pieņemams. To es izdarīju diezgan ātri pēc universitātes beigšanas un karjeru tur vēl nebiju attīstījusi. Es īsti nezinu, kāpēc es to izdarīju, jo Latvija man bija pazīstama tikai no vecvecāku stāstiem, tāpat arī no latviešu skolām.

Savā ziņā arī Kanāda mazliet dabas un klimata ziņa līdzinās Latvijai. Jau agrāk, pirms neatkarības atjaunošanas, mēs kādreiz bijām Latvijā, un man Rīga likās ļoti skaista jau tad. Es arī jau zināju, ka man gribas dzīvot kaut kur Eiropā, tādēļ izvēlēties Latviju bija viegli. Es te jau dzīvoju divus ar pusi no gada, un man te ir labi. Pašlaik nav nekādas vēlēšanās doties atpakaļ uz Kanādu vai Ameriku, kur es to varētu darīt, jo man ir visas trīs pilsonības. Arī Mārim te patīk, jo darbs mums ir labs un patīkams, un kamēr tas tā ir, mums nevajag domāt par kaut kādu pārcelšanos citur. Darbā mums ir iespējas uzstrādāties un ar lielāku atbildību, bet latviešu politika mums neinteresē. Sākumā bija grūtāk pierast pie šejienes valodas, te lieto tādus vārdus, kas mums nav ierasti, bieži dzirdams krievu valodas slengs. Ar visu to man liekas, ka ārzemju latviešiem te ir ārkārtīgi labas iespējas. Mazliet pārsteidzošas man te liekas attiecības starp sievietēm un vīriešiem, it sevišķi atalgojuma ziņā.“

Tad mēs vienkārši papļāpājam par dzīvi šeit un Ziemeļamerikā, par cilvēkiem, kas šeit atbraukuši no citām zemēm, un visādiem citiem dzīves sīkumiem. Kopš Noriņa ir manu klases biedru mazbērns, mūsu sarunas mums liekas interesantas. Viņa smejas, ka raksts no viņas nevar būt pārāk garš, jo arī viņas dzīve vēl nav diezin cik gara, bet, kad Nora ir aizgājusi, es atkal griežos pie Google portāla un tur par viņu var lasīt diezgan daudz, un man ir skaidrs, ka viņa ir viens ļoti gudrs un Latvijai pašlaik noderīgs un vērtīgs trimdas bērnu mazbērns, un man ir ārkārtīgi liels prieks ar viņu iepazīties.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“

* angl.: Vidusskolā mīļotie



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com