Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (10)

Pauls Raudseps

Laikraksts Latvietis Nr. 432, 2016. g. 14. okt.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Raudseps

Pauls Raudseps. FOTO Astrīda Jansone.

Te ir atkal stāsts par vienu burvīgu trimdas bērnu bērnu, kas dažādu tehnisku iemeslu dēļ pēc intervijas ir aizkavējies ceļā uz redakcijām. Tādēļ arī sapratīsiet, kā tas nāk, ka intervija bija jūnijā un redakciju tā sasniedza tikai oktobrī, kad mans dzīvoklis nepavisam nav vairs karsts. Bet man jau tagad ir arī cits dzīvoklis, par ko esmu sevišķi priecīga. Te nu ir mana saruna ar Paulu.

Šodien vēl arvien Latvijai neierastā karstumā man sarunāta tikšanās ar vienu trimdas bērnu Paulu Raudsepu. Ir jau jūnija priekšpēdējā diena, bet Jāņu brīvdienu karstumā piesildītais dzīvoklis nav paspējis atdzist. Man viena liela problēma ir arī tā, ka savu no Amerikas līdzpaņemto fēnu, karstumā bez apdoma ieslēdzu bez strāvas pārveidotāja un saprotams, ka tas tūlīt arī apstājās. Tagad jādzīvo ar vienmēr aukstā ūdenī saslapinātu dvieli ap kaklu, jo dzīvoklī temperatūra visu laiku ir ap 28 un vairāk grādiem pēc Celsija, un tas man ir daudz par siltu.

Paulu es atceros jau no tiem laikiem, kad vēl dzīvoju Amerikā un atbalstīju Latviešu studiju centru Kalamazū, jo arī Pauls ir savu laika sprīdi ir tur pavadījis. Latvijā viņš nereti ir redzams televīzijā, jo ir zinošs cilvēks daudzos latviešiem interesantos jautājumos un katru nedēļu žurnālā IR ir atrodami viens vai vairāki viņa raksti. Man viņš ir autoritāte jau no pašiem pirmajiem gadiem, kopš atkal dzīvoju Latvijā. Kā parasti pirms tikšanās ar kādu no šiem bērniem es paskatos, ko par viņu varu atrast Google portālā.

Tur starp daudz un dažādiem ziņojumiem un citātiem no twitera un citiem avotiem atrodu diezgan garu rakstu, vai labāk sakot interviju, ko veikusi teātra zinātniece Maija Svarinska jau 1997. gadā. Man interesants likās pats nobeigums, kur intervētāja viņam jautā, ko viņš darītu, ja Latvija atkal ieripotu krievu tanki: „Vai brauksi uz Ameriku vai ņemsi plinti rokās,“ bija bijis Maijas jautājums, un pēc brītiņa klusuma Pauls bija atbildējis: „Zini, kad tajā augusta dienā man no rīta piezvanīja un pateica, ka ir noticis pučs, es uzreiz sapratu, ka palikšu Latvijā, cik vien ilgi varēšu. Tajā laikā es dzīvoju Valdemāra ielā, viesnīcā, un man likās, ka tur varētu nākt kaut ko meklēt, tāpēc aizlaidos nakšņot pie radiem. Bet zināju, ka turēšos šeit, cik ilgi vien būs iespējams.“

Vispirms es uzzinu, ka viņa tēvs ir dzimis 1938. gadā un mamma 1939.; tātad, Pauls noteikti ir diezgan mazu trimdas bērniņu bērns un labi iederas šajā sērijā. Pats viņš man stāsta:

„Es piedzimu 1963. gadā Ohaijo štata galvaspilsētā Kolumbusā, jo tēvs tai laikā tur studēja maģistratūrā. Mana tēva ģimene pēc ierašanās Amerikā apmetās tur. Tā es līdz 4 gadu vecumam nodzīvoju Kolumbusā. Tad ģimene pārcēlās uz Bostonu, kur es sāku iet skolā. Līdz sestajai klasei es gāju priekšpilsētas parastajā skolā, bet no 7. līdz 12. klasei es gāju mazā, ļoti vecā privātskolā. Tā bija zēnu skola. Manā klasē bija 57 puiši, kas bija lielākā klase skolas vairāk nekā trīssimts gadu garajā vēsturē. Līdz sestajai klasei es gāju arī Bostonas Latviešu skolā un tad vēlāk divus gadus Beverīnas Vasaras vidusskolā.

