Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Mazais granīts. 1990. Slīpēts granīts. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Laine Kainaize. Tēlnieka Kārļa Baumaņa portrets. FOTO Māris Brancis.

Galerija Daugava sarīkojusi, kā pati izsakās, kamerrakstura izstādi vienam no mūsdienu izcilākajiem tēlniekiem Kārlim Baumanim (1916-2011), kuram šogad 3. maijā apritēja 100 gadi.

Šajos laikos ir visai dīvaini– tu vari būt ģēnijs, bet, ja tevi kāds neaizstāv vai neprotežē ietekmīga persona, tevi neatcerēsies pat tie, kuriem tas būtu jādara pienākuma pēc. Kārlis Baumanis, tā vien šķiet, no 20. gadsimta II puses latviešu tēlniecības vēstures ir izkritis. Ja viņu neatcerētos meita gleznotāja Laine Kainaize un galerijas Daugava vadītāja Anda Treija, nebūtu ne šīs izstādes, ne grāmatas, kuras sastādītāja un teksta autore arī ir Anda Treija. Diemžēl Latvijas Nacionālais mākslas muzeja jaunajā ekspozīcijā nav iekļauts neviens Kārļa Baumaņa darbs, pat tēlniecības kolekcijas aprakstā viņa vārdu velti meklēt. Tajā pat laikā blakus Teodoram Zaļkalnam, Kārlim Zālem, Burkardam Dzenim, Emīlam Melderim un Kārlim Zemdegam simtgadnieks ir viens no tiem meistariem, kas latviešu tēlniecību pavērsis vēl nebijušā virzienā.

Nākamais tēlnieks nāca pasaulē Pirmā pasaules kara gados Raunā, kur tēvam bija maiznīca. Karš Baumaņu ģimeni izputināja, tā pārcēlās uz Rīgu, bet kad tēvam radās izdevība atvērt maiznīcu Limbažos, kuplā ģimene – vecāki ar meitu un trim dēliem – acumirklī devās turp. Šajā pilsētā Kārlis Baumanis mācījās ģimnāzijā, skolas laikā radās nopietna interese par mākslu, ko veicināja zīmēšanas skolotājs, bijušais latviešu mākslinieku pulciņa Rūķis dalībnieks Pēterburgā, Aleksandrs Ramlavs, pēc tam Ģederta Eliasa skolnieks Rūdolfs Pētersons. 1936. gadā Kārlis Baumanis iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā. Te viņa pirmais tēlniecības skolotājs bija Burkards Dzenis, vēlāk Kārlis Zāle un Kārlis Zemdega, bet diplomdarba vadītājs – Teodors Zaļkalns. „Klasisko formu izpratni, smalkāko slīpējumu es guvu tieši no Teodora Zaļkalna,“ Kārlis Baumanis vēlāk rakstīja. Teodors Zaļkalns visu mūžu palika viņa skolotājs un nepārspēta autoritāte, kas atklājas arī monogrāfijā Teodors Zaļkalns (1966).

Kopš Latvijas Mākslas akadēmijas beigšanas 1947. gadā Kārlis Baumanis nākamajiem arhitektiem mācīja zīmēšanu, akvareļglezniecību (laikam tādēļ tik daudz arhitektu blakus pamatprofesijai sevi izteica akvareļglezniecībā), tēlniecības un mākslas vēsturi. Cieņu pret Kārli Baumani kā pedagogu vairoja viņa inteliģence, plašās zināšanas literatūrā un mūzikā. Viņa draugu vidū bija daudzi viņa paaudzes dzejnieki, piemēram, Eriks Ādamsons. Kas nācis saskarē ar tēlnieku, atcerēsies ļoti saturīgās, dzīves pieredzē un atmiņās balstītās sarunas, kuras vienmēr šķita par īsām.

Jaunības gados Kārlis Baumanis aizrāvās ar glezniecību, gūdams tajā panākumus, taču redzes dēļ viņš izvēlējās tēlniecību, kam veltīja visu savu mūžu. Meistars pievērsās portretam, veidoja kultūras darbinieku un kapa pieminekļus, kā arī medaļas. Viņš panāca, ka Rīgā ierīkoja pirmo skulptūru dārzu, kas veicināja tēlniecības uzplaukumu.

70. gados jubilārs pievērsās, kā dažviet rakstīts, dekoratīvajai tēlniecībai, faktiski abstraktajai mākslai. Šis bija laiks, kad gandrīz vai katrs tēlnieks Latvijā darināja Ļeņina pieminekļus. Bet ne Kārlis Baumanis. Viņam, kā raksta Anda Treija: „izdevās ignorēt pieņēmumu, ka mākslai ir labvēlīgi un nelabvēlīgi laiki. Visu vienmēr noteikusi viņa paša izvēle, viņa attieksme pret mākslu un dzīvi. /../ Viņš vienkārši atļāvās būt savas pasaules saimnieks.“ Tas noteica arī to, ka Kārlis Baumanis, neraugoties uz ideoloģisko spiedienu, ko īpaši izjuta tēlnieki, pirmais padomju okupācijas gados daudz mācījās no Henrija Mūra (Henry Moore) formveides, kas tāla no naturālisma, ierastā reālisma, uzsverot mākslinieka subjektīvās emocijas.

Abstraktos darbus Kārlis Baumanis kala marmorā, bet visbiežāk granītā, kas tepat Latvijā atrodams. Tajos nav nekas konkrēts attēlots, bet autora tā brīža emocijas, kas materializējas izteiksmīgos siluetos, līnijās, ritmos, plūdenās vienas formas jeb tēlniecisko masu pārliešanās citā. Nekas te nav izdomāts, visu diktējusi intuīcija, sajūtas. Šo tēlniecisko izjūtu Kārlis Baumanis mācījies no Teodora Zaļkalna un citiem meistariem, sakausējot formveidē klasiku ar modernismu. Viņa pēdās gāja nākamās paaudzes.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“