Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (11)

Andris Gobiņš

Laikraksts Latvietis Nr. 433, 2016. g. 22. okt.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
GobinsAndris

Andris Gobiņš. FOTO Astrīda Jansone.

2016. gada 5. augusts, un tikšanās šodien man sarunāta ar vienu trimdas bērnu bērnu – Andri Gobiņu. Viņš ir dēls mana klases biedra Gunta Gobiņa brālim Ojāram Gobiņam, kurš bija dzimis 1935. gadā. Viņa māmiņa Maija Gobiņa-Sinka ir dzimusi tikai 1939. gadā, un tas Andra vecākus uzrāda par diezgan maziem bēbīšiem mūsu trimdas gadu sākumā. Andris atnāk pie manis ar mazmazītiņu nokavēšanos, bet par to viņa rokās ir burvīgs dāliju pušķītis, kas izraibināts ar dzeltenu jāņuzāļu ziediņiem līdzīgām smalkām puķītēm. Ielieku to vāzītē, un tūlīt ķeramies pie darba.

Kad esmu Andrim paskaidrojusi, ko un kāpēc no viņa gribu, viņš sāk arī stāstīt.

Es esmu Andris Gobiņš; dzimis un audzis toreizējā trimdas latviešu kultūras centrā – Minsterē. Var jau teikt, ka tas bija visas pasaules latviešu kultūras centrs, jo tur bija latviešu skolas, tur bija laikraksta Brīvā Latvija redakcija, tur bija arhīvs, Jaunsudrabiņa muzejs, liela bibliotēka, daudzi kultūras un sabiedriskie darbinieki tieši Minsterē, un ne par velti maniem vecākiem – Maijai un Ojāram Gobiņiem bija svarīgi, ka mēs, toreiz 4 bērni, visi uzaugām latviskā garā. Maniem vecākiem bija svarīgi, ka bērniem ir iespēja uzaugt latviskā vidē, iegūt latviskumu, izglītību latviešu valodā un latvisko izglītību.

Pirmo skolu gan izgāju pie vāciešiem, jo latviešu skola bija tikai ģimnāzija. Savā ziņā mums bija iespēja baudīt Latvijas neatkarības cīņas, varbūt nedaudz arī piedalīties kā skolniekam, rīkojot demonstrācijas, piketus, sadarbību ar lietuviešu un mazliet arī ar igauņu ģimnāziju, jo bijām skolēnu pašpārvaldē. Man ļoti gribējās tūlīt pēc skolas pārcelties uz Latviju, bet vecāki man ieteica studijas vēl pabeigt Vācijā, ko es arī darīju.

Tāpēc jau no 2000. gada esmu pilnībā Latvijā. Esmu precējies, man ir burvīga sieva Astrīda un dēls Indriķis, kuram tagad ir 5 ar pusi gadiņi. Es darbojos un vadu Latvijā biedrību Eiropas Kustība Latvijā, kura nodarbojās ar Eiropas tematikām. Šīs biedrības ietvaros cenšamies veicināt sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā, kas savukārt nozīmē to, ka politiķis nevis pats vai ierēdnis izdomā, kas sabiedrībai būtu vajadzīgs, un pirms kāda lēmuma pieņemšanas sarunājas ar ekspertiem un sabiedrību. Pēc dažādu viedokļu uzklausīšanas, pieņem lēmumus, kas vairāk atbilst Latvijas sabiedrības interesēm.

Mēs lielā mērā skatāmies tieši uz Eiropas jautājumiem, jo ir skaidrs, ka ļoti daudz jautājumu netiek skatīti tikai nacionālā līmenī, bet sadarbībā ar igauņiem, lietuviešiem un citām Eiropas valstīm. No Biedrības puses cenšamies atbalstīt sabiedrības interesēm atbilstošu lēmumu pieņemšanu.

Pēdējos gadus īpaši aktīvi un vēl nākamos trīs gadus uzmanību pievērsīsim izglītības jautājumiem. Esam ļoti daudz braukājuši pa skolām, runājuši ar jauniešiem par to, kā viņi redz Latviju Eiropā, un kādu viņi vēlētos redzēt Latviju Eiropā. Esam runājuši par jauniešu iespējām. Izvēlējāmies lauku skolas, vakara skolas, aroda skolas un tādas, kur bieži vien mums teica, ka tur vēl neviens no Rīgas pat nav atbraucis, kur nu vēl runājis un nopietni arī uzklausījis jauniešu viedokļus par dažādiem jautājumiem.

