Atmiņas par Baltijas Universitāti (3)

Palielināt / Enlarge

Operas biļetes.

Otrais turpinājums. Sākums LL422, LL423.

Dzīve nometnē nav tikai studijas, klaušas, sports un rūpes par veselību. Sestdienas vakaros Union Hallē bieži notiek danči līdz vieniem naktī. Pie ieejas durvīm sēž kasieris; ieejas maksa līdz 4,5 DM. Kādu sestdienu aizeju pusnaktī, cerībā, ka kasiera vairs nebūs, bet cerības nepiepildās...

Daudz lētāka izklaidēšanās ir kino filmas. Kino teātru netrūkst ne Pinnebergā, nedz Hamburgā. Daudzi seansi – gan vācu, gan angļu, gan amerikāņu filmu. Hamburgā, par spīti kara postažai, vēl darbojas pāris teātru, kuros visbiežāk izrāda klasiskās vācu lugas, un pat opera.

Esmu neprātīgi iemīlējies gaišmatainā meitenē ar brīnišķīgi pelēkzilām acīm un apburoši saulainu smaidu. Arī viņa studē medicīnu. Viņai būs drīz dzimšanas diena; kā lai viņu iepriecinu?

11. aprīļa rītā, vēl tumsā, braucu uz Hamburgas Operu stāvēt rindā pēc biļetēm. Ir tikai pulksten seši, bet pie kases jau stāv krietni pagara rinda. Aust spoži saulains, bet vēss rīts, un rinda aug garumā. Beidzot tā sakustas. Jo tuvāk kasei, jo lielāka grūstīšanās un spiešanās – ķermenis pie ķermeņa, ka pat grūti paelpot. Visbeidzot, pulksten vienpadsmitos, esmu pie kases lodziņa, un divas biļetes rokā!

13. aprīļa pievakarē abi braucam uz Hamburgas Operu. Opera ir cietusi karā – tikai viens gals zem jumta. Publika sēž uz bijušās skatuves, un bijušās ģērbtuves tagad pārveidotas par skatuvi. Sienas klāj tumšas drapērijas un pāris pirmskara kroņlukturi vizuļo pie griestiem. Vietas tikai pāris simts skatītājiem. Izrāda Pučini Toska. Kad pēdējā cēlienā Toska nolec no cietokšņa torņa, publikā nav nevienas sausas acs.

Atceļā esam vēl operas iespaidā, un sarunas neveicās. Atvadoties, pie meitenes mītnes ieejas durvīm, ir neveikla pauze, un mēs šķiramies. Ak, kāpēc es viņu nenoskūpstīju? Kāpēc neteicu, ka viņu mīlu? Zaķapastala!!

1948. gada 17. decembris – eglītes vakars visu fakultāšu latviešiem. Gandrīz visi 304. istabas iemītnieki sākam gatavoties jau vairākas stundas pirms eglītes sākuma; dalībnieki satraukti skuj bārdu, ķemmē matus, gludina bikses un kreklus, sien kakla saitē mezglu, spodrina kurpes. Man biksēm dibens izdilis, bet žakete ir pietiekami gara – apsedz! Leonīds izmisis meklē it kā pazudušās krekla aproču pogas.

Vakara tumsā visi seši (Andrejs, Auseklis, Džo, Ilmārs, Leonīds un es) soļojam uz Pinnebergas Park Hotel. Telpas tiešām lieliskas: garderobe, plaša iegarena zāle ar parketa grīdu, skatuve vienā malā. Gar zāles sienām jau salikti galdiņi ar galda kartēm un uzkožamiem. Pamazām sarodas studenti, sasveicinās, sasmaidās, sarunājās. Pa gabalu pamanu manu sapņu meiteni, kāda kavaliera pavadībā – viņa ir tērpta nesen modē nākušā Christian Dior New Look tipa kleitā, kas viņai lieliski piestāv.

