Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māc. Saivas atmiņas par darbu Kvīnslandes draudzē

Draudzes 30 gadu jubileja

Laikraksts Latvietis Nr. 485, 2017. g. 25. nov.
Brigita Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kad Kvīnslandes latviešu ev lut. draudze 19. novembrī atzīmēja savu 30 gadu jubileju, es varēju atskatīties uz 27 gadu darbu šajā draudzē.

Kā tad sākās mana saskarsme ar Kvīnslandes draudzi? Pilsētās, kur pēc ieceļošanas Austrālijā bija nokļuvuši vairāki mācītāji, parasti izveidojās arī vairākas draudzes. Tā Brisbanē nodibinājās Brisbanes latviešu ev. lut. draudze un Brisbanes latv. ev. lut. Māras draudze. Pirmā, pēc māc. Vernera Voitkus pārcelšanās uz Sidneju, jau ilgāku laiku bija bez mācītāja. 1987. gada 21. novembrī abas draudzes apvienojās, jauno draudzi nosauca par Kvīnslandes latviešu ev. lut. draudzi ar bijušās Māras draudzes mācītāju Alfredu Oliņu par tās ganu.

Bet jau tikai pēc dažiem gadiem māc. A. Oliņa veselības stāvoklis kļuva tāds, ka viņš vairs nevarēja turpināt draudzi apkalpot. Bija maz cerību, ka draudze varētu atalgot pilna laika mācītāju. Draudzes vadība zinot, ka biju apmeklējusi Latviešu Teoloģiskos kursus Kanādā, lūdza mani pārņemt draudzes aprūpi, vismaz reizi mēnesī novadot dievkalpojumu Brisbanē. Jā, es biju 3 gadus apmeklējusi un 1988. gadā nobeigusi Teoloģiskos kursus Kanādā un Sidnejā Vision koledžā ieguvusi diplomu Bībeles studijās, kas man principā varēja atļaut strādāt par diakoni. Draudzi vadīt nekad nebiju domājusi, labākā gadījumā tikai strādāt par mācītāja palīdzi. Es tomēr draudzes lūgumam piekritu.

Tajā pašā laikā draudzes vadība bija griezusies pie arhibīskapa Arnolda Lūša ar lūgumu mani ordinēt par draudzes diakoni. Līdz ar to garantējot nepieciešamo vokāciju ordinēšanai. Arhibīskaps bija atbildējis, ka manai ordinēšanai par diakoni gan esot jāizpilda dažādas formalitātes, bet tā kā viņš mani zinot no Teoloģijas kursiem, tad tās formalitātes varot izdarīt vēlāk. Arhibīskaps bija devis rīkojumu ALELDA prāvestam Laimonim Mušinskim noorganizēt manu ordinēšanu. Tā kā prāvests dzīvoja Pērtā, tad viņš šo uzdevumu uzticēja viņa garīgajam vietniekam Vienības draudzes mācītājam Ivaram Osim. Tā 1990. gada 17. novembrī, māc. Oliņam asistējot, Ivars Osis mani ordinēja par diakoni.

Skaidrības labad jāpaskaidro kā diakona tiesības atšķiras no mācītāja tiesībām. Diakonam ir tiesības vadīt dievkalpojumus; iet altārī un sprediķojot no kanceles. Tiesības izdarīt kristības un bēres, bet ne laulības un iesvētības. Ar īpašu atļauju var iestādīt un izdalīt svēto vakarēdienu dievkalpojumā. Diakonam nav mācītāja amata krusta.