Rezultātā mēs sapratām, ka ir ārkārtīgi liela nepieciešamība uzklausīt un diskutēt ar jauniešiem par Eiropas jautājumiem, jo tas ļoti vajadzīgā veidā papildina katra jaunieša piederību savai pilsētai un savai valstij vienlaikus. Ļoti daudz jauniešu zina par to, ka var braukt uz Īriju sēnes griezt vai zemenes lasīt, tādā lēnā maz kvalificētā darbā, bet to, ka var ar gudru ziņu arī Latvijā piesaistīt Eiropas līdzekļus un sākt savu uzņēmēja darbību vai arī dažus mēnešus pamācīties kādā labā Eiropas augstskolā un tad ar šīm zināšanām strādāt Latvijā, par to ļoti daudzi nezina neko.

Diezgan bieži jauniešos un sabiedrībā ir pārliecība, ka tie latvieši, kas vairākus gadus pavadījuši kādā citā valstī, Latvijai ir zuduši, tomēr tas tā nav, jo nav svarīgi, kur tu dzīvo, bet svarīgi ir tas, ko tu domā un kā tu jūties. Tu vari dzīvot pašā Rīgas centrā, un tomēr sirdī un domās Latvija tev ir vienaldzīga, bet tu vari dzīvot un strādāt nezin kādā pasaules malā un ar savām domām un darbiem darīt ļoti svētīgu darbu savai valstij un savas valsts sabiedrības labā. Tātad arī šie jautājumi bieži vēl tagad tiek risināti stereotipiski.

Problēma ir arī tā, ka cilvēki daudz skatās Krievijas televīziju, kur informācija ir melīga, nepareiza un tendencioza, tā tomēr ieperinās cilvēku prātos, lai gan neuzticība pret Maskavas medijiem ir vienmēr, un tie ir ar labi slēptu Putina ideoloģiju. Tādēļ mēs kā biedrība tagad nākamajos 3 gados vēlamies pastiprinātu uzmanību pievērst šiem identitātes trūkumiem un censties sadarbībā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem veicināt pilsonisku aktīvu sabiedrības stāju, un lai cilvēki jūt, ka šī pilsēta, valsts un arī Eiropa un tās nākotne ir mūsu katra rokās. Mums katram ir jādara kaut kas, lai šis lielais vezums uz priekšu tiek un attīstās tādā virzienā, kā mēs to vēlamies.

Vēl varbūt pastāstīt par vienu neseno aizraušanos, kas man ir pēdējos trīs gadus. Esmu papildus šim Eiropas līmenim sācis darboties ļoti, ļoti vietējā līmenī. Situācija saistīta ar mana dēla Indriķa piedzimšanu un to, ka bērnam vajag daudz gulēt un gulēt ārā, svaiga gaisā ratiņos. To darot, mēs staigājam pa Lieliem kapiem. Tie ir kapi Rīgas centrā, kuros ir apglabāti Krišjānis Barons, Krišjānis Valdemārs, Andrejs Pumpurs, Jāzeps Grosvalds, nu praktiski ārkārtīgi liela daļa no visievērojamākajiem latviešiem, un daudz ievērojamu baltvāciešu ģimenēm. Viena no tām ir Vērmaņu ģimene, kas Rīgai ziedoja Vērmanes dārzu.

Mums Lielo kapu tuvumā ir dzīvoklītis, un ar bērnu mēs tur staigājām bieži. No sākuma mani uztrauca tas, ka tik nekopta ir vieta, kur mūsu dižajiem cilvēkiem piemiņa un pateicība šodienas paaudzei tik ļoti pieklibo. Pēc kādiem diviem gadiem es domāju, cik tad ilgi tā darīšu. Ieraudzīju, ka uz Krišjāņa Barona kapa zēla, ziedēja un auga pienenes. Es sapratu, ka šis ir cilvēks, kam es personīgi esmu ļoti pateicīgs par tautas dziesmu vākšanu. Es sapratu, ka es ar viņu lepojos, un es sapratu, ka viņš nav pelnījis to, ka uz viņa kapa aug pienenes, un es sāku tās ravēt. Nākamā nedēļā tur sastādīju puķītes, un vēl nākama nedēļā redzēju, ka vēl kāds ir blakus manējām iestādījis savējās.

Te bija sākusies rosība. Man radās izdevība iepazīties ar cilvēku, kas ir kolosāls skolotājs. Sigita Mālmane arī ar saviem mazbērniem bija staigājusi pa Lieliem kapiem un tāpat kā es sākusi kopt Barona kapu. Vēlāk mēs atradām valodnieka Kārļa Mīlenbaha kapa vietu un sākām kopt arī to. Ar laiku šī lieta gāja plašumā, un viens tāds kā lūzuma punkts bija pagājuša gada Hospitāļu ielas svētku dienā tur gids vadīja ekskursiju pa Lielajiem kapiem. Ap 50 kaimiņu, interesentu un draugu te staigāja, un pēc šīs tūres es prasīju, vai kādam no viņiem arī rūp šo kapu sakoptība. Atsaucība bija pilnīgi fantastiska, un mēs jau bijām padsmit cilvēku, kas bija ar mieru mazliet vairāk kā tikai gudri runāt. Tagad jau otro gadu mēs esam sākuši regulāri tikties un veidot talkas.

Izrādījās, ka pagājušā gada rudeni Krišjānim Baronam apritēja 180. jubileja. Viņa piemineklim bija apdrupuši stūrīši, bet laimīgā kārtā viens no mūsu biedriem ir bruģētājs, mūrnieks un profesionāls restaurators. Kopā ar viņu mēs salabojām visus Barona pieminekļa izlauztos stūrus un sakopām viņa kapu. Mēs uztaisījām sabiedrisku akciju, un priecājāmies, ka mūs akcijai ir tik liela atsaucība. Beigu beigās jubilejas vakarā tur bija iedegtas vairāk nekā 1000 svecīšu. Ar skaistu dziedāšanu un ar krāsainām svecītēm mums izdevās radīt mūsu cienījamam Barona tēvam brīnišķīgu piemiņas brīdi.

Šogad bija izziņotas divas lielās talkas: vienu tradicionāli veido tikai vietējā draudze sadarbībā ar korporācijām un ar vietējo policijas iecirkni. Mēs sasaucām vēl otru, lai varētu savākt vairāk konteinerus un vairāk maisu, ko Anta Lapsiņa no mūsu komandas pieteica abās Lielo kapu talkās. Mums sanāca vairāk nekā 100 cilvēku, kas atkal veselu dienu ar saviem grābekļiem un lāpstām kā rūķīši ņēmās pa Lielajiem kapiem.

Starplaikā ar sociālā tīkla Facebook palīdzību esam apzinājuši un iesaistījuši šajā darbā vairāk nekā 300 cilvēku, kas katrs savā veidā dara vairāk vai mazāk Lielo kapu sakopšanā. Daudzi ir uzņēmušies tādu kā krustmātes vai krusttēva lomu par vienu no kapiem. Piemēram viena Radio kora dziedātāja ir uzņēmusies gādību par komponista Nikolaja Alunāna kapu, kas ir lielās Alunānu ģimenes viens loceklis. Viens cits ir uzņēmies gādību par viena no lielāko ēģiptologu Šveinfurta kapiem. Tur ir apglabāti arī Rīgas dižie arhitekti Felsko, Brokslavs un Haberlands, un arī par tiem kāds jau ir uzņēmies rūpi. Tie ir tie, kas ir veidojusi Rīgas Jūgendstilu. Vērmaņu ģimenes kapi, tur ir veseli trīs, un par tiem gādību ir uzņēmusies viena jauna meitene no Hospitāļu ielas. Cilvēki ir apņēmušies gādāt par to cilvēku kapiem, kas viņa ģimenei ir kaut kādā veida tuvāks.

Tas viss vēl ir tikai iesākumā, un darba ir vēl ārkārtīgi daudz. Bet ir prieks redzēt, ka darbs iet uz priekšu. Šogad mums talkas ir katru ceturtdienas vakaru. Kad negribas, tad jau var arī neaiziet, bet diezgan daudz talcinieku ir katru reizi. Kādi 15 ir vienmēr, bet neskaidrība ir par to, kurš tad īsti Lielos kapos atbild un par kādiem jautājumiem. Anta Lapsiņa ik pa laikam uzmin uz kājas Nilam Ušakovam, ka ir kādi četri galīgi nesakopti kapi un pieminekļi, par kuriem atbildīga ir tieši Rīgas dome, un, ka Rīgai par tiem atbildība būtu arī jāuzņemas.

Pati kapsēta pieder Evaņģēliski Luteriskai Baznīcai, kas šogad pavasarī ar lielu smagu traktoru sāka braukt pāri kapiem un šķaidīt kapu pieminekļus – nu prātam pilnīgi neaptverami. Viņiem ir pienākums savā īpašumā nopļaut zāli, un viņi to izdarīja tā kā padomju laikos, kad burtiski mērķtiecīgi centās iznīcināt šos kapus. Kaut kādas neapdomības dēļ pļaušana ar traktoru bija atstāta šī gada pavasarim. Mums ir zināmas 200-300 gadu vecas kapu plāksnes, kas ir sašķaidītas lupatu lēveros, tāpēc, ka ar šo nezin cik tonnu smago traktoru tur ir pļauts, braukts vienkārši pāri visiem kapiem.

