Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Suns

Jancis par mīlestību uz cilvēka labāko draugu

Laikraksts Latvietis Nr. 420, 2016. g. 24. jūlijā
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Suns ir dzīvnieks! Viņam ir galva, rumpis, četras kājas un aste. Te jāpiezīmē, ka ir dažas sugas, kam astes nav, un lielākai daļai to striķīti, kas viņiem pieaudzis pakaļā, par asti nemaz nevarētu saukt, bet mācīti kungi, kam ir teikšana, saka, ka suņiem ir aste; tādēļ tad paliksim pie tāda uzskata. Sunim ir aste.

Sunim ir arī spalva. Tā ir dažādās krāsās un dažādā biezumā un garumā. Dažas sugas var pat cirpt kā aitas, bet to darīt nebūtu nekādas nozīmes, jo džemperis tur tik un tā neiznāktu. Nezinu kāpēc, bet tā esot – džemperiem vajagot aitas.

Ideālā pasaulē būtu ar likumu nolikts, ka ar suņa spalvu nedrīkst ķēpāties un cūkoties – vai tad suns nav cilvēks? Bet tā kā tādu likumu nav, tad bieži tantes savus mīlulīšus tā apcērp un izērmo, ka pat kaķi smej.

Biezs spalvu kušķis ap ausīm, tikpat biezs astes galā, un tādi mazāki kušķīši kāju galos. Vēders pliks kā žurkai. Baigi muduļi! Bet dāmas tos vadā apkārt pie saitītes piesietus vai arī nes padusē iežmiegtus, un pašas tik lielīgi skatās apkārt un smaida, kā kad būtu kaut ko lielu un varenu izdarījušas cilvēces un suņu attīstības labā. Pašas vajadzētu apcirpt.

Tie paši minētie gudrie kungi saka, ka suņi evolūcijas gaitā no vilkiem esot cēlušies. Vai nav spoki? Vai kāds kādreiz ir redzējis vilku ar spalvu kušķi priekšā un pakaļā? Smieklīga tāda muļķīga zinātne. Nemaz nepiedomā ko runā. Ir nenoliedzams fakts, ka suns ir cilvēka labākais draugs. Tam ir tik daudz pierādījumu, un par to ir tik daudz rakstīts un lasīts, ka jātic gribi vai negribi. Daudzi vīri un sievas tik tādēļ vien vēl turas un dzīvo kopā, ka viņiem pa abiem ir tikai viens un tas pats suns. Un abi to karsti mīl. Savā starpā kaujās un lamājās uz nejēgu, bet suni MĪL!

Man personīgi nav sevišķi labas attiecības ar suņiem. Tur vainīgs viens atgadījums, kas šīs attiecības samaitāja uz visiem laikiem. Gāju uz vienām viesībām. Kā jau tas tādos gadījumos parasts, biju uzvilcis savu labāko štāti. Tikpat kā jauns uzvalks, jauna šlipse, jaunas zeķes un tikai pāris reizes kājās bijušas kurpes (parasti valkāju čības). Eju pa kājceliņu, vienā rokā turēdams puķu pušķi, otrā kasti, kur iekšā dāvana. Nebija vairs tālu līdz viesību vietai, kad pēkšņi jūtu, ka kāja tā kā paslīd... Nokrist jau nenokritu, bet daudz nekas netrūka, ka būtu gar zemi.

Paskatoties uz vainīgo kāju, redzu, ka esmu uzkāpis uz kaut ko, ko cilvēka labākais draugs atstājis uz trotuāra. Skaidri redzams, ka tas nekāds klēpja sunītis nav bijis. Cietusi ne tikai zole, bet malas ar. Par krāsu neminēšu ne vārda, ka neuznāk koļķis. Dabūju pielietot kā puķu pušķi, tā dāvanu kastes vāku, lai dabūtu kurpi nost no kājas bez tālākiem personīgiem bojājumiem.

Lai garo stāstījumu padarītu īsāku: trotuāra malā palika puķes, palika dāvanu kaste un palika kurpes... Un tas ļaunākais, – tur palika arī mīlestība uz cilvēka labāko draugu.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com