Pēc ordinācijas māc. Osis man pasniedza mūsu baznīcas agendu. Ar to rokās jau nākošajā dienā bija jāvada 18. novembra dievkalpojums. Dievkalpojumā gan piedalījās arī māc. Oliņš, bet visa atbildība bija mana. Latvijā, jaunajiem ordinētiem mācītājiem, bija jānokalpo kandidāta gads pie kādas draudzes mācītāja, lai iegūtu praktisko dievkalpojuma vadīšanas, kristību, bēru, iesvētību un tml. pieredzi, bet man taču šādas pieredzes nebija. Dievkalpojuma laikā nav laika skatīties agendā par tur rakstītām instrukcijām, piemēram, kad jānometas ceļos, kad jāpagriežas pret draudzi, kad pret altāri, kad atgādināt draudzei piecelties un tml... Šīm lietām ir jānotiek automātiski bez domāšanas. Ar laiku jau iemanījos un domāju, ka daudz nekļūdījos.

Tā kā ģimenes apstākļu dēļ turpināju dzīvot Sidnejā, tad katru mēnesi lidoju uz Brisbani. Sākuma gados ik reizes Brisbanē pavadīju vairākas dienas. Arvien mani mīļi uzņēma kāda ģimene. Ja vajadzēja, apmeklēju slimos un nespējīgos draudzes locekļus. Daudzus gadus pirms dievkalpojuma Nāceretes baznīcā noturēju Bībeles stundas Latviešu namā. Vēlāk, draudzes locekļu skaitam sarūkt, ierados Brisbanē tikai dievkalpojuma dienā.

Nebūtu nozīmes sīkumos aprakstīt manu darbu Kvīnslandes draudzē, jo tas darbs daudz neatšķīrās no ierastā mācītāja darba. Varbūt ar to starpību, ka pēc noteikumiem savā darbā biju padota kādam mācītājam, lai gan tas dzīvoja 1000 km attālumā. Ar pateicību atzīmēju, ka acīmredzot baudīju mācītāju pilnu uzticību, jo neviens manā darbā neiejaucās.

Esmu kristījusi 3 zēnus un 3 meitenes, vienu meiteni sagatavojusi iesvētīšanai. Viņas iesvētīšanu izdarīja māc. Ivars Osis, jo man, kā diakonei, tas nebija atļauts. Kad nu viņa bija mācītāja iesvētīta, tad tomēr varēju uzlikt rokas uz viņas galvas. Esmu vadījusi kapu svētkus un piemiņas brīžus Daugavas Vanagu nodalījumos. Vairākas reizes esmu kalpojusi kopā ar prāv. C. MacPherson. Esmu vadījusi dievkalpojumu un svētbrīdi arī Zelta piekrastē, jo tur dzīvoja vairāki draudzes locekļi.

Dzīvodama Sidnejā, personīgi nepazinu visus draudzes locekļus. Uzskatīju, ka tas ir mans pienākums uzturēt kontaktu ar visiem draudzes locekļiem, arī ar tiem, kas reti vai nemaz nebija redzami dievkalpojumos. Vai nu telefoniski, vai rakstiski apsveicu visus draudze locekļus gadskārtējās dzimšanas dienās un ne tikai jubileju gadījumos. Panākumi bija labi, no daudziem saņēmu pateicības atbildes.

Dzīvodama Sidnejā ļoti reti varēju piedalīties kāda draudzes locekļa izvadīšanā. Palicēji dažkārt izvēlējās kādu vietējo austrāliešu mācītāju, pa daļai izvadīšanu veica Rūdolfs Māliņš un Maiga Mežmale, bet kopš 2005. gada to parasti dara Arnis Siksna. Esmu viņam lielu pateicību parādā. Allaž uzrakstīju savus atvadu vārdus, kurus tad Arnis nolasīja.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas gandrīz visas trimdas draudzes izvēlējās sev kādu māsas draudzi Latvijā, kurai sniegt kādu ļoti nepieciešamo palīdzību. Mūsu draudze par māsu draudzi izvēlējās Liezēres draudzi, jo no 1935. gada maija līdz Latvijas atstāšanai 1944. gadā māc. Oliņš bija Liezēres draudzes mācītājs. Kad abi ar vīru 1992. gadā devāmies apciemot Latviju, draudze mums iedeva pirmos $500 Liezēres draudzes atbalstam, kurus nodevām toreizējam draudzes priekšniekam Edvīnam Birķim. Draudzes lielākā vajadzība bija atjaunot 1944. gada atkāpšanas kaujās vāciešu sasprindzināto baznīcu. Apskatot baznīcas drupas bija skaidrs, ka ir jāceļ pilnīgi jauna baznīca.