Arī šo rudeni bija plānots, patiesībā jau pagājušā pirmdienā bija atkal plānots atsākt pļaušanu un atkal ar traktoru. To, kā par laimi izdevās novērst, tur cilvēki teica, ka viņi nebija padomājuši, ka braucot ar smagu traktoru pa kapiem, pieminekļiem varētu nodarīt kaitējumu.

Lai tādas lietas nenotiktu, ir vajadzīgi moži cilvēki un tādēļ mēs esam iesaistījušies arvien vairāk tādos jautājumos, kurš un kā un par ko atbild vai neatbild. Galvenā apziņa īstenībā ir tāda, ka par pļaušanu atbild īpašniece – Evaņģēliski Luteriskā baznīca. Izņemot nelielu daļu, kas ir Rīgas domes īpašums. Baznīca skaidro, ka par kapu vietām atbild attiecīgās ģimenes pēcteči vai sabiedrība kopumā. Diemžēl pēcteču ģimenes tikpat kā nav atrodamas.

Krišjāņa Baroka kapu kopt varētu būt Valsts vai Kultūras ministrijas atbildība. Baznīca saka, par to atbild Baronu ģimene, citi saka, ka ievērojamu personību kapi būtu jāaprūpē valstij. Vainu visi uzveļ viens otram, un nedara neviens. Viens no mūsējiem atrada vēsturisku avīzes izdruku, kur Rīgas galva savulaik pie Krišjāņa Barona kapa bija svēti solījies, kamēr vien Rīga pastāvēs, Rīgas dome gādās par viņa kapa kopšanu. Mēs Ušakovam aizsūtījām šo izrakstu, diemžēl atbildi vēl neesam saņēmuši, bet mēs neesam tik viegli atšujami, un darīsim to atkal un atkal. Mēs viņu vēl pabakstīsim. Šobrīd to tīri brīvprātīgā kārtā dara cilvēki, entuziasti, bet teritorija ir liela, ievērojamo cilvēku skaits ir liels, tur ir vairāk nekā 300 ārkārtīgi ievērojamu cilvēku kapu vietas, kā brīvprātīgi to ir grūti pacelt.

Tā ir viena tāda nesena aizraušanās, kurā aiziet vakari un nedēļas nogales, bet tas ir tāds sirds darbs, ko mēs uzskatām par pateicību vai dāvanu tiem cilvēkiem par kolosālo darbu, ko viņi savā laikā ir veikuši latviešu tautas labā. Tagad katram ir sava aizraušanās tajā Lielo kapu draugu kopā. Citam patīk tīrīt senos pieminekļus no sūnas, cits ir speciālists uz to, ka var skaisti nofotografēt un rādīt sabiedrībai, kas notiek. No Kuģniecības muzeja mums ir puisis, kas visu pieraksta, un tad pēta ģimeņu ciltsrakstus, mums ir publiciste, kas raksta par šīm ievērojamām personībām. Aicinām jebkuru, kam ir interese, mums pievienoties, jo visiem kopā to darot, tas vairs neliekas kā darbs.

Piecus gadus es biju arī Latvijas pilsoniskās sabiedrības pārstāvis Briselē, precīzāk Eiropas ekonomikas un sociālo lietu komitejas loceklis. Šī komiteja apvieno pilsonisko sabiedrību – dažādu biedrību un organizāciju vadītājus no visām Eiropas valstīm, kuru uzdevums bija iziet cauri Eiropas dokumentiem un pārbaudīt šo dokumentu atbilstību sabiedrības interesēm. Tas bija piecu gadu ārkārtīgi interesants, vērtīgs darbs, kura ietvaros izdevās novērst daudzus absurdus, cīnīties un izcīnīt dažādas izmaiņas Eiropas dokumentos, par ko ierēdņi vai politiķi nebija padomājuši iepriekš. Tā man pagāja diena vai divas nedēļā, kuras bija jāpavada sanāksmēs Briselē, pārējo laiku es biju Rīgā, turpināju vadīt savu organizāciju, kurā tad attiecīgi izdevās arī Eiropas līmenī veidot labāku politiku, kas vistiešākā veidā atbilst arī tam mērķim, kas ir manis vadītai biedrībai šeit Latvijā.

* * *

Mana saruna ar Andri izveidojās gara, jo gara, bet viņš tiešām ir trimdas bērnu bērns, par kuru arī varētu uzrakstīt grāmatu vai divas, jo viņš visur iesaistās ar sirdi un dvēseli un dara vairākas lietas vienā laikā. Tādu mums nekad nebūtu par daudz.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com