Manas atmiņas par skolotāju Jāni Gresti

Palielināt / Enlarge

Jānis Greste aiz Almas Krievs (ar čūsku). FOTO no Kaziņu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Paraksti uz pirmās fotogrāfijas aizmugures. FOTO no Kaziņu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Institūta studenti ar Jāni Gresti vidū. Alma Krievs pirmā rindā, trešā no labās puses. FOTO no Kaziņu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Rakstnieku muzejā, Jānis Greste vidū, pirmajā rindā, Alma Krievs otrā rindā, pirmā no labās. FOTO no Kaziņu ģimenes arhīva.

1925. gadā, Jelgavā tika nodibināts divgadīgs skolotāju institūts, vidusskolu beigušajiem audzēkņiem. Tas saucās Valsts centrālais pedagoģiskais institūts.

Institūta programma bija iedalīta humanitārās, praktiskajā un matemātikas, dabas zinību nodaļās. Es pieteicos matemātikas un dabas zinātņu programmai.

Institūts pastāvēja pie Jelgavas 2. vidusskolas; tā arī izmantoja šīs skolas mācību telpas.

Šeit arī pirmo reizi sastapu skolotāju Jāni Gresti, kas mums pasniedza ķīmiju un dabas zinības un to priekšmetu pasniegšanas metodiku.

Jelgavā, Upes ielā, iepretim Driksas upei, baltā ēkā atradās plaša ķīmijas un dabas zinību laboratorija. Šeit ar cerību pilnu skatu mūsu priekšā nostājās skolotājs Jānis Greste. Bija tiešām iespaids, ka viņš no mums sagaidīs intensīvu, spraigu darbu. Tā arī bija. Pats sava priekšmeta zināšanu bagāts, ar lielisku pasniegšanas metodi, viņš kā ar karoti, nemanot savas bagātības pārlēja mūsu traukos. Stundas bija interesantas un pilnas rosmes.

Atmiņā – laboratorijā – viens galds piekrauts ar dzīvnieku un cilvēku kauliem. Mums bija tie pamatīgi jāizpēta un pārbaudījumā, atmuguriski paņemot kādu kaulu no kaulu kaudzes, jāpasaka, vai tas dzīvnieka vai cilvēka skeleta kauls, kas par kaulu, kurš skriemelis pēc kārtas utt.! Un patiešām, tas bija nejēdzīgi grūti! Jānis Greste mācēja savas stundas atsvaidzināt ar piemērotiem anekdotiem un savas dzīves pieredzēm.

Ar pietāti Jānis Greste uzturēja jauno skolotāju pieeju savam jaunajam darbam.

Tā mums bija jāpasniedz stundas pamatskolas klasēs. Pēc katras tādas paraugstundas stundas notika pārrunas. Paši institūtnieki centās parādīt savas pārākās zināšanas, kritizēdami stundas pasniedzēju, novezdami līdz asarām. Tad piecēlās skolotājs Jānis Greste un brīnīdamies izteicās... ,,Bet es neesmu vēl dzirdējis neviena vārda, kas jaunajam skolotājam padevās. Ir jāmeklē tieši tas, vispirms! Saprotams, nebūs neviena bez kļūdām, bet katrs mēģinājis sniegt labāko, tas jāsaskata. Nav jānosit darba prieks un interese. Tad arī kļūdu aizrādītam nebūs tik sāpīgi, bet kolleģiālās pārrunas būs pamācošas.“

Tā bija skaista pieeja jauno skolotāju mēģinājumiem darbam. Šī dzīves gudrībā man palikusi atmiņā visam mūžam.

Ļoti cienītais skolotājs Jānis Greste dalījās ar mums savās atmiņās par rakstnieku Rūdolfu Blaumani. Viņš bijis Blaumanim ļoti tuvs draugs.

Abi kādreiz dzīvojuši, vēlāk Latvijas laikā nosauktajā Blaumaņa ielas namā, sestajā stāvā, gandrīz vai bēniņos, mazā dzīvoklītī. Reiz pienācis Jāņu vakars. Blaumaņa māte bija aicinājusi abus pavadīt Jāņus Blaumaņa dzimtas mājās Brakos. Nez kas tieši noticis, bet braukšana līgot nav sanākusi. Abi jaunie puiši sanesuši meijas savā dzīvoklī, likušies gulēt un sapņojuši, ka šovakar Brakos māte būs sacepusi karašas, būs Jāņu siers, alus, līgotāji. Tā runājuši, runājuši... meijas smaržojušas... Bijusi jau vēla stunda, kad runas pārtrūkušas. Tad klusi, klusi piecēlies Blaumanis, piegājis pie loga un ilgi, klusi stāvējis. Jānis Greste nojautis, ka top kāds mākslas darbs. Tā arī bijis; – pēc kādām dienām Blaumanis ņēmis rokā spalvu un izdomātais tikai tad bija jāraksta.

Tā Blaumanis radījis savus darbus: viņš vispirms darbu pārdomājis, izdomājis un tad ķēries pie spalvas.