Oficiālā daļā īss mācītāja sprediķis, un koris nodzied pāris Ziemassvētku dziesmas. Tad visi sasēžas pie galdiem (pie mūsu galda nav nevienas dāmas!). Uz galda uzliktās maizītes, pīrādziņi, cepumi, piparkūkas un citas kūciņas ātri pazūd no šķīvjiem izsalkušo studentu mutēs. Drīz uz skatuves uznāk orķestris, un zālē taktī griežas, virpuļo, lokās, kratās un šļūc deju pāri. Noskatoties no malas jāatzīst, BU studē daudzas skaistas un gaumīgi ģērbušās meitenes, sievietes, dāmas!

Četros no rīta orķestris izbeidz spēlēt, bet vai studentiem pietiek? – Nē! Tie zāles vidū sanākuši dzied, iet rotaļās un dejo tautas dejas tā, ka svārki vien plīvo. Ap pieciem, saimnieks lūdz līksmošanos izbeigt. Pulciņos, saķērušies rokās, čalodami un dziedādami, soļojam caur tumšo parku un pa pilsētas ielām uz mājām.

Ir Ziemassvētku vakars. Klimstu viens pa sasalušās, nosarmojušās, bezsniega zemes laukiem. Vakars ir bezgala kluss, tikai tālumā var dažkārt saklausīt kādas baznīcas zvanu skaņas. Nolauzis egles zaru, pārnāku mājās. Istabā tikai Ilmārs, visi citi aizbraukuši uz savām pamatnometnēm pie radiem. Iededzam egles zarā vienīgo svecīti. Klusēdami raugāmies sveces liesmiņā un klausāmies Ziemassvētku korāļos un ērģeļu mūzikā, kas izplūst no radioaparāta. Rezignēta, mazliet skumja noskaņa.

1948. gada beigās sāk klīst baumas, ka universitāti slēgs, un 1949. gadā ir pieaugošs spiediens no IRO (kas ir pārņēmusi UNRRAs funkcijas) studentiem pieteikties uz izceļošanu. Katram jāizpilda IRO aptaujas lapas – kāda veiksme studijās? Kāpēc vēlas palikt šai nometnē un studijas turpināt? Vai prot kādu arodu? Aptaujas rezultātā, novembra beigās IRO paziņo, ka pēc pāris dienām 450 mazāk sekmīgos studentus sāks pārcelt uz citu nometni. Pirmie 50 jau saņēmuši pārcelšanās pavēli. Šī rīcība izraisa lielu satraukumu; BU vadība sūta sūdzības telegrammas angļu okupācijas armijas virspavēlniecībai, vāc parakstus petīcijai Anglijas valdībai. Studenti izlemj piekopt pasīvo pretestību. Un tiešām, kad 30. novembrī nometnē sabrauc kravas mašīnas, lai vestu izvietojamo sarakstā ieskaitītos studentus, neviens mašīnās nekāpj, un uz vakara pusi tās aizbrauc tukšā.

Uz paziņojumu dēļa arvien biežāk parādās informācija par imigrācijas iespējām, noteikumiem un procedūru uz Angliju, Kanādu, ASV, Dienvidameriku un Austrāliju, un 10. maijā vispārējā sapulcē IRO amatpersona paziņo, ka IRO drīz savu aprūpes darbību izbeigs un ieteic visiem bez kavēšanās sākt pieteikties uz izceļošanu. Pēc pāris nedēļām viņš pats katru intervēs, lai noskaidrotu, kas darīts šīs lietas labā.

23. jūnijs. Jāņu dienas vakars ir silts, un debesis zvaigžņotas. Sporta laukumā deg ugunskurs, un kārts galā liesmo darvas muca. Laukums cilvēku pārpilns, sasēdušies dažādās grupiņās, visbiežāk no vienas korporācijas, akadēmiskās vienības vai vienkārši no vienas istabas. Daža pulciņa vidū muca pašbrūvēta alus. Visur skan līgo dziesmas, notiek apdziedāšanās vīriešu un sieviešu studentu starpā. Pārīši lec pāri ugunskuram. Var just, ka jautrība ir paspilgtināta apziņā, ka šie ir pēdējie Jāņi šai vietā. No netālās Union Halles atplūst deju mūzikas skaņas. Iereibis no alus, kā sapnī, iekļaujos virpuļojušā, dzīvespriecīgajā dejotāju pūlī. Saulei lecot, kopā ar citiem līksmotājiem dodos uz savu gultu atpūsties.

