Uldis par basketbolu

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Olimpietis Miķelis Dancis, Uldis Brūns. FOTO Rūdis Dancis.

Palielināt / Enlarge

Žandarmērija zālē. FOTO Rūdis Dancis.

Ar šī rakstu publicēšanu spēles Olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Belgradā, Serbijā, jūlija mēnesī jau noslēgušās, un Latvijas vīriešu basketbola izlases sekmes noskaidrotas. Nebūsim mēs šogad Brazīlijā galvenajā turnīrā.

Es biju aizceļojis atbalstīt komandu no tribīnēm, bet nerakstīšu par rezultātiem un spēlēm, bet drīzāk par pāris plašākiem iespaidiem zālē no spēles skatītāju puses (un arī drusku par apstākļiem mūsu galvenajā Rīgas basketbola zālē) un arī par iespaidiem, ierodoties Belgradā.

Pirmie iespaidi braucot no lidostas bija, ka taksīšu šoferi pusdieno pie galdiņiem zem kokiem, pie turpat pamestām pudelēm un papīriem. Vispār, piemēslošanas tēma un caurmēra netīrība turpinājās pilsētā.

Vērojot ēkas, varētu iedomāties, ka kāda sastāvdaļa ēku apmetumam, kas satura apmetumu pie sienām, nav bijusi pievienota vai arī nepietiekamā daudzumā, jo visām ēkām gan no seniem laikiem, gan no Tīto laikiem apmetums drūp nost. Nesaprotami.

Par basketbolu

Sākumā, ieejot 20 000 vietu plašajā Belgradas galvenajā sporta zālē jeb Kombank Arēnā, pārsteigumu sagādāja metāla detektori pie durvīm, caur kādiem parasti iziet lidostās, un arī klātesošais drošības personāla skaits.

Neparasti, bija arī jau fakts, ka pie zāles durvīm atņem skatītājiem visas monētas. Lielajam atlidojušam vai atbraukušajam latviešu fanu pulkam, ja neuzticējās atstāt savus eiro naktsmājās, bija spiesta lieta savas monētas ziedot metāla detektoriem blakus novietotajām stikla kastēm, necerot, ka saņems kaut ko atpakaļ. Viens skatītājs, ar kuru sanāca parunāt, stāstīja, ka viņam sanāca ziedot kādus 12 eiro. Dzirdēju arī, ka kāds cits neapmierinātais, bet radošāks, izgāja un apraka naudu zāles zaļumos, lai to vēlāk izraktu.

Vērtība serbu dināru monētām ir kādas eiro centu daļas, tātad, vietējiem ne īpašs traucēklis, lai varbūt monētas mestu uz laukuma un trāpītu spēlētājiem, izrādot savu neapmierinātību spēles laikā. (Latvijā un pārejā Eiropā mēs pat neko tādu nemaz savās galvās nevaram iedomāties, ka mestu ar monētām un tās būtu jāatņem pirms spēles mūsu Arēnā Rīga!)

Zāles apsardze bija arī nopietni apģērbta. Varbūt ziedojumi aiziet basketbola huligānu pārmācības programmām vai arī Serbijas žandarmērijas apģērbam? Pirmo reizi dzīvē redzēju, ka policistiem basketbola zālē šaujamie pie sāniem, lielas rungas, plastmasas elkoņu un ceļu sargi, sejas aizsargi un pat vairogi, it kā gatavojoties uz lieliem nemieriem. Tomēr spēles norisinājās mierīgā gaitā.

Zālē arī starpbrīžos foajē,atļauts pīpēt cigaretes, un pēc dūmiem un smakas var novērot, ka tas ir ļoti iecienīts brīvā laika izklaidēšanās veids Serbijā. Spēles laikā pašā zālē arī šur tur gaisā kūpēja dūmi, bet zāles apsargi nelikās ne zinis; – lai tik kūp! Paldies Dievam, ka ventilācijas sistēma tiek ar to galā, un nepārnācu mājās, smirdot pēc pelnu trauka.

Basketbola kultūru Latvijā

Ja velta kritiku citiem, tad jau arī jāizvērtē pašmāju basketbola kultūru Latvijā. Pēdējās vietējās augstākā līmeņa VEF Rīga basketbola spēlēs, kuras esmu pēc ilgāka laika atkal apmeklējis, turpinu dzirdēt atskaņotajā mūzikā vissulīgākos angļu lamu vārdus.

Atceros, ka līdzīga mūzika jau arī tika agrākos gados atskaņota, kad vēl ņēmu līdzi manu dēlu uz spēlēm, un naivi cerēju, ka viņš nesāks tos kādā momentā atkārtot. Vai tie, kuri to mūziku atskaņo, vai atļauj to spēlēšanu, atbalsta šādas mūzikas atskaņošanu, vai arī neizprot, vai neiedziļinās dziesmu saturā?

Es nedomāju, ka latviešu skatītājiem patiktu, ka viņi dzirdētu dziesmas, kur visādi latviešu vai krievu lamuvārdi tiktu atskaņoti viņu bērnu klātbūtnē. Vai ir apmierinoši, ka ārzemju tūristiem, viesiem un pat šad tad diplomātiem spēles laikā būtu kaut kas tāds jāpiedzīvo? Vai tā mēs izrādām mūsu kultūras līmeni? Vai tā mēs neatbaidām vecākus ar jauniem bērniem no spēles apmeklēšanas un jaunu līdzjutēju paaudzes izveidošanos?

Tāpat līdz galam nav saprotams, kā, uzņemot viesus savās mājās, oficiālais spēles ziņu paziņotājs var aicināt ļoti aktīvi, ik pa brīdim, lai pretiniekiem neveicas, un publikai prasīt, lai bļauj un trokšņo, kad viesu spēlētājs met soda metienus, un skaļi priecāties, ja neiemet? Protams, spēles gaitā trokšņot un saukt atbalsta saukļus var katrs līdzjutējs vai visi kopā – uzmundrinot savējos, bet ne jau no oficiālas tribīnes to teikt mikrofonā.

Tas nekad agrāk nebija dzirdēts un tikai šajā sezonā iesācies. Vai tas ir atkarīgs no jaunā komentētāja, kuram, izskatās, izpratne par godīgu un sportisku spēli un sportisko kultūru, un pieklājīgu viesu uzņemšanu nav līdz galam saprotama?

Varbūt laiki mainās, un es nemainos līdzi, bet kaut kā tas liekas nekulturāli un nepareizi.

Bet, noslēdzot iesākto stāstu, jāpiemin, ka serbieši ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi, ēdiens restorānos daudz lētāks nekā Rīgā, bet es ieteiktu pēc ēšanas uzmanīgi pārskatīt rēķinu, jo vairākas reizes tas sagādāja pārsteigumus, no kuriem mēs nepalikām bagātāki!

Uldis Brūns
Laikrakstam „Latvietis“