Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (9)

Iepazīšanās

Laikraksts Latvietis Nr. 483, 2017. g. 11. nov.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Astotais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480, LL481.

Labas dienas, labi ļaudis!

Mēs palikām pie Trīnes Kalniņ radu rakstiem, vai ne?

Siliņu dzimtas bībelē, kura drukāta 1905. gadā un kuru draudze dāvinājusi uz Bībeles svētkiem, aci saista ieraksts:

Laulības derība: ikvienam būs savu sievu mīlēt kā sevi pašu, bet tā sieva lai bīstās no vīra iekš Dieva tā Tēva, tā Dēla, tā Svētā Gara vārda; mēs, vīra vārds Pēteris Eduards Siliņš, sievas vārds Anna Kalniņ, esam devušies laulībā un tapām salaulāti Carnikavas baznīcā 1898. gadā. Dievs par mums apžēlojās un mūs svētīja.

Laidiet tos bērniņus pie manīm un neliedziet tiem. Laulībā mums piedzima šie bērni: Mārtiņš Eduards Siliņš, piedzimis 1900. g.17. nov. „Mēnesdēlu“ mājās. Kristīts. Marija Siliņ, piedzima1910. g. 8. sept. „Mēnesdēlos“; kristīts: 3. okt.

Mans bops baznīcas grāmatās ir dēvēts gan par strādnieku, gan jaunieti, kamēr Annis godāts par saimiekmeitu. Ar plostnieku Siliņu Pēteri viņa iepazinusies, kad pludinātāji uz pāris dienām bijuši apmetušies Mēnesdēlu ganībās. Pēterim un Annai, kā dziesmā dzied, tā mīlstība bij paņēmusi sirdi, un Pēteris palicis strādāt Mēnesdēlos.

Pēc kāzām no Mēnesdēliem atdalīja 6.18 ha lielu zemes gabalu, uz kura uzcēla dzīvojamo māju un saimniecības ēkas. Mājas saucās Gundegas I, tad Gundegas II un visbeidzot Spāres. Arī manam tēvam bija neliels aramzemes īpašums, piešķirts no Latvijas valdības par piedalīšanos Atbrīvošanas cīņās, un bopapam bija piešķirta lietošanai pļava Pārgaujā par viņa darbu kā tača priekšniekam. No lopiņiem mums bija zirgs, kādas 3-4 govis, cūkas un mājputni. Kā jau zvejniekiem, mums piederēja motorlaiva Kristaps, zvejas kārba Līgo un airu laiva. Vai Līgo piederēja mums pilnīgi vai daļēji, nevaru atcerēties.

Dosim Annim, kā jau saimniekmeitai, manā stāstījumā priekšroku. Ja būs par garu, tad lai nāk talkā redaktora zīmulis.

Annis ir dzimis 1875. gada 6. aprīlī. Skolā viņa bija gājusi tikai 3 ziemas, bet vēl manā laikā varēja noskaitīt kādas 6 valstu galvaspilsētas un citas skolā iemācītas gudrības. Viņa buldurēja krieviski un vāciski, un bija galvenā sarunu vedēja gan ar krieviem, gan vāciešiem. Elza mēdza sacīt, ka mamma būtu sapratusies arī ar bantu nēģeriem, sū (siux) indiāņiem vai ķīniešiem, ja vien būtu vajadzība (Manā laikā tēvamāsas vārds Marija bija pazudis, un viņa saucās Elza.) Es nekad neesmu dzirdējis savu bopapu runājam kādā no svešvalodām. Šad tad bomammai izgāja greizi. Otrā Pasaules kara gados uz laukiem sūtīja strādāt krievu gūstekņus. Viņi bija saimnieku uzraudzībā, dzīvoja bez apsardzes un ēda kopā ar saimi. Pirmajā vakarā pēc ieturētām vakariņām, bomamma raidīja gūstekni gulēt, sacīdama, lai viņš iet paguļaķ (Pēc viņas domām – gulēt. Cik es atceros, tas nozīmē iet staigāt.) Gūsteknis iziet laukā un atgriežas tikai pēc laba brīža. Bomamma atkal viņam saka, ka nu gan jāiet paguļaķ! Gūsteknis nopūšas un iet atkal ārā staigāt. Otrā dienā bomamma stāsta tēvam, ka ar to krievu nebūs viegli. Nesaprot pats savu valodu.

Atceros, ka ap 1942. gadu pie mums ieradās divi vācu armijas vezumnieki pirkt vai rekvizēt sienu. Sarunu vedēja bija bomamma. Abi vācieši ar savu izskatu un izturēšanos atgādināja īstus blēžus. Tika dzītas kaut kādas rebes, jo šķiroties abas puses likās apmierinātas.