Studentu un mācības spēku skaits pamazām sarūk. Mūsu iemīļoto lektoru Cauni izvadam jau 1948. gada jūnijā, bet 1949. gadā visi sāk pildīt visādas izceļošanas veidlapas, un auditorijas un laboratorijas kļūst manāmi tukšākas. 17. septembrī izbeidzas visas lekcijas un praktiskie darbi; BU ir izbeigusi pastāvēt.

30. septembrī Union Hallē notiek universitātes bēres – darbības noslēguma vakars. Ierodos ar mazu nosebošanos; tikko sadabūju vietu, kur sēdēt, jo zāle pilna ar galdiņiem un pie tiem, cieši, viens pie otra saspiedušies, sēž studenti un mācību spēki. Man vieta gadījusies pie kungu galda; pretim sēž nometnes palīgkomandants Pētersons ar sievu un man blakām Dumpes kundze. Palaikam kāds runā, pieminot lielos BU nopelnus, sevišķi uzsverot trīs Baltijas tautu lielisko sadarbošanos. Lietuviešu kvartets nodzied pāris dziesmas, un mazs vācu orķestris spēlē vieglo klasisko mūziku. Publika dzer tēju, ēd maizītes un cepumus un sarunājas. Sevišķi dzīvas un sirsnīgas sarunas man gadās ar Dumpes kundzi, kura nemaz nav uzpūtīga vai iedomīga, bet izstaro patiesu sirsnību. Orķestris pārvietojās uz blakus telpu un sāk spēlēt deju mūziku. Tur neērti, liela dejotāju drūzma, un es eju mājās.

Nometne kļūst arvien tukšāka. Katru dienu desmitiem studentu aizbrauc uz izceļošanas caurbraukšanas nometnēm. 6. oktobrī mani izsauc pie nometnes pārvaldes komandanta Boikota (Boycott), kurš man noprasa: Kāpēc es neesmu vēl pieteicies uz izceļošanu? Minstinājos, ka gaidu vēl atbildi manam lūgumam pārcelties uz ASV. Man uzstāda ultimātu – ja es tūdaļ nepieteikšos izceļošanai uz Austrāliju, tad man šī nometne un IRO apgāde jāatstāj un jāpāriet vācu saimniecībā (“He may wait for his nomination for USA by living in the German economy“). Es, protams, bez kavēšanās kapitulēju. Man iedod rokās sauju veidlapu izceļošanai uz Austrāliju un ieteic būt gatavam uz nākamo transportu pēc trīs nedēļām.

Visur var manīt neparastu rosmi: pilda koferus, iesaiņo mantas, veido kastes no diezin kur sadabūtiem dēļiem. Mūsu istabā esam palikuši tikai trīs – Auseklis, Ilmārs un es. 26. oktobrī Ilmārs, es un pieci citi manas korporācijas vīri saņemam izbraukšanas pavēli uz Minsteres tranzītnometni. (Šogad mani uzņēma korporācijā Fraternitas Cursica,– bet tas ir cits stāsts.) 27. oktobra rītā mēs septiņi aizbraucēji un trīs pavadītāji no manas korporācijas braucam uz Hamburg-Altona staciju, no kurienes aties vilciens uz Minsteri. Krodziņā pie stacijas iztukšojam kādu kausu alus un uzdziedam pāris studentu dziesmas. Drīz pienāk laiks atvadīties un kāpt vilcienā.

Ir reizē skumji un priecīgi; skumji atvadīties no spraigās, dažkārt rūpju pilnās, bet tomēr skaistās studentu dzīves unikālajā Baltijas Universitātē, un jaunības optimisma prieks par nākotnes iespējām tālajā kontinentā, prom no noplicinātās, karā izpostītās Vācijas un Eiropas.

Niks
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl