Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pilsētas, laikmeti, tēli

Atskatoties uz Jāņa Šēnberga un Imanta Tillera izstādēm Melburnā

Laikraksts Latvietis Nr. 424, 2016. g. 17. aug.
Marita Batņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

J. Šēnbergs pie gleznas „Aiziešana - atnākšana“, 2005, 213x168cm, kas rāda viņa bērnības māju (augšpusē) un tagadējo dzīves vietu (apakšā). FOTO Ojārs Greste.

Imants Tillers, „Daba runā FM“, 2015, 101,6x142,2cm, 16 audekla plāksnes. FOTO Ojārs Greste.

Rakstīt latviski par Jāņa Šēnberga (dz. 1939. g., Salacgrīvā, Latvijā) un Imanta Tillera (dz. 1950. g., Sidnejā) izstādēm ir interesanta lieta, jo atgādina par vēstures sakarībām ar šodienu. No trimdinieku straumes, kas pēckara posmā uzsāka dzīvi Austrālijā, izauguši divi spēcīgi talanti, kam piešķirta nozīmīga vieta Austrālijas kultūrā.

2016. gada maijā un jūnijā vienlaikus varējām redzēt abu mākslinieku izstādes Melburnā. Tomēr šis nebūs secīgs mākslinieku daiļrades izklāsts. Viktorijas Nacionālā Galerija rīkoja vērienīgu Šēnberga retrospekciju Novērojums – iztēle (Observation – Imagination), bet komercgalerija ARC ONE izstādīja Tillera jaunos darbus no cikla Metafisica Australe. Tās ir ļoti dažādas pieejas, bet neskatoties uz izstāžu atšķirīgajiem mērķiem – kāpēc gan nē – varam interpretēt dažas idejas un noskaņas, ko šie darbi izstrāvo, tverot izcilo modernistu darbus kopā.

Par modernisma mākslinieku

Drudžains enerģiskums un saspringta koncentrētība bija vērojamā video dokumentācijā uz trijiem ekrāniem, kas rādīja Jāni Šēnbergu darbā, strādājot ar melnu pasteli. Video zīmīgi izceļ modernisma mākslas būtību – mākslinieks – radītājs ir tās centrālā ass. Triepiens pēc triepiena un – sīks raksts, kas attēlo būves un infrastruktūru piepilda izliektas pilsētu kontūras uz papīra. Mākslinieka darbošanās atgādina rituālu, kur radīšana ir cieši saistīta ar fizisku darbu. Ne velti muzejs apmeklētājus sagaida izstādē tieši ar šo video – kustība un process uzskatāmi saistāms ar Šēnberga mākslas estētiku. Viņa gleznas un zīmējumi, no pilsētainavu un dabas attēlojumiem līdz pieblīvētu mākslinieka darbnīcu sērijām, izstaro enerģiju – pat dramatismu.

Šēnbergs saka tā: „Zīmēšana uz lielas papīra lapas ar eļļas gabalu ir intensīva un netīra padarīšana. Beigās tu esi notriepies ar taukiem, jo eļļas gabals ir tavās rokās izkusis un, ja vien esi noturējis līniju, sasniegts atvieglojums. Zīmēšana un gleznošana šajās dienās ir pakļautas izaicinājumiem, bet es ticu, ka pat mūsu izsmalcināta prāta digitālajā pasaulē, kur valda jaunas tehnoloģijas un citi brīnumi, tieša un primitīva melna zīme uz sienas ir joprojām visvarena radošuma liecība” (Tulkojums no Jāņa Šēnberga citāta, 2016.g. M.B.).

Modernisma tradīcija ir aizvien ietekmīga laikmetīgās dzīves daļa. Taču Šēnberga māksla ir atgādinājums par to, ka cilvēka rokas spēks un vēriens ir tas, kas veido vērtību modernās kultūras kontekstā. Turpretim, laikmetīgās kultūras dzīvē daudzas radošas lietas tiek veiktas ar tehnoloģiju palīdzību, bet arī pati mākslinieka nozīme ir demokratizēta.

Par De Kiriko un absurdu

Viena no Tillera mākslas tēmām ir telpas un laika nozīmē atrautu kultūru formu apvienošana. 2014. g. Romā rīkotajā izstādē Tillera gleznas atspoguļoja tieksmi meklēt vienojošo starp Rietumaustrālijas tuksneša aborigēnu mākslu un 20. gs. itāliešu gleznotāja – tā sauktās metafiziskās glezniecības dibinātāja Džordžo de Kiriko (Giorgio de Chirico, 1888-1978) agrīnā sirreālisma darbiem.