„Es domāju par savu māti kā viskrāsainākā, neatstāstāmākā humora pārpilnu,“ stāsta Elza Pūce. „Viņa lielāko tiesu runāja dzejā vai arī pušķoja ikdienas valodu ar bībeliskiem izteicieniem. Piemēram meita (kalpone) saka:„Saimniec, šitā bļoda ieplīsusi.“ Māte:„Tā jāliek pravietim pie kājām!“ Tas nozīmēja, ka jāmet „Mēnesdēlu“ jomā, kur slīcināja visus saplēstos traukus. Vai atkal, ja brālis vai tēvs nevarēja uz skapja augšas atrast vajadzīgās lietas: „Aklais, atvelc nost to deķi, kas priekš tavām acīm stāv!“ Dienvidū iešanu māte apzīmēja tā:„Jātliekas, lai ēdiens savienojas ar miesu.“

Es nevaru atturēties, nepastāstījis vēl vienu gadījumu. Mūsu kaimiņienei Skabu māju saimniecei bijis mīļākais – precējies priekšpuisis, kas dzīvojis turpat pirtsmājā. Kādā ziemas naktī likumīgi laulātais vīrs atradis viņu pie sievas gultā. Mīlnieks vienā krekliņā, plikiem stilbiem diedzis atpakaļ uz pirtiņu, laulenis apakšbiksēs ar cirvi pakaļ. Par laimi pakaļdzinējs iekritis kupenā un pazaudējis ieroci. Bēgli pa to laiku sieva paslēpusi, un starpgadījums beidzies bez asins izliešanas. Bomammas komentārs: „Mīlestības un dusmu trakumā orgāni veseli.“ Ne tikai tas, ko viņa teica, bet arī tas tika pateikts, bija humora pilns.

Viņai bija skarba āriene, bet mīksta sirds, kaut arī Pirmais pasaules karš bija beidzies jau turpat 17 gadu, viņa šad tad mēdza pārlasīt no frontes rakstītās tēva vēstules un apraudāties. „Kad viņš to rakstīja, es zināju, ka viņam grūti,“ viņa mēdza sacīt.

Paunu žīds Ābrams Beitlers (saukts Jēlais Žīds, jo grābstījies ap sieviešiem) vienmēr iekārtojās tā, lai šabas varētu svinēt mūsmājās. Atceros, ka viņš sēdēja ar ragiem uz pieres, lūgšanas šalli ap pleciem pie virtuves loga.

Te būs vēl viens notikums par ko, bomammai par godu, vajadzētu Telavivā vai Jeruzālemē iestādīt palmu. Kādā vēlā rudens vakarā bomammu pamodinājusi neatlaidīga klauvēšana pie namdurvīm. Klauvētājs bijis Sarkanbārdis, īstā vārdā Kravics – Ābrama zirgotā versija – un lūdzis pēc palīdzības. Tālākais ir Kravica bēdu stāsts.

Vēlu vakarā viņš iebraucis Cēlāju mājas pagalmā ar nodomu palikt tur pa nakti. Viņš reti kad Cēlājos iegriezies, tāpēc sēta bijusi pasveša. Un tad – oi cores – noticis kas šausmīgs. Liktenīgajā dienā mazmājiņa ir bijusi pārcelta uz citu vietu, un Sarkanbārdis iekritis neaizbērtajā bedrē. Laukā gan ticis saviem spēkiem, bet, vai nu nav gribējis iet istabā, vai arī nav laists negantās dvakas dēļ, tāpēc braucis pa zemes ceļu, aptuveni 3 km, pie Siliņ mātes uz Pārgauju.

Bomamma apžēlojusies, uzsildījusi pirtī ūdeni, vispirms gan liekot Sarkanbārdim noskaloties Mēnesdēlu jomā. „Pēc tam pirtī iekšā,“ kā viņa vēlāk stāstīja, „žīdu vienā baļļā, drēbes otrā.“ Tās, kuras nav varējusi iztīrīt, apraktas un vietā iedotas bopapa drēbes.

Sākotnēji viņa ar sava dēla Mārtiņa sievas izvēli nemaz nav bijusi apmierināta. Viņa cerējusi uz kādu no Zābaku mājas meitām. Skolotājs paliekot skolotājs, no tāda neko nevarot zināt, bet tas, kurš mākot izvārīt ēdienu, tas esot ritīgs cilvēks. Māte gan ātri tikusi atzīta par ritīgu cilvēku, lai gan esot bijis cīņa par manis kopšanas metodēm. Māte uzvarējusi.

