Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


CIP slepeno dokumentu «tur, ārā» patiesība

„...nekas nav paslēpts...“

Laikraksts Latvietis Nr. 446, 2017. g. 13. febr.
Aivars Ozoliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Nudien – „kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaptu zināms un nenāktu gaismā,“ kā teicis evaņģēlists. Trešdien (Red.:18.janvārī) ASV Centrālā izlūkošanas pārvalde izlika internetā 13 miljonus lappušu atslepenotu dokumentu. Tā ir zelta raktuve gan vēstures pētniekiem, gan sazvērestības teoriju apmātajiem, gan ikvienam ziņkārīgajam.

Starp publiskotajiem ir arī dokumenti par Latviju. Taču uzreiz jāatvēsina tie, kuri varētu cerēt ar dažiem klikšķiem rast visas atbildes, – datubāzē neatradīsiet ne CIP mapes par Aivara Lemberga ofšoriem, kuru pieminējumus joprojām labāk meklēt pērn aprīlī publicētajos Panamas papīros un pašlaik tiesā izskatītās krimināllietas sējumos, ne norādes uz dažu mūsmāju partiju naudas ceļiem un līkumiem, kuri būtu jāpēta KNAB, ne VDK ziņotāju un Federālā drošības dienesta aģentu sarakstus un darbu aprakstus, kurus sargā cerberi Maskavā.

Izlūkdienesti nemēdz atklāt tiem aktuālu informāciju. Tas varētu mazināt arī daža laba ufologa un ekstrasensu cīņu karsēja prieku par plašajām jaunajām iespējām. Fakts, ka CIP tagad publicē materiālus par lidojošajiem šķīvīšiem un savas parapsiholoģisko pētījumu programmas Star Gate dokumentus (programma slēgta 1995. gadā), nozīmē, ka šī informācija ASV izlūkdienestam vairs nešķiet svarīga. Kā nu lai atklāj to patiesību, kura ir ne vairs kaut kur tur, ārā, bet gan slēpēju mājaslapā?

Toties vēstures pētniekiem tagad brīvi pieejami gan bijušā ASV Valsts sekretāra Henrija Kisindžera arhīva dokumenti, gan ziņojumi par Aukstā kara un pretterorisma operācijām, ar Vjetnamas un Korejas kariem saistīti materiāli un pat neredzamās tintes receptes, kā arī tūkstošiem fotogrāfiju un attēlu.

Lielākā daļa no trešdien publicētās informācijas tehniski bija publiski pieejama jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu vidus, kad tā atslepenota. Taču tai piekļūt varēja tikai no četriem datoriem Nacionālā arhīva bibliotēkā Koledžparkā Merilendas štatā. Nu ikviens var atrast jebkuru no šiem dokumentiem CIP mājaslapā. Ievadiet atslēgas vārdu un rociet!

Gumijas zoles un Lāča sifiliss

Arhīvā ir simtiem dokumentu, kuri attiecas uz Latviju, lielākoties padomju okupācijas laikos. Pētnieki droši vien uzraks ne vienu vien jaunu faktu un jau zināmā vērtējumu tā laika ASV izlūku skatā no malas uz šejienes padomju īstenību.

Jau datubāzes publicēšanas dienā internetā populārs kļuva CIP 1958. gadā ziņotais par saspīlētu situāciju starp LKP pirmo sekretāru Jāni Kalnbērziņu un valdības vadītāju Vili Lāci, kura veselība, kā runā, pēdējā laikā ir būtiski cietusi – viņam esot problēmas ar acīm un kaulu slimība, kā iemesls, iespējams, ir sifiliss.

Par Lāča sifilisu ir tikai minējumi, toties, no šodienas raugoties, šķiet interesanti, ka Kalnbērziņš raksturots kā «diezgan neizglītots vīrs, kas pat nevar pats uzrakstīt savas runas». (Vai nav ērmoti, ka spēja sakarīgi rakstīt tika gaidīta pat no komunistu vadoņiem, ja mūslaiku politiķiem runas pašsaprotami cep «piāristi» un «politologi», no kuriem retais prot arī gramatiski pareizi salikt teikumu?)

Daļa dokumentu ir sausi izlūku ziņojumi (piemēram, ka 1955. gada 11. augusta naktī no Rīgas pa Vidzemes šoseju Cēsu virzienā pārvietojusies 60 automašīnu militāra kolonna). Vēsturnieku uzmanību droši vien piesaistīs ziņojumi par Latvijas sociāldemokrātu sakariem ar komunistiskās Ķīnas diplomātiem Stokholmā 1973. gadā, kad maostiem novērota tendence Rietumeiropā meklēt un attīstīt kontaktus ar emigrantiem no Austrumeiropas, it īpaši tiem, kuriem antikomunistu nopelni. Bet vairākumam lasītāju varbūt interesantākie šķitīs okupētās valsts dzīves apstākļu apraksti.

1953. gadā ziņojumā par dzīvi Latvijā rakstīts, ka ikvienam ir atļauts būt auto īpašniekam, taču Moskvičs maksā 9000 rubļu, bet Pobeda – 16 000, un visa summa jāsamaksā uzreiz, jo kredīts pieejams tikai valsts uzņēmumiem. Bet benzīnu var dabūt tikai melnajā tirgū. Privātie auto īpašnieki drīkst pārvadāt vienīgi savus ģimenes locekļus.