Te sākas mākslinieka stāsts par piedzīvotajām sakritībām, kas pamato Metafisica Australe darbu cikla rašanos, atbalsojot Tillera savādo salīdzinošo kultūranalītiku. Atrodoties Romā 2014. gadā, Tillers apmeklēja De Kiriko darbu ekspozīciju Carlo Bilotti muzejā, un viņu pārņēma savāda izjūta, saprotot, ka vienu no darbiem (Pašportrets ar Minervas krūšutēlu) viņš ir iepriekš redzējis. Un ne tikai. Tas bija ietverts viņa paša izstādē Sidnejā gandrīz desmit gadus atpakaļ starp vairākiem citiem meistaru orģināldarbiem, kuri pavadīja Tillera darbu Diaspora un kuru autorus viņš citēja gleznā.

De Kiriko darbs bija radies Romā un tika pārmantots kā privātkolekcijas daļa Austrālijā, kur to varēja redzēt Kanberā un Sidnejā. Pēc kolekcionāra nāves darbs nokļuva izsolē Ņujorkā, un to nopirka Bilotti muzejs, pārvedot atpakaļ uz Romu. Atkalsatikšanās ar De Kiriko gleznu atstāja uz Tilleru lielu iespaidu reizē ar pārdomām par mākslas darbu, kas veic neparedzamu, bet varbūt liktenīgu ceļojumu laikā un telpā, kam viņš bija aculiecinieks.

Un vēl, pavisam konkrēti – ar izstādi Metafisica Australe Tillers atzīmēja De Kiriko asociācijas par Melburnu: sirreālistiskā novele Hebdomeras (1929) iesākas ar Melburnas pieminējumu. Iespējams, ka Melburna iegūla De Kiriko domās kā eksotiska un tāla vieta, jo kā rādīja viņam atsūtītā pastkarte, – tur savādi absurdā veidā atradās itāliešu stilā celta krājiestāde, kas glabāja zelta drudža ienesto naudu (Augstākminētie fakti atstāstīti tulkojumā no Imanta Tillera 2016. g. esejas izstādei Metafisica Australe).

Mākslas vēsturē De Kiriko tiek cildināts kā sirreālisma tēvs; viņa gleznās absurdas objektu kombinācijas ar spēcīgu melanholisku noti ietvertas izkoptā un cēlā estētiskā, kur mistiskais iespaids ir pārliecinošs un pat valdonīgs. Tillera darbu kompozīcijās izjūtams šis melanholiskais gars un šķietami simbolisko objektu konstruktīvo kārtojumu precizitāte.

Bet runājot par Šēnbergu, – mani iespaidoja viņa 60-to un 70-to gadu darbi (grafikas ar gleznojumu elementiem), ko varētu aprakstīt kā tumša humora pilnus fantastikas un realitātes sajaukumus. „Grafikas tehnika man bija ļoti svarīga tāpēc, ka es biju pārņemts ar tieksmi vākt dīvainas vizuālas formas. Tādas formas un attēlus, ko kāds varētu būt redzējis vecā gravīru grāmatā, piemēram, kāda detaļa fonā man šķita ietveram konkrētas formas un tēlus… Es biju krājējs, aizmirstu lietu „uzlasītājs“ (angl. „a scavenger“). Man bija paradums iet uz bibliotēkām un krāt šos attēlus, kā arī pirkt daudz grāmatu,“ tā Šēnbergs aprakstīja savas radošās ietekmes 1979. gadā. (Tulkojums no Šēnberga citāta; M.B.).

Ja pēta Šēnberga grafikas, var just moderno progresu raksturojošus tēlus pārvēršamies absurdā fantasmagorijā ar zinātniskās fantastikas garšu. Kuģi, lidmašīnas, celtnes un būvlaukumi atpazīstami pievilcīgos un īpatni detalizētos attēlu, formu un faktūru kārtojumos. Šie darbi liekas kā dzīvīgi stāsti – parodijas par zināmiem objektiem un cilvēcisko pasaules viedokli.

Par vizualizāciju

Uzlūkojot gan Šēnberga, gan Tillera mākslu, var nonākt pie domas par viņu īpašo vizualizācijas valodu, kurā rietumu kultūras un civilizācijas elementi tiek tverti attiecībās ar pretējo – primitīvo, mežonīgo, mistisko...

Tillera darbu sērijas Metafisica Australe vizuālā valoda ir konceptuāla un simboliska. Vienā no līmeņiem to caurvij attiecības starp centru un nomali ar atsaucēm uz Romu – šo Rietumu klasikas šūpuli, kurā dzīvoja De Kiriko un Melburnu – tālo ne-Eiropu, kura mistiski atbalsoja eiropeisko identitāti. Risināts arī jautājums par simbiozi starp rietumu un primitīvajām kultūrām ar klasikas un aborigēnu ikonogrāfiskiem elementiem. Atbilstoši nosaukumam – Tillera gleznas var lasīt kā metafizisku pasauli, kas vizualizēta ar simboliem – pazīstamām arhitektūras formām, dokumentiem, vārdiem, aborigēnu rakstiem. Bet fascinē veids kādā Tillers konstruē un darbojas ar elementiem; tam ir dziļi reflektīva izteiksme, kas nonāk līdz pilnīgi taustāmai, jo darbi – tāpat kā visas Tillera gleznas – ir vienkārši salikumi no taisnstūra plāksnītēm. Vai tas varētu būt žests par gleznas patiesības neiespējamību?

