Latvijas latvietis Gunārs Jurjāns

Viesībās. No labās: Gunārs Jurjāns, Nora Vairoga, Ansis Vairogs, Māris Kučers, Ilga Kurle, Arnis Žubeckis.

Starp mazas tautiņas latviešiem, kas izkaisīti plašajā pasaulē, ir ļoti maz palicis tādu, ko es sauktu par Latvijas latviešiem. Viņi nav politiski audzināti, viņi ir izauguši no Latvijas zemes, no Latvijas ūdeņiem, saules un gaisa; viņi ir Latvijas latvieši. Gunārs Jurjāns bija Latvijas latvietis, bet viņa vairs nav. Viņš aizgāja pa to ceļu, pa kuru bija gājuši daudzi citi Latvijas latvieši. Gunārs bija mākslinieks, bet viņš nebija starp tiem, kas tik ļoti gribēja būt mākslinieki – viņš bija dzimis mākslinieks. Viņam nebija jāaudzē gari mati, pinkaina bārda, lai cilvēki no viņa ārienes saprastu, ka viņi ir mākslinieki, jo viņš jau bija no iekšienes mākslinieks.

Par Gunāru kā mākslinieku vislabāk var spriest pēc gleznām, kas karājas pie sienām. Par viņu kā cilvēku vislabāk varētu pastāstīt viņa labākais draugs Dzintars Veide. Diemžēl Dzintars ir slimnīcā. Man vislabākā izdevība viņus abus vērot bija viesībās. Parasti, kur bija viens, tur bija arī otrs. Bija reizes, kad Gunāra un Dzintara debates izvērtās par viesību kalngalu. Tās parasti nebija par nezālēm dārzā vai putras maisīšanu virtuvē, bet visbiežāk par trimdas latviešu kultūras problēmām. Dzintara varenais baritons jau ir labi pazīstams, bet domāju, ka visbiežāk debašu sācējs bija Gunārs. Jaunpienācēju šīs debates varēja ļoti pārsteigt, jo domāja, ka tās runājamas tikai divatā, bet drīz viņš arī apķēra uzvedumu, un arī viņa sejā parādījās smaids. „Dzintar, vai tad tu tiešām nesaproti, ka...“

Tāpat kā savās gleznās, tā savā dzīvē Gunārs bija novilcis taisnas līnijas un reizēm viņa godīgums sāka vai kaitināt. Par Gunāru kā mākslinieku rakstīs vēl daudz, bet Gunārs nebija no tiem, kas citas mākslas un sarīkojumus ignorētu. Viņu ar kundzi Ainu varēja redzēt gandrīz katrā latviešu sarīkojumā zāles pirmajās rindās. Bet ar laiku Gunāra raksti par mākslu no latviešu avīzēm nozuda. Tāpat kā zeme neapstājas griezties, tā cilvēks neapstājas novecot un padodas slimībām. Diemžēl Gunārs neaizgāja pie pārējiem Latvijas latviešiem ne zem Latvijas, bet gan zem Tasmānijas debesīm. Saldu dusu, Gunār!

Ansis Vairogs