Lasītāja vēstule

Atkal pārlasot mūsu valsts Satversmi un likumus, kas regulē ministru kabineta darbību un Saeimas deputātu vēlēšanas, arvien sastopos ar problēmu izlobīt kāda veida politiskā sistēma Latvijā īsti darbojās. Tā noteikti nav tā sauktā Vestminsteres parlamentārā iekārta. Viens no tās pamatprincipiem ir, ka jebkuram ministru kabineta loceklim ir jābūt parlamenta deputātam, kurš kā tā loceklis pārrauga savas ministrijas darbību un par to ir atbildīgs parlamentam. Piedaloties parlamenta sēdēs viņš ir vienmēr klātesošs, lai atbildētu jautājumus par viņa ministrijas darbību, informētu parlamentu par to un debatēs uzklausītu deputātu domas.

Ne tā Latvijā. Parasti gan ministri ir ievēlēti Saeimas deputāti no ministru kabinetā pārstāvētām partijām. Vienīgā nelaime ir, ka tiem deputāta mandāts jānoliek, tiklīdz uzņemas ministra amatu! Saeimā tad nāk nākamais viņa partijas attiecīgā vēlēšanu apgabala neievēlētais kandidāts. Vienalga, cik maz par viņu būtu nodotas vēlētāju balsis.

Šāda pieeja, manuprāt, neatspoguļo demokrātijas pamatprincipus un ir pretstatā vēlētāju gribai. Tai arī maz pamatojuma var rast it kā administratīvās un izpildvaras atdalīšanas principos. Ja nu valdība, tas ir ministru kabinets krīt, tad ministrs atgriežas Saeimā un viņa aizvietotāju izmet ārā. Agrāk valdības bieži mainījās un šāds cirkus, līdzīgi bērnu muzikālo krēslu rotaļām, bieži jo bieži atkārtojās. Nedomāju, ka tas veicināja Saeimas darba kontinuitāti un kvalitāti. Par ministru vai ministru prezidentu arī var kļūt persona, kas nav deputāts.

Tas viss manā uztverē nesaietās ar Vestminsteres veida parlamentārās iekārtas praksi un teoriju un, manuprāt, neveicina augstāko valsts pārvaldes orgānu efektīvu darbību. Šāda prakse arī liedz atspoguļot vēlētāju vēlmi Saeimu ievēlot. Pēdējā laikā gan valdības bijušas stabilākas un ilgstošākas, bet pamatos tas šo problēmu nav atrisinājis. Vestminsteres veida sistēmas gan efektīvi darbojās daudzās pasaules demokrātiskās valstīs, tai skaitā, piemēram, Lielbritānijā, Kanādā un Austrālijā, kā arī daudzās Eiropas Savienības valstīs.

Ir gan otrs alternatīvs, kas visspilgtāk izpaužas ASV. Tā ir tā sauktā prezidentālā sistēma. Tajā tautas vēlēts prezidents izvēlās savu ministru kandidātus. Ne no Kongresa deputātiem, bet no ārpusē stāvošiem pilsoņiem ar pieredzi attiecīgajos ministriju kompetenču laukos, vai vismaz piemērotību saviem kabineta amatiem. Tā tiek ieturēts teorētiskais izpildu un likumdošanas varu atdalīšanas princips.

Šķiet, ka Latvijas vēlētāji nebūtu ieinteresēti tautas vēlētā prezidentā, bet vismaz būtu ar mieru panākt pāreju uz tīru Vestminsteras sistēmu, kas gan būtu svētīgi un lietderīgi; palīdzētu pārvarēt vismaz dažas no likstām, kuras mūsdienu Latviju piemeklē. Nedz būtu arī daudziem tautas jaunievēlētiem deputātiem Saeima, pret vēlētāju izteikto gribu, jāatstāj, lai kalpotu ministru kabinetā.

Aleksandrs Gārša,
jurists un politologs
Laikrakstam „Latvietis“