Vecuma vaina...

Vienai tantei krampis velk kāju – tā esot vecuma vaina. Otrai tantei piemeties nabas tarkšķis – tā vecuma vaina. Trešajai – kreisā auss niez kā traks, glābties nevar... vecums! Onkulim kājas metās krustiski... tas no dzeršanas... Jā, jā, nevis vecums, bet dzeršana vainīga. Tas, tātad, ir viens ceļš kā izbēgt no vecuma kaites.

Par vecumu ir sarakstīta vesela grāmata. Viens laipns kungs, vārdā Rolands, man tādu grāmatu uzdāvināja. Ne dzimšanas, ne vārda diena, bet uzdāvināja. Droši vien, lai apgaismotu arī citus cilvēkus. Tur ir par daudz gudrību, lai visu izstāstītu, bet mēģināšu tā bišķi, bez autoru un rakstītāju minēšanas, atklāt jums mazu bišķīti no tām gudrībām.

Vecums nav nemaz tik slikts, ja padomā, kas tad vēl atliek. Dzimšanas dienas cilvēkam ļoti labi noder, jo ir statistiski skaidri pierādīts, ka tie, kuriem ir visvairāk dzimšanas dienu, – dzīvo visilgāk. Tas, protams, neattiecās uz cilvēkiem, kas sāk regulāri nosnausties – sevišķi, ja to dara, kad brauc ar mašīnu. Vecumam ir arī savas labās puses: tu vari dziedāt, kamēr tu mazgā savus zobus, un nav taisnība, ka tu dzīvo ilgāk, ja uzdod pīpēšanu, dzeršanu un mīlēšanu – Tev tikai izliekas, ka ir ilgāki, un tas ir nenoliedzams fakts, ka palikt vecam ir vienīgais ceļš, kā dzīvot garu dzīvi. Vīriešiem viegli pateikt, kad tie ir sasnieguši cienījamu vecumu, kad tiem degunā un ausīs ir vairāk matu nekā uz galvas. Sievietēm viņu vecumdienās, melot par savu vecumu ir vieglāk, jo viņas vairs neatceras savu īsto vecumu. Trīs lietas norāda uz vecumu: pirmkārt, atmiņas zaudēšana, tad... es neatceros, kas bija tās otras divas.

Tu zini, ka esi vecs, ja tev vajadzīgas tavas dzirdēšanas pariktes un tavi liekie zobi, pirms tu vari pajautāt, kur ir tavas brilles?

Ar to atmiņu ir tā. Vispirms tu aizmirsti vārdus un uzvārdus, tad tu aizmirsti sejas, tad aizmirsti aiztaisīt bikšu priekšu un tad – aizmirsti attaisīt bikšu priekšu... Brr... Baigi muduļi...

Jaunībā dienas ir īsas un gadi ir gari. Jaunība būtu ideāls vecums, ja viņa nāktu drusku vēlāk dzīvē. Vecumā gadi ir īsi un dienas garas. Vecums būtu tas priecīgākais dzīves posms, ja tikai tu nezinātu, ka tas ir beidzamais posms.

Viens labums atmiņas zaudēšanai ir, ka tu satiec jaunus, nepazīstamus cilvēkus katru jaunu dienu. Parasti ir tā, kad kāds sāk domāt, ka paliek vecs – viņš jau ir vecs.

Var gadīties, ka apziņa, ka esi vecs, pienāk ar šoku. Tu pēkšņi tā kā atmosties, kā pamosties – un aptver, ka tu stāvi garu trepju vidū. Tev nav ne mazākās jēgas, vai tu biji lejā un tagad nāc augšā, vai tu biji augšā un tagad nāc lejā.

Ja tev tāds gadījums nāk priekšā, tad laidies dibenā, nesaldē nagus.

Paldies, Roland, par grāmatu!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“