Mums abiem ar bomammu bija vājība – patika, ka kasa muguru. Mans pieprasījums bija tik biežs, ka viņa sāka lietot drāšu matu birsti. Es biju nokasīts strīpains, bet neizdevu ne pīkstiena.

Bomamma mocījās ar muguras sāpēm, un man bija jauns uzdevums: staigāt kājām pa viņas muguru no kakla kumbra līdz krustiem un atkal atpakaļ, un tā desmit reizes. Noturēt līdzsvaru nemaz nebija tik viegli, tāpēc man atļāva to darīt sēdus, kas savukārt bija ļoti garlaicīgi. Es ņēmu līdz grāmatu. Pēc katras puslappuses es pavirzījos gabaliņu uz priekšu, tad atkal gabaliņu, līdz bomammas dibens bija klāt. Tad pārslēdzos atpakaļgaitā. Gabaliņu pa gabaliņam, gabaliņu pa gabaliņam, gabaliņu pa gab... Bļāviens: Nesēdi uz galvas!

Meitām pie viņas gāja grūti. Rīkojumi tika izdoti pavēles formā. Tā kā lai tiktu ienests ūdens! Viņa bija valdonīga visu mūžu.

Bomammai viņas mātesmāte savā miršanas stundā bija atstājusi vīveļu un cūku sarkanguļas vārdus, kas bija ierakstīti zilā burtnīciņā un stāvēja uz bufetes. Viss tika darīts Tā Kunga vārdā, vecā ortogrāfijā un par brīvu! Kamēr nav bijis ievilkts telefons, slimo lopiņu īpašnieki ieradušies personīgi, vēlāk zvanījuši pa telefonu.

Bomamma, burtnīciņu rokās, pēc tam noenkurojās lielās istabas aizkrāsnē un kaut ko murmināja. Lai vīveļu vārdi iedarbotos, bija jāzina lopiņa vārds un krāsa.

„Reiz pavasarī, Lieldienu dievkalpojumā, visi bijām baznīcā,“ stāsta Elza Pūce. „Sprediķa laikā iedrāzās Nikasdēla saimnieks, kaut ko pačukstēja mātei. Tā vēja ātrumā izmetās no baznīcas, baznīcēnu skatu pavadīta. Vecajam mācītājam Stāmeram uz laiciņu apstājās sprediķa teikšana, līdz baznīcēnu skati atgriezās pareizā virzienā. Nikasdēla zirgam bija piemetušās vīveles. Toreiz mēs gan visi (tēvs, brālis un es) protestējām, lai nu tīri pa baznīcas laiku nenoņemas ar pūšļošanu, bet Nikasdēla zirgs, laikā apvārdots, uz vietas bija vesels.“

Bopaps savu laulāto draudzeni vienmēr zoboja par pesteļošanu, bet par panākumiem nestrīdas.

Un te nu jārunā par Pētera Siliņa pasaules ilgām, kā to dzejiski dēvēja Bomamma, un kas sākās pēc ilgākas staigāšanas pa krogiem.

„Apmēram reiz gadā mūsmājās iestājās dīvaina atmosfēra,“ stāsta Elza Pūce. „Tēvs nenāca ēdamreizēs pie galda, sēdēja nekustīgi istabā vai gulēja gultā vaļējām acīm. Reiz pat sakravāja sainī šādas tādas mantas, lai dotos prom. Māte raudāja un teica: „Tēvam atkal uznākušas pasaules ilgas.“ Tādās reizēs steidzīgi tika izsaukta vecāmāte, pie kuras griezās tikai svarīgos gadījumos kā pie augstākās instances. Vecāmāte iesoļoja mūsmājās mātes un onkuļa pavadībā, ģērbusies baznīcas drēbēs. Notika īsa, klusa runāšana ar tēvu, un parasti viņš otrā dienā atgriezās normālā dzīvē.“

Vācu okupācijas laikā to reiz pieredzēju arī es. Vecāmāte jau bija mirusi. Viņš jau bija sasaiņojis pauniņā savas mantas un gatavojās iet prom. Bomamma skrēja pie manis, lai eju ar viņu runāt. Es negāju. Nezinu, kāpēc, jo viņš man bija tuvs cilvēks. Kaut kā lietas nokārtojās pašas.

Bomamma mums, drošvien, būtu devusies līdzi bēgļu gaitās, bet, kad Bopaps atsacījās braukt, arī viņa palika. Savas dzīves pēdējos 10 gadus viņa bija pilnīgi akla. Bopaps nodzīvoja vēl tikai pāris gadus.

Siliņ Annis nomira Spārēs 1960. gada 8. martā. Viņas beidzamie vārdi: Kur mana māja? Kur mani bērni?

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpinājums sekos



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com