Aktīvi latviešu sabiedrībā es iesaistījos pēc tam, kad 1981. gadā piedalījos 2x2 nometnē. Tur iepazinos ar Vairu Vīķi Freibergu un Jāni Krēsliņu senjoru; bija arī vairāki citi interesanti un pazīstami latvieši. Pēc tam es sāku dejot tautas dejas un piedalīties dažādos sarīkojumos un uzvedumos. 1983. gadā bija dziesmu svētki Milvokos, un tur Andrejs Jansons uzveda mūziklu Homo novus pēc motīviem no Anšlāva Eglīša romāna. Es tur pieteicos un sev par lielu pārsteigumu dabūju galveno lomu. Pēc tam es piedalījos dažādos teātra uzvedumos Ņujorkā, Bostonā un Toronto. 1987. gadā es vienu semestri pavadīju Kalamazū Latviešu Studiju centrā kopā ar citiem latviešu studentiem. It sevišķi interesants man bija Lalitas Muižnieces kurss par latviešu literatūras vēsturi un profesora Leļa kurss par latviešu literatūru.

Pēc Harvarda Universitātes beigšanas 1986. gadā es padzīvoju dažādās Amerikas pilsētās un meklēju iespējas nodarboties ar teātri, taču pa vasarām biju vai nu audzinātājs vai skolotājs latviešu vasaras vidusskolās.

1988. gada vasarā man Ņujorkas Latviešu teātris piedāvāja iespēju piedalīties Anšlāva Eglīša lugas Omartija kundze izrādē, kurā man atkal iedeva galveno lomu. Viņi bija sarunājuši ar Latvijas Kultūras ministriju un Kultūras Sakaru komiteju, ka šo lugu varēs izrādīt Latvijā. Bija norunāts, ka izrādes būs vairākas, arī ārpus Rīgas un ar piemērotām zālēm, lai pēc iespējas vairāk cilvēku to varētu noskatīties. Ņujorkieši negribēja spēlēt tikai izmeklētai publikai. Latvijas puse tam bija piekritusi, bet Ņujorkā nebija, kas nospēlē Upenāja lomu, un viņi uzaicināja mani.

Tad nu es 1988. gada rudenī pārcēlos uz Ņujorku. Visu rudeni mēs mēģinājām, un 1989. gada janvārī mēs bijām Latvijā. Mums bija izrādes VEF Kultūras pilī, Ventspilī, Valkā, Cēsīs, Ogrē un Ādažos. Tas man bija ļoti aizraujošs piedzīvojums, jo pēc katras izrādes bija tikšanās ar skatītājiem, kas bija ļoti sirsnīga un vienmēr beidzās ar lielu dziedāšanu. Tas man bija ļoti spēcīgs pārdzīvojums. 1989. gada maijā atkal biju Latvijā, šoreiz ar Baņutas Rubesas un Daces Aperānes mūziklu Tango Lugāno, kā arī ar paša un trīs LSC draugu – Elisas Freimanes, Lienes Kalniņas un Nila Muižnieka izveidotu izrādi Krišjānis Barons, kas balstījās uz Ulda Bērziņa tā paša nosaukuma poēmu. Biju jau nolēmis atsākt studijas Amerikā, tāpēc rudenī apmeklēju dažus kursus Kolumbijas Universitātē.