Ienāca vēl ziedojumi gan no draudzes, gan no atsevišķiem ziedotājiem. Liezēres draudzei bija arī otra māsu draudze – Vilmingtonā ASV. Tās draudzes ļoti enerģiskais loceklis Pēteris Lielzuika bija iecerējis savas dzimtās puses baznīcu atjaunot tādu, kāda tā kādreiz bija. 2003. gadā jau baznīcā varēja notikt dievkalpojumi, kuriem līdz tam izmantoja vietējo Kultūras namu. 2012. gadā baznīcu iesvētīja. Viens baznīcas logs nes tās dāvinātājas ALELDA vārdu, otrs māc. Oliņa dzīves biedres Hildas Oliņas vārdu. Ar madonieti Hildu Tilgu prāvests J. Ozols māc. Oliņu salaulāja 1942. gada 24. maijā. Mans vīrs, arī madonietis, toreiz vēl kā zēns atceras, ka kopā ar māti gājuši pirkties Tilgas skārnī. Oliņa kundze pati vēlāk Brisbanē kādā sarunā apliecināja, ka viņa patiešām esot tā persona, kuru mans vīrs atceras kādreiz redzējis.

Ar draudzes atļauju no 1992. gada 21 gadu divus, trīs un pat četrus vasaras mēnešus pavadīju Latvijā. No sākuma šiem mēnešiem pati sameklēju atvietotājus, bet vēlāk šo darbu uzņēmās draudze. Sākuma gados Latvijā pavadītie mēneši pagāja intensīvā darbā vairākās Latvijas baznīcās un Kristīgajā Akadēmijā. Vairākas reizes runāju arī Kristīgajā radiofonā.

Jau 1992. gadā lūdzu toreizējā Latvijas arhibīskapa Kāļa Gailīša atļauju piedalīties dievkalpojumā mana tēva dzimtās puses Rūjienas Sv. Bērtuļa baznīcā. Arhibīskaps ne tikai deva savu atļauju, bet pat uzrakstīja komandējumu uz Rūjienas draudzi. Tā 24. maijā kalpoju kopā ar toreizējo teoloģijas studentu Ivo Grantiņu un teicu savu pirmo sprediķi Latvijā. Vairākas reizes kalpoju mūsu māsas draudzē Liezērē gan viena pati, gan kopā ar mācītājiem Osvaldu Miglonu un Viesturu Vāveri.

Neesmu domājusi šeit uzskaitīt visas tās draudzes, kurās gan esmu kalpojusi kopā ar vietējiem mācītājiem, gan pati vadījusi dievkalpojumus. Tādu ir bijis 12. Trīs reizes prāvesta Jāņa Liepiņa lūgta sprediķoju Rīgas Sv. Jāņa baznīcā. Latviešu ev. lut. Vienības draudze (Sidnejā) par savu māsu draudzi bija izvēlējusies Jelgavas Sv. Vienības draudzi. Vietējā mācītāja aicināta katru vasaru vairākas reizes sprediķoju šajā draudzē un vadīju arī divus patstāvīgus dievkalpojumus. Kulminācija manai sadarbībai ar šo draudzi bija 1995. gada 9. jūlijā, kad prāv. J. Priednieks lūdza mani sprediķot kopējās draudžu dienās Jelgavas Sv. Annas baznīcā. Šajā draudzē arī tiku strādājusi kopā ar Dr. Ralfu Kokinu (vēlāko LU Teoloģijas fakultātes dekānu). 2001. gadā izveidojās sadarbība ar Mārtiņa draudzi un tās mācītāju Daini Markovski, tagadējo Melburnas draudzes mācītāju. Vairākos dievkalpojumos kalpoju kopā ar viņu un divus vadīju patstāvīgi, vienā no tiem kristot vairākus bērnus.

