Mārs Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Plēnera dalībnieki. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ulda Zutera plenēra darbi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Uzvarētāja Silva Linarte. FOTO Māris Brancis.

Kopš Jāzepa Pīgožņa balvas Par labāko latviešu ainavu glezniecībā II izstādes atklāšanas Pētera baznīcā Rīgā martā jau aizritējis vesels pusgads. Tagad, piestājusi Jēkabpilī, izstāde ir aizceļojusi uz Preiļiem, lai, kā solīts, 17. septembrī – divas dienas pēc Jāzepa Pīgožņa dzimšanas dienas – Preiļu kultūras namā pulcētos un uzzinātu, kurš tad saņems šīgada balvu un 3000 eiro lielo naudas summu. Kā zināms, tai bija nominētas trīs gleznotājas – Silva Linarte, Alise Mediņa un Vēsma Ušpele.

Pirms šī datuma Preiļos bija sarīkots nedēļu garš plenērs, kurā piedalījās gan pilsētas mākslinieki, gan plenēra glezniecības entuziasti Juris Ģērmanis, Ligita Caune, Uldis Zuters, Vēsma Ušpele, kā arī Jānis Anmanis, Silva Linarte un Preiļu pilsētas gada pilsonis Jānis Streičs, kuram 26. septembrī paliks 80. Plenērs noslēdzās līdz ar balvas pasniegšanas ceremoniju, tādēļ visi svētku viesi varēja iepazīties ar nedēļā sagleznoto. Redzētais bija visai iespaidīgs, atklājot katra autora rokraksta īpatnības un plenēra nozīmi viņa daiļradē. Vieniem gleznošana dabā ir vitāli svarīga, bez tās viņi nevar dzīvot, citiem turpretim ainava ir iegansts emociju iegūšanai, ko var krāsās izteikt arīdzan darbnīcā, vēl dažiem tā ir iztrakošanās krāsās, tas ir, daba ir tikai gleznas motīvs, kamēr priekšplānā izvirzās krāsu dekoratīvie kontrasti, otas kustības spējie ritmi, uztveres subjektīvisms. Kādam daba atdzīvina fantāziju, tādā gadījumā ar konkrēto ainavu nav nekāda sakara, visu nosaka iztēle.

Jāzepa Pīgožņa balvas atklāšanas ceremoniju atklāja Preiļu novada domes priekšsēdētāja Maruta Plivda, kura paziņoja, ka balvai būs turpinājums, pie tam balva nākošgad būs starptautiska. Kā tas domāts, netika konkretizēts, taču intriga kā zivij ēsma tika pasviesta.

Visus klātesošos, kā vienmēr, saviļņoja mākslas zinātnieces Ingrīdas Burānes uzruna. Tās tēma – mākslinieks. Tās nozīmība un dziļums ir par iemeslu, kādēļ še to atreferēju mazliet vairāk.

„Ko nozīmē būt māksliniekam šodien un vispār? Ja mēs varētu atbildēt uz šo jautājumu, tad mēs varētu atbildēt uz vēl vienu jautājumu – kas ir māksla? /.../ Uz to nevar atbildēt, tāpat kā uz mūžseno jautājumu – kas ir patiesība?“

Būt māksliniekam, skaidroja Ingrīda Burāne, nozīmē būt brīvam no regulām, no režīma, pasūtījuma, arī naudas vilinājumiem un visām citām ērtībām, kas gan dara dzīvi patīkamu, bet liek garam un dvēselei kalpot nemākslas mērķiem. Būt māksliniekam nozīmē būt atbildīgam par to, ko domā, saki un radi. Jo katram žestam, līnijai, otas vilcienam, filmas vai foto kadram, notij ir neiedomājams spēks. Jo mākslas patiesais mērķis vienmēr ir cilvēcība. Un otrādi.