Tomēr Latvijā notika aizraujošas lietas, un es ar Sarmīti Ēlerti sarunāju darbu viņas tolaik vadītajā Latvijas Tautas Frontes Preses dienestā. Sākumā bija grūtības ar vīzas dabūšanu, bet 1990. gada februārī man tas izdevās, un es atkal biju Rīgā un sāku strādāt Tautas Frontē. Tur nostrādāju līdz maijam, kad sanāca jaunievēlētā Augstākā Padome, kurai kopā ar Sarmīti Ēlerti izveidojām Preses centru. Biju klāt 4. maija deklarācijas pieņemšanas brīdī. Tas ir neaizmirstami – viens no mana dzīves spēcīgākajiem pārdzīvojumiem.

1990. gada vasarā radās doma dibināt laikrakstu Diena. Rudenī es atgriezos Amerikā studēt Indiānas Universitātē, taču novembrī atkal biju Rīgā vadīt apmācības Dienas jaunajiem reportieriem. 1991. gada pavasarī Sarmīte man piezvanīja un lūdza braukt pa vasaru uz Rīgu. Viņa gaidīja bērnu un gribēja, lai es dzemdību un atvaļinājuma laikā viņu aizvietoju Dienā, kur viņa bija galvenā redaktora pirmā vietniece.

Tā es arī izdarīju un maijā jau atkal biju Rīgā. Tad augustā bija pučs, Latvija kļuva pilnīgi neatkarīga. Saprotams, ka es nekur prom vairs negribēju braukt. Satiku te savu sievu Daci Smildziņu, kura pēc izglītības ir teātra zinātniece un kādu laiku Dienā vadīja teātra nodaļu, pēc tam bija žurnāla SestDiena redaktore. Tagad viņa arī strādā žurnālā IR kā redaktore. 1992. gadā mums piedzima pirmais bērns – meita Ieva. 1997. un 1998. gadā es nobeidzu studijas ASV un ieguvu maģistra grādu Krievijas vēsturē, bet no 2001. gada vadīju Dienas komentētāju nodaļu. Diemžēl 2009. gadā zviedru īpašnieki pārdeva Dienu, un mēs ar kolēģiem nolēmām aiziet, jo negribējām strādāt uzņēmumā, par kuru patiesajiem īpašniekiem ir liela neskaidrība. Tagad jau sešus gadus strādāju žurnālā IR.

Bez meitas Ievas mums ir arī divi dēli: Miķelis ir dzimis 1995. gadā un Niklāvs – 2001. gadā. Ieva ir jau universitāti beigusi, viņa izstudēja filozofiju Latvijas Universitātē, bet tagad viņa nodarbojas ar mākslas fotogrāfiju. Viņa strādā organizācijā, kas rīko fotogrāfijas kursus un vasaras skolas. Pati arī fotogrāfē, viņai tikko bija izstāde. Savukārt Miķelis 2015. gadā uzsāka studijas Vorika (Warwick) Universitātē Anglijā.“

Tagad, rakstot šo interviju, pie Vorika universitātes vārda es atkal griežos pie sava drauga Google, kur par Anglijas universitātēm atrodu ziņu, ka minētā universitāte ir ne tikai Anglijas 20 labāko universitāšu sarakstā vispār, bet tā ir jau saraksta 8. vietā. Šai rakstā ir salīdzinātas Anglijas 109 universitātes, un man ir skaidrs, ka kļūt par šī saraksta 8. universitāti nav nekāda nieka lieta. Tas nozīmē, ka šis trimdas bērna bērns ir viens absolūti burvīgs Latvijas bērns, kurš te ir tikai tādēļ, ka vēl viens trimdas bērns ir izlēmis dzīvot un strādāt savu senču zemē Latvijā, un par to es varu tikai priecāties.

Bet tagad atpakaļ pie tā, ko stāsta Pauls pats: „Tur Miķelis studē politiku, filozofiju un ekonomiku. Niklāvs tikko beidza 8. klasi. Citādi savā privātā dzīvē esmu iesaistījies vairākos sabiedriskos projektos. Piemēram, biju klāt pie Delnas dibināšanas un vairākus gadus biju tās padomē, tagad gan esmu tur tikai biedrs.“