Reiz Blaumanis nolēmis, ka arī draugam Jānim Grestem jādzejo, jo tam ļoti padevušies raksti prozā. Tā vienu dienu Jānim uzdots dzejot. Blaumanis ieslēdzis viņu istabā un pats uz pirkstu galiem staigājis pa blakus istabu. Jānis sēdējis, sēdējis, bet nekas nav nācis prātā. Pa brītiņam Blaumanis pavēris durvis un jautājis: ,,Nu, vai ir?“ Draugs Jānis bēdīgi atbiedējis: ,,Nav.“ Blaumanis: „Nu pasēdi vēl, gan jau būs,“ un durvis atkal tikušas pieslēgtas.

Nu cik tad ilgi tā sēdēs, nodomājis draugs Jānis, un kad Blaumanis atkal atvēris durvis un jautājis ,,Nu?“ – „Ir!“ šoreiz bijusi drauga Jāņa atbilde.

„Lasi!“ – sajūsmināts teicis Blaumanis. Drošības dēļ Jānis aizstājies galdam otrā pusē un cēlā pozā sācis savu dzeju... „Sudrab stari vizo...“ Blaumaņa sejā atplaucis smaids!... Jānis turpina: „Govs pa ceļu bizo!“

Tad nu gan sanācis tracis. Blaumanis īsti sadusmots meties draugam virsū, bet Jānis veikli, veikli izmeties pa durvīm laukā, pa trepēm lejā, bet Blaumanis tam pakaļ!

Tai vakarā nu jaunais dzejnieks pārnācis mājās labi vēlu! Bet tam ticis piedots.

Jānim Grestem bijušas raizes par Blaumaņa veselību, kas slimojis ar tuberkulozi. Nelīdzējusi ne atpūta Brakos, ne arī mīļās Blaumaņa mātes krējumiņš. Pienācis brīdis, kad Jānis Greste aizvedis Blaumani uz Somiju, uz Takaharijas Sanatoriju. Tomēr arī tur Blaumanis neizveseļojās, un pienākusi ziņa, ka viņš miris. Apbēdināts Jānis Greste atkal devās ceļā, lai pārvestu savu draugu mājās. Somijā jau toreiz bijusi krematorija. Gan diezgan primitīva. Jānis Greste sarunājis ar krematorijas pārzini, ka viņš var izslaucīt pirms dedzināšanas krāsni, lai droši dabūtu drauga pelnus. Tā nu viņš pārvedis pelnu urniņu mājās, un to paglabājuši Ērgļu (?) kapsētā. Tur uzcelts arī piemineklis.

Es nobeidzu institūtu 1927. gadā un jau rudenī tiku nozīmēta par skolotāju Krāslavas pamatskolā.

Pēc divu nedēļu nostrādāšanas, man pienāca telegramma no Jāņa Grestes, ka, ja es vēlētos, es varētu strādāt Rakstnieku muzejā par pārzini.

Kas gan negribētu strādāt Rīgā! Sevišķi es, jo biju iecerējusi studēt Latvijas Universitātē dabas zinības. Lūdzu skolas pārzini, lai mani atlaiž, un teicu, ka es pati nokārtošu lietu ar ministriju. Mani saprata.

Tā sākās mans darbs Rakstnieku muzejā. Lielāko eksponātu daļu sagādāja Jānis Greste. Sevišķi plašs rakstu klāsts bija no Blaumaņa darbiem. Tur bija Brigaderes, Skalbes, Aspazijas un Raiņa, Kaudzīšu darbu manuskripti. Muzeju pārzināja muzeja komiteja ar Jāni Gresti kā priekšsēdi. Viss bija tapšanas stadijā. Manuskriptus novietojām vitrīnās. Bija arī citi rakstnieku piederumi, kā galdi, galda piederumi utt... Kad viss bija sakārtots, tad vispirms muzeju atļāva apmeklēt skolēniem no skolām. Nāca ekskursijas, pēc ekskursijas.

Mans uzdevums bija iepazīstināt ekskursantus ar eksponātiem, kopā ar komitejas locekļiem sastādīt programmas rakstnieku vakariem, kā arī sazināt priekšnesumu izpildītājus.

Programmā bija rakstnieku lasījumi, deklamācijas un prozas priekšnesumi, kurus pa lielākai daļai izpildīja vidusskolas skolēni.

Mans goda uzdevums bija atgādāt rakstniekus uz muzeju.

Tā, pateicoties Jāņa Grestes ierosmei, es pati un daudz skolēnu iepazina rakstniekus personīgi.

Pēdējo reizi, kad redzēju Jāni Gresti, viņš bija sagrauzts un izmisumā, jo bija atradis zīmes, ko viņa nomocītais dēls bija atstājis Stabu ielas pagrabos.

Alma Kaziņa, dz. Krievs

Atmiņas pārrakstījusi un nodevusi publicēšanā laikrakstam „Latvietis“ Almas Kaziņas meita Ināra Graudiņa