Vienmēr sprediķos nodevu sveicienus no Kvīnslandes draudzes. Ja pēc dievkalpojumiem bija kāds saiets, tad bija izdevība pastāstīt vairāk par Kvīnslandes draudzi un baznīcas darbu Austrālijā vispār.

Ar laiku, sakarā ar labi zināmo Latvijas baznīcas nostāju sieviešu mācītāju jautājumā, ielūgumi piedalīties dievkalpojumos apsīka. Toties arvien vairāk laika veltīju savai otrai mīlestībai – dziesmai. Savos koncertos bieži iekļāvu Austrālijas komponistu darbus. Vārākas reizes dziedāju Ērika Ozoliņa man veltīto Ticību, Naktī bira zelta rasa un Mans Dievs.

Draudzes 30 gadu jubilejas dienā un manas kalpošanas 27 gadu atceres dienā ir daudz draudzes locekļu, kuriem gribētu pateikties par sadarbību, draudzību un palīdzību aizgājušos gados. Lai nu kādu neaizmirstu, vārdos minēšu tikai dažus. Vilis Zvirbulis – iniciators manai ordinēšanai par draudzes diakoni. Ar lielu pateicību atceros savu pirmo draudzes priekšnieku Oskaru Rudzīti, kurš draudzi vadīja līdz 1997. gadam. Vecos laikos daudzi būtu tīkojuši draudzes priekšnieka amatu. Kvīnslandes draudze gan sadalīja valdes locekļiem dažādus amatus, bet neviens nevēlējās uzņemties draudzes priekšnieka amatu, līdz beidzot to uz pāris gadiem uzņēmās Valdis Gertners, bet kopš 2000. gada to ir veikusi Māra Siksna. Ja minu Māru, tad nevaru neminēt viņas mūža draugu Arni, viņas neatvietojamo palīgu draudzes darbā, lai gan viņam bija daudz citu pienākumu LAAJ un Brisbanes latviešu sabiedrībā.

Paldies ērģelniekiem Arvīdam Jankavam, Maijai Kļaviņai un Dainai Vanagai, kas rūpējās, lai skaisti skanētu mūsu pateicības dziesmas. Paldies diriģentam Ērikam Ozoliņam un viņa korim, kas daudzkārt kuplināja mūsu dievkalpojumus. Paldies tām visām čaklajām rokām, kas rūpējās lai baznīcā un zāle viss būtu sakārtots.

Paldies draudzei par vokāciju un skaistajiem ziediem 2013. gada 8. jūlijā manā ordinācijas dienā par pilntiesīgu mācītāju.

Paldies draudzei par daudzu manu apaļāku gadu skaitļu un darba gadu atcerēšanos un atzīmēšanu.

Nemanot pienāca laiks, kad arī mani spēki vairs nebija tādi, lai varētu turpināt aktīvu mācītājas darbu. Paldies draudzes priekšniecei un prāv. Jānim Priedkalnam par ierosinājumu un atbalstu man piešķirt mācītājas emeritas statusu.

Paldies, ka draudze mani joprojām uzskata par savu mācītāju, lai gan mana līdzdalība draudzes darbā var būt tikai vairāk rakstiska.

Mīļi sveicu draudzi 30 gadu jubilejā! Skatāties ar paļāvību nākotnē! Ar Dievu arī maza draudze spēj darīt lielas lietas. Draudzes vadība atrodas Māras Siksnas drošās rokās. Mateja evaņģēlijā lasām, ka jādzenas pa priekšu pēc Dieva valstības un taisnības, ka tad visas lietas tiks piemestas. Neraizējaties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies. (Mt. 6:34).

Mācītāja Brigita Saiva
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com