Te es atkal griežos pie Googļa un tur atrodu, ka Delna ir nevalstiska organizācija un ir: „Sabiedrība par atklātību – Delna” ir sabiedriskā labuma biedrība, kuras darbības mērķis ir veicināt demokrātiskas sabiedrības veidošanos, sekmējot informācijas atklātību un korupcijas novēršanu. 1998. gada 27. augustā Delna tika izveidota kā starptautiskās pretkorupcijas organizācija Latvijas nodaļa, kas kopā ar 85 citu valstu nodaļām darbojas gan valsts, gan starptautiskā līmenī.“ Izlasot šo informāciju, es vēl vairāk varu priecāties; arī šodien intervētais trimdas bērns ir izvēlējies savu dzīvi vadīt Latvijā un tālāk stāsta man: „Tagad Delnā ir iesaistījušies diezgan daudz jaunu un darboties gribīgu jaunu cilvēku, un mēs jau tagad vecākā paaudze varam amatus vairs neieņemt. Nupat pirms kāda pusotra gada tur pievienojās vairāki labi izglītoti un zinoši cilvēki, ieskaitot Valdi Liepiņu.“

Te man atkal jāpaskaidro, ka Valdis Liepiņš ir tas trimdas cilvēks, kurš Latvijā nodibināja organizāciju VĒL, kas panāca to, ka vēlēšanās viens cilvēks jeb lokomotīve vairs nevarēja kandidēt visos piecos vēlēšanu apgabalos, bet gan tikai vienā, un, manuprāt, tas bija viens fantastisks gājiens. Tagad es atgriežos atkal pie tā, ko stāsta Pauls Raudseps:

„Jā, tagad Delnā ir daudz jaunu darbinieku, un es domāju, ka tur viss ir kārtībā. Tad es vēl ap gadsimta miju darbojos komisijās pie „Baltic American Partnership Fund“, ko atbalstīja Sorosa fonds. Viņi atbalstīja Latvijas nevalstiskās organizācijas. Vienu laiku es arī biju Latvijas Žurnālistu Asociācijas Ētikas komisijā. Šo organizāciju ir vadījušas Latvijā ļoti pazīstamas un iecienītas žurnālistes – Anda Rožkalne, Inga Spriņģe, Sanita Jemberga un tikko par vadītāju ievēlēts Ivo Leitāns. Arī šajā organizācijā tagad es esmu tikai biedrs, jo vairāk laika gribu veltīt rakstīšanai. Es esmu vairākas grāmatas jau rediģējis un esmu līdzautors grāmatai VVF par Vairu Vīķi-Freibergu. Esmu arī lepns par grāmatu Diena 15, kas ir Latvijas atjaunotās neatkarības 15 gadu vēsture caur Dienas pirmajām lapām. Tā iznāca 2006. gadā. Savukārt pagājušā sezonā bija raidījums televīzijā Skutelis IR studijā, pie kura es arī piestrādāju.“

Mana intervija ar Paulu tuvojas beigām. Mēs vēl parunājamies par notikumiem politikā gan Latvijā, gan Amerikā, gan arī Eiropas politiku, par ko mēs neesam priecīgi ne viens, ne otrs. Kad es viņam prasu, ko viņš domā par tikko Anglijā notikušo Brexit, viņš iesmejas tik skaļi, ka man momentā ir skaidrs, ka neko labu viņš nedomā. Arī tur mūsu domas sakrīt, tāpat kā sakrīt mūsu domas par to, kas notiek Amerikā un par to, kas pašlaik notiek Latvijā. Mēs vēl brīdi pārrunājam politiskos notikumus pasaulē, kas pašlaik nekur nav mums patīkami, un Pauls man vēl tikai piemin, ka ir iesācis dziedāt korī Jubilate un cer piedalīties Latvijas simtgades dziesmu svētkos.

Pēc sarunas ar Paulu man ir atkal skaidrs, ka viņš ir viens no tiem trimdas bērniem, kuri Latvijai bija vajadzīgi atjaunotās neatkarības sākuma gados, ir vajadzīgs tagad un būs Latvijai vajadzīgs un piederīgs vienmēr, bet es esmu lepna un priecājos, ka man bijusi izdevība viņu iepazīt.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com