Savukārt, Šēnbergs savā rokrakstā ir ļoti aprakstošs. Kopš 80. gadiem viņa darbi balstās zīmējumā. Viena no tēmām ir civilizācijas (un cilvēka) saskarsme ar dabu, tās apdzīvošana un izmantošana. Viņa iespaidīgi virtuozie darbi tapuši pēc novērotā, piemēram, kalnrūpniecības rajonos, ekspedīcijā uz Antarktīdu un tepat netālu no Melburnas – atpūtnieku pilsētiņās gar Lielo Okeāna Ceļu.

Šēnbergam tuvs ir savrupnieka un dumpinieka tēls (angl. outsider), ko iemieso vēsturiskie personāži Viljams Baklijs, kas dzīvoja mežinieka dzīvi starp vietējām Wathaurung ciltīm vai Karstens Boršgrevinks, kurš uzskatīja, ka pirmais spēris kāju uz Antarktīdas. Šēnbergs arī ietekmējas no tā sauktās naivisma jeb autodidaktu mākslas, pie kuras pieder arī viņš pats! Šēnbergu ar naivismu liek saistīt veids, kādā viņš vizualizē realitāti un notikumus. Tas ir nevis notverts mirklis vai noskaņa, bet gan viņa iztēlē balstītais un dažkārt alegoriskais stāstījums par vietu, ainavu un notikumiem. Tie ir pārskati par to, kas ir, kas notiek/notika, un kas ir raksturojošs.

Par kartēm, vietu un tās izzušanu

Lielākā daļa Šēnberga jaunāko darbu ir reducēti līdz pašu pilsētu vizualizācijai. Melburna, Sidneja, Džilonga, Barselona un citas, arī izdomātas pilsētas, piemēram, rotaļājoties ar domu, ka pilsētu cilvēks būvē pēc savas līdzības. Senlaiku kartes ir viņa iedvesmas avots; tās ir nepareizā mērogā, bet tur iezīmēts svarīgais, bet pārējais – apkārtējā fonā. Bieži Šēnberga kartes – pilsētas rāda noapaļotu zemeslodes līniju. No 21. gadsimta viedokļa nākas domāt par Google satelīta kartēm un to veidu, kā mēs savās kompjūterierīcēs varam redzēt tuvu un tālu apkārtni – vienalga kādā mērogā. Virtuālā pasaule veiksmīgi attīsta priekšstatu, ka zeme ir viegli aptverama un maza – pārlecam no viena punkta uz citu. Un par cilvēku ikdienu kļuvusi labprātīga vai kara spiesta ceļošana un atšķirīgu kultūru abpusēja ietekmēšanās. Urbanizācijas drudzis rit pilnā sparā visur pasaulē, bet cik liela nozīme ir vietai?

Tillera māksla, ar savu vizuālās izteiksmes noturīgumu un vispārcilvēcisko kvalitāti aicina vēl un vēl atgriezties domās par cilvēka atmiņu un kultūras arhetipiem, par kultūras un vietas attiecībām, par zemi, kas ir atņemta, un kas ir sveša. Šajā kultūrtelpisko attiecību spriedzē un pretrunīgumā pati vieta ir ieslēgta kaut kur starp esamību un neesamību.

Par vārdiem, dzeju un zīmēm

Nedomāju, ka Tillera mākslu varētu uzskatīt par glezniecību, kurā ietverta dzeja, taču viņa mākslā vārdi un teksts top par vizuāliem tēliem. Lai arī katru no darbiem var burtiski lasīt arī kā dzeju, emocionālais iespaids sakāpinās tad, kad atklājas, ka šie vārdi un teksts ir kodi – zīmes, kas nepārtraukti parādās darbos kā noteikts ritms. Piemēram, pastāvīgs atkārtojošs motīvs ir vārdi CHANCE, A THROW OF THE DICE, WILL NEVER, kas zilā teju pamanāmā rakstā apvij katru no gleznām. Šis motīvs ir ne tikai Metafisica Australe darbos. Atkal un atkal gleznās redzamie vārdi un teksti izstādē veido neredzamu, bet iedomājamu tīklu, kas saslēdz šos darbus kopā kā sistēma. Tādā veidā Tillera māksla ir telpiska pieredze – līdzīgi kā instalācija. Veidojas sajūta, ka mākslinieka radošā prakse tās kopumā un turpinājumā nosaka būtību, bet atsevišķi darbi ir šīs prakses atspulgi un fragmenti. Nepārtrauktība, ritmiskums ir tas, kas veido nozīmi Tillera daiļradē.

Un nobeigumā – divrindes fragments no vienas no Tillera gleznām (vārdi lauks, prombūtne un trūkstošais parādās viņa darbos vairākkārt):

IN A FIELD I AM THE ABSENCE OF THE FIELD
WHEREVER I AM I AM WHAT IS MISSING

Marita Batņa
mākslas kuratore
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com