„Esmu pilnīgi pārliecināta,“ runātāja uzsvēra, „ka daļa no tā posta, asarām, nelaimēm, varmācības, kas tagad viļņiem veļas pāri zemeslodei, lielā mērā ir mākslinieka iztēles rezultāts.“

Tālāk Ingrīda Burāne uzdeva sev un mums jautājumu, kas māksliniekam devis spēju un tiesības valdīt par mums, un pati atbildēja – talants un sirdsapziņa. Šis jautājums ir svarīgs šodien, kad pliks profesionālisms, plika amata prasme prevalē pāri būtiskajam. Lieliski, ja talants un sirdsapziņa atrodas līdzsvarā, bet mēs zinām, cik mūsdienās trausls ir līdzsvars. Māksliniekam tas nozīmē arī formas un satura vienību.

„Būt māksliniekam nozīmē piedzimt katru rītu no jauna, katru rītu, kurā vairs nav nozīmes vakardienas aplausiem, cildinājumiem, ordeņiem, popularitātei, recenzijām un visam citam, kas pieder pie mākslinieka dzīves. Tāpat kā pie tās pieder mūžīgā vientulība, dziļa, smeldzīga un neizstāstāma, jo bieži vien vistuvākie ir vistālākie, kad esi viens pats savā darbā. Savas vientulības un atbildības dēļ mākslinieks ir apbalvots ar spēju redzē tālāk un skaidrāk, just dziļāk un smalkāk, spēj atklāt mums pagātni un atklāt mums nākotni. Tieši tāpēc mākslinieki ir īpaši un saudzējami, lolojami, atbalstāmi, un tādi ir ikviens cilvēks, kas to saprot un to dara. Māksliniekam ir vienīgajam spēja un vara likt mums saprast pašiem sevi un pasauli, kurā mēs dzīvojam. Ne jau velti viņi ir vienīgie, ko mēs uzrunājam tajā pašā vārdā, kādā mēs uzrunājam Augstāko – radītājs. Būt radītājam nozīmē būt māksliniekam, būt cilvēkam savā vietā, būt cilvēkam savā zemē, savā laikā, būt cilvēkam ar to, kas mums cilvēkiem pieder spēka stundās un vājuma brīžos, bet būt kaut kam, kas ir drusciņ vairāk,“ tā savu uzrunu beidza Ingrīda Burāne.

Viņa, kā man šķita, izteica visu mūsu, kas bijām tur klāt šajā nozīmīgajā brīdī, visdziļākās domas un pārliecību. Tās būtu varējis teikt arī Jāzeps Pīgoznis, kurš prata runāt, pacelt augstākā pakāpē katru ikdienišķu notikumu, kāda varēja būt, piemēram, kārtējā izstādes atklāšana. Un šis notikums ir īpašs tāpēc, ka Jāzepa Pīgožņa vārdā nosaukta balva, un arī tāpēc, ka citādi varbūt necilie Preiļi uzdrošinājušies iedibināt pirmo visas Latvijas balvu, kas nenāk ne no valsts iestādes, ne no lepnās, savā visvarenībā uzblīdušās galvaspilsētas, bet no provinces, kuru parasti nievā, bet kura jūt visas tautas ilgas un sapņus.

Šī vakara noslēguma daļā izstādes žūrijas priekšsēdis profesors Roberts Muzis paziņoja, ka 2016. gada balvu ieguvusi gleznotāja no Daugavpils Silva Linarte. Žūrijas komisijas lēmums ir atbalstāms. Viņa parasti neattēlo konkrētu vietu, taču daba, ainava iedvesmo viņu, izraisa emocijas, kas tālāk parādās krāsās redzamā veidolā. Arī tāda ir ainava – mākslinieka iespaidu izteicēja. Kā aizrādīja Ingrīda Burāne, mākslinieks ir radītājs, arī Silva Linarte rada savu pasaules redzējumu, kurā ir vieta dramatiskajam un pat traģiskajam, bet vienmēr tajā jaušama harmonija, cieņa pret cilvēku un pasauli, kas ne katrreiz parādās šodienas mākslā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“