Dzintars

Palielināt / Enlarge

Ilze Švarca referē par dzintaru. FOTO Andris Kariks.

Gaišmatainā meitene ar dzintaru ap kaklu,
Acis mirgo kā dzintara jūra.
VK

Sestdien, 3. septembrī, Sidnejas Latviešu namā melburniete Ilze Švarca lasīja referātu – Dzintars: Latvijas dārgakmens? Viņa ir rotkale un pieredzējusi referente, kas nesen atgriezusies no dzintara pētījumiem Latvijā un Lietuvā. Ar daudz attēliem un piemēriem Ilze atklāja maz zināmus faktus un pacēla interesantus jautājumus.

Bija atnācis liels pulks klausītāju. Mūs pārsteidza, cik daudz nezinām par dzintaru. Baltijas dzintars ir ap 40 – 120 miljonu gadu vecs. Dzintaru var atrast vairākās vietās pasaulē, bet vienīgi Baltijas dzintaram ir tik augsts procents sukcinīta skābes. Dzintara cietība uz Moha skalas ir ap 2,5 (no 1-10). Tas ir trausls un viegli plīst. Dzintaru arī sauc par zītaru jeb dzītaru. Ir visādi ticējumi par dzintaru tautas atmiņā. Pret bezmiegu esot vajadzīgs paliels neapstrādāts dzintara gabals; to liek zem spilvena. Jau pēc nedēļas būšot ciešāks miegs. Dzintars no rīta ir jānomazgā, jo tas sevī uzņems slikto enerģiju, kreņķīgos sapņus, nelāgās domas.

No 4500 – 1500 p.m.ē. – neolītā ir bijis daudz dzintara apstrādes vietu. Bronzas laikmetā, no 1500 – 500 p.m.ē., dzintaru apstrādāja daudz mazāk. Tas bija tādēļ, ka vairāk lietoja bronzu, un arī klimats mainījās, un dzintars bija grūtāk dabūjams. Vīriešiem senkapos atrada lielu dzintara gabalu pie labās rokas. Senos laikos bija Dzintara ceļš no Baltijas uz Romu. Tagadējais Polijas A1 lielceļš ir daļa no senā Dzintara ceļa.

13. gs. vācu krustneši uzlika klaušas latviešiem. Izzuda greznās rotas, jo rotu attīstība apstājās. Viss atrastais dzintars bija jānodod vāciešiem. Dzintaru nosūtīja uz Karalaučiem. Jātnieki jāja gar jūras krastu un pakāra tos, kas ņēma dzintaru. Līdz 19. gs. nedrīkstēja dzintaru apstrādāt. Bija 500 gadu liegums.

Kā dzintaru klasificē: dabīgs dzintars (raw, natural); modificēts (modified) – to lēnām uzkarsē eļļā vai smiltīs. Gaisa burbulīši uzsprāgst un rodas saules vizuļi (sun spangles); presēts (reconstructed, pressed), veidots no dzintara putekļiem, pielietojot karstumu un spiedienu. Ja piemaisa citas vielas, piemēram, plastmasu, tas saucas Amberoid; bonded, double triplet, vairākas plāksnes sanāk kopā.

Kā var atšķirt dabīgo dzintaru no pārējiem? Dzintars nejūtas auksts; tas nav smags; dzintars uztur elektrisko lādiņu; tas aplūzt; dzintars nekad nav vienveidīgs, tanī var atrast tumšas, neapstrādātas vietiņas; dzintarā reti atrod kukaiņus (šie dzintara kukaiņi ir visi jau sen izmiruši); dzintaru atrod ar miziņu, ja to noņem, tas oksidējas – paliek tumšāks. Ja ūdenī ieliek 130 g sāls uz litru ūdens, dzintars peld. Saldūdenī dzintars grimst. Stiprā UV gaismā dzintars atspīd zils. Karsta adata iedurta dzintarā izraisa priežu smaržu. Dzintars izšķīst ap 199°C. Tas nekūst. Dzintars nedeg. Tas kvēlo kā vīraks (incense).

Keipjorka pussalā (Cape York Peninsula) var atrast kopālu (copal), kas ir līdzīgs dzintaram, bet ir tikai 1 milj. gadus vecs. To var pārveidot, lai izskatītos pēc īstā dzintara. Kopāls ir mīkstāks par dzintaru.

Jūrā pie Liepājas ir atrodams arī fosfors, kas izskatās pēc dzintara. Tas tur palicis no padomju armijas 1980. gados. Ja to tur pie ķermeņa, tas sasilst un uzliesmo, radot nopietnus apdegumus. Dzintara krājumus var redzēt Palangas muzejā, Lietuvā un Dabas muzejā, Rīgā.

Andra Rone no klausītājiem pasniedza referentei orhidejas. Pēc referāta daudzi klausītāji iedeva Ilzei savas dzintara rotas, lai izpētītu tās ar UV gaismu. Klausītājus vēl pacienāja ar glāzi šampanieša.

Valdis Krādziņš
Laikrakstam „Latvietis“