Populārākais cigarešu veids ir papirosi, iecienītākā, jo vislētākā marka, – Sports, 2,80 rubļi paciņā. Dārgāko marku Kazbek par 4,50 rubļiem var atļauties tikai turīgākie. Padomju karavīri, jūrnieki un strādnieki pīpē beramo tabaku mahorku, ko tin avīzē.

Lietotu apģērbu var nopirkt dažos komisijas veikalos, taču arī no spekulantiem ielās – uzvalku par 1200 rubļiem, karakulādas mēteli par 9000. „Joprojām ir daži neatkarīgi drēbnieki un kurpnieki, kuri strādā privāti,» teikts ziņojumā. Taču zoles nomainīšanai vajag divas, trīs dienas un pasūtītājam jāatnes sava zole, bet «ādas puszoles ir gandrīz izzudušas“ un „cilvēki izmanto gumijas zoles, ko viņi izgatavo no vecām automašīnu riepām.“

Atsevišķi stāsti iz padomju dzīves ir anekdotiski. Piemēram, ka partijas bonzu limuzīnu numuri, kuri sākās ar divām nullēm, tautai asociējušies ar tualetēm, tāpēc 1958. gadā nomainīti uz 99. Bet kompartijas Centrālās komitejas ēkas pagrabā ierīkots kinoteātris, kurā partijas elite skatās vienkāršajiem iedzīvotājiem nepieejamas filmas.

Pēc Staļina terora laiku beigām vērojama pielaidīgāka varas attieksme pret agrāk nepieļaujamo, novērojuši ziņojumu autori. Un VDK nama logi Ļeņina ielā agrāk bijuši gaiši visu nakti, bet tagad pēc plkst.18 visi ir tumši. Savstarpējā saziņā līdzās uzrunai biedrs var dzirdēt kungs un kundze. CIP atstāsta gadījumu, kad kāds apmeklētājs restorānā, nevarēdams sagaidīt viesmīli, sitis dūri pret galdu un saucis: „Es biju SS, cik ilgi man vēl būs jāgaida uz apkalpošanu?“ Tas noteikti bijis izņēmuma gadījums, toties arvien biežāk varot dzirdēt padomju kara veterānus sūdzamies: „Man ir vairākas medaļas, bet kāda jēga no manas varonības, ja manai sievai un bērniem jābadojas?“

Latviešu tautu nesalauza

1960. gada februārī CIP ziņoja, ka latviešu nacionālisms arvien rada bažas Maskavai.

Tāpēc iepriekšējā gada novembrī Kalnbērziņš atcelts no amata, viņa vietā ielikts Arvīds Pelše. Nacionālistu tīrīšanas sākušās ar valdības vadītāja pirmā vietnieka Eduarda Berklava nomešanu 1959. gada augustā. „Politisko apsūdzību turpināšanās un tās pavadošās propagandas rīboņa liecina, ka Maskava pat pēc gandrīz 20 gadu kontroles Baltijas republikā joprojām mēģina tikt galā ar tās ieskatā neveselīgu nacionālistiskā gara līmeni,“ secina CIP. „Daudzas nekrievu republikas pagājušajā gadā pieredzēja augsta līmeņa vadītāju pārbīdes, taču nevienā apsūdzības nacionālismā nav izvirzītas tik bieži un nepārprotami kā Latvijā.“

CIP dokumentos var atrast dažu arī šodien Latvijā līdz galam nepārvarētu problēmu saknes un arī iedvesmu nepadoties pat šķietami nenovēršamam liktenim.

Rīgā patiesībā ir apmēram miljons iedzīvotāju, kaut gan oficiāli padomju avoti min 500 tūkstošus, CIP analītiķi 1958. gadā vērtēja. „Vismaz puse Rīgas iedzīvotāju, ieskaitot militāristus, ir krievu izcelsmes,“ bet latviešu ir ne vairāk kā 30 procenti.

Vairākums krievu Latvijā dzīvo lielākajās pilsētās, bet lauku apvidos tos var atrast „tikai mašīnu – traktoru stacijās un vadošos amatos kolhozos un padomju saimniecībās“. „Mērķtiecīga valsts kolonizācija vēl nav acīm redzama“, un „neparasti lielais“ krievu īpatsvara pieaugums varot būt arī industrializācijas rezultāts“, CIP tolaik sprieda. Tomēr, „kas attiecas uz attiecībām starp latviešiem un krieviem, ir grūti atturēties no to dēvēšanas par naidīgām.“ Latvieši uzskata krievus par iebrucējiem, „katru individuāli, pat ja tas nepieder pie valdošās šķiras.” Savukārt krievi „uzskata sevi par valdošo rasi un uzvedas attiecīgi.“

„Latvijas iedzīvotāju latviskais segments dzīvo ar pārliecību, ka kādudien pienāks atbrīvošana no padomju jūga,“ teikts šajā ziņojumā. „Tikai šī cerība dara paciešamu tagadnes izmisumu.“ Pat „gudras“ padomju propagandas „mazinātā paļaušanās uz Rietumu varām nav likusi atteikties no cerībām uz atbrīvošanu un pakļauties apspiedējiem,“ un latviešiem „sajūta ir – ja nevaram gaidīt palīdzību no Rietumu varām, tad mums pašiem ir sevi jāatbrīvo, līdzko rodas iespēja.“

Tie ir tikai daži fragmenti no milzīgajā datu bāzē atrodamās informācijas. Lai jums aizraujošs ceļojums nebūt ne tālajā pagātnē!

Aivars Ozoliņš
Žurnāla „Ir“ komentētājs
Pirmpublicējums portālā TVNET 2017. gada 21. janvārī



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com