Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Krateklis

Jancis cenšas zaudēt svaru

Laikraksts Latvietis Nr. 493, 2018. g. 9. febr.
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kaut kas traks. Tādas izdarīšanās vēl dzīvē nebija redzētas.

No pirmā acu uzmetiena jau nu nebija nekas sevišķs. Viens jauneklis un viena jaunava stāv un kratās. Ja jau kādam tiešām prasās kratīties, lai tad kratās. Man tur ne silts, ne auksts. Bet kad sāku ieskatīties tā vērīgāk, tad bija skaidrs, ka šitā nav vienkārša kratīšanās. Drīzāk būtu jāsaka – kratīšana, kas noved pie trīcināšanas. Kustējās un trīcēja katrs muskulītis, katrs tauku kunkulītis un katrs miesas apaļumiņš. Ne jau ka tai jaunavai būtu bijuši daudz tauku kunkuļi – vairāk tādi jauki apaļumi. Jauneklim – nu tam gan bija tauki. Tie noteikti bija tauki, ne muskuļi, kaut gan jāatzīstas, ka to jaunekli pārāk sīki nepētīju, un kad pametu skatu atpakaļ, nekāds jauneklis jau nu šis vairs nebija. Tāpēc tauki būtu vairāk ticami nekā muskuļi.

Kad sāku skatīties vērīgāk un klausīties, ko šie tur pļāpā, tad noskaidrojās, ka notiek vingrošana un ar to pašu reizi arī svara nodzīšana. Tūlīt paliku modrāks un spicēju ausis. Man ar svara dzīšanu ir bijušas diezgan daudz darīšanas un ir vēl joprojām. Liekas, ka tauki mani vienkārši mīl un negrib no manis šķirties. Vai šī ir kāda jauna – labāka metode? DOD TIK ŠURP!

Tā jaunā metode ir īsumā šāda: noliek zemē tādu speciālu, krāsainu kasti, uzkāpj tai virsū, piespiež pogu un kratās. Izklausās ļoti vienkārši, bet tā vis nav. Kaste ir liela, podziņu daudz, krateklis iet dažādos ātrumos, un tev skatoties vien, jau metās baisi ap sirdi. Kas notiks, ja būsi uzkāpis virsū, sācis trīcināties un kratīties un tev paliek nelabi? Vai pagūsi piespiest pareizo pogu, kas apstādina visu to tarataiku?

Skatīties, ko jaunāki gada gājumi dara uz televīzijas, ir diezgan vienkārša lieta, bet vai man – tādam pavecākam puikam – tāda štrumente derētu vai ne, to laikam citādi uzzināt nebūs šance, ka tikai izmēģinot.

Pārāk ilgi nedomāju – nopirku kratīšanas ierīci. Pāris pirmās dienas skatījos uz kasti tikai pa gabalu. Ko var zināt, kas notiek, kad tā sāk burkšķēt?Tām modernām ierīcēm nevar pārāk uzticēties.

Pagāja nedēļa, kamēr pirmo reizi uzkāpu virsū. Palēnām – pamazām – pieradu. Tagad lepni stāvu, ieķēries dvieļa pakaramā dzelzī un ļauju, lai krateklis, trīceklis mani krata un tricina, kā vien viņam patīk. To vienu nedēļu, kamēr pieradu. Gāja gan baigi, gan baismīgi; nemaz nemēģināšu to izstāstīt. Vienā reizē likās, ka zobi aizslīdējuši uz siltām zemēm. Citu reizi uzmācās šaubas, vai tikai nieres nav apmainījušas vietas ar aknām. Baigi jocīga jušana.

Bet viss ir labs, kas labi beidzās. Ar to es domāju pirmās nedēļas beigas. Kratīšanās esot jāturpina vismaz pāris mēnešu, pirms varēs just tādu kārtīgāku svara zaudējumu. Vai es tos pāri mēnešus pārdzīvošu? Es nedomāju labprātīgi uzdot. lai tad lūzt vai plīst. Ne jau, ka man būtu kāda sevišķa kāre kļūt par kaulu kambari, bet kājas liek manīt, ka drīz viņas atteiksies nest lielo svaru. Arvien biežāk jāapsēžas un jāatpūšas.

Ak, cik jauki būtu uzgriezt vienu valsi – ka senās dienās! Bet nav laika sapņot. Jāiet un bišķi atkal jāpatricinās – jāpakratās.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com