Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Maira Reinberga. „Mandala # 7, mans vectēvs“. FOTO Maira Reinberga.

Palielināt / Enlarge

„Mandala # 7, mans vectēvs“ Atlboro Mākslas muzejā (Attlboro Arts Museum). FOTO Maira Reinberga.

Pirms pāris nedēļām pastniece atnesa Rasmas Birzgales – Vītolas vēstuli no Bostonas; tajā pastāstīts, ka gleznotāja Maira Reinberga jūnijā saņēmusi Pawtucket Foundation 2016. gada izstāžu balvu.

Pirmā reakcija – cik lieliski; vēl viens latvietis, šajā gadījumā latviete, ieguvis atzinību mākslā! Apsveicu! Apbrīnoju! Cildinu!

Nākošā doma, – kas ir šis fonds, kur tas atrodas? Es taču milzīgo Ameriku nepazīstu. Jā, esmu gan šajā zemē bijis, bet tikai dažos punktos. Šī kontinenta grandiozā daļa palikusi sveša. Tas, ko esmu iepazinis, ir tikai neliels smilšu graudiņš lielajā smilšu kaudzē, ko sauc par ASV.

Interneta laikmetā ir viegli sameklējama pirmā nepieciešamā informācija. Tā nu pāris sekunžu laikā esmu jau pasaulē, ne ceļojot kā arābu pasakās ar burvju paklāju, bet sēžot savā istabā pie galda – ērti, parocīgi un bez jebkādas piepūles. Atrodu Pawtucket jeb kā šo indiāņu vārdu latviskā variantā laikam jālasa Pūtaketa, kas iekārtojusies Rodailendas (Rhode Island) pavalstī. 17. gadsimtā šis rajons esot bijis bieži apdzīvots tādēļ, ka tieši Jaunanglijas teritorijā no Eiropas ieceļoja jaunu piedzīvojumu un jaunas dzīves telpas meklētāji. Vēlāk šeit cēla fabrikas, īpaši slavenas bijušas kokvilnas vērptuves, kas pirmās ASV tikušas pilnībā mehanizētas. Patīkami lasīt, ka kopš 1975. gada pilsētā ir radušās vairāk nekā 40 organizācijas, kas veicina un stiprina vietējo kultūru un mākslu. Un Pawtucket Foundation ir viena no tām, kuras paspārnē pastāv galerija Pawtucket Arts Collaborative jeb saīsinājumā PAC.

Žūrija, ko veidoja vairāku mākslas muzeju speciālisti, par 2016. gada labāko darbu galerijas izstādē izraudzījās Mairas Reinbergas gleznu Mandala # 7, mans vectēvs.

Vēlāk gan no mākslinieces uzzinu, ka šī glezna tapusi gadu iepriekš Amerikas valsts mēroga un nozīmes izstādei Possessions (kā liekas, izstādes tēmu latviski var tulkot kā Mani dārgumi) Atlboro Mākslas muzejā (Attlboro Arts Museum). Atlboro nav tālu no Pawtucket, bet ir jau Masačūsetas (Massachusetts) pavalstī un lepojas ar Pasaules dārgakmeņu galvaspilsētas godu. Šajā izstādē prēmijas nepiešķīra, toties darbs bija izstādīts pašā centrā, tādējādi izceļot tā nozīmību ekspozīcijā.

Izlasot gleznas nosaukumu, domāju, ka ieraudzīšu ierasto mandalas kompozīciju un rakstus, sakārtotus aplī, bet šoreiz mazliet samulstu – nav nekā no tā, ko gaidīju. Ir pat tieši pretēji – darbs ir guļformāta, aplis tomēr ir, taču gleznas augšdaļā, un nekas tajā neatkārtojas. Blakus akrila krāsu uzlikumiem aplī iecentrēta taisnstūra fotogrāfija. Uzņēmumā vecs vīrs sirmiem matiem un naģeni galvā uz mirkli piestājis ar teli, ko tur pie saites, lai fotogrāfs šo mirkli var iemūžināt. Jaunlops ar interesi skatās uz šo ērmu, kas kaut ko dara – tādi jau tie cilvēki ir, dara visādas dīvainas lietas, kas lopam nav saprotamas, toties ļautiņiem šķiet esam ārkārtīgi svarīgi.

Cilvēkbērnam Mairai Reinbergai šīs brīdis ir sevišķi nozīmīgs, tā vērtība ar laiku pieaugusi, sevišķi tagad, kad bērnība paliek arvien tālāk pagātnē. Kā māksliniece intervijā pastāsta, viņa gan ir rīdziniece, tomēr vasaras pavadījusi pie vectēva laukos. Tur viņa izbaudījusi pilnīgu brīvību, priecājusies par pļavām, ābeļdārzu, rudzu laukiem un ūdensrozēm upē. „Varbūt tad un tur es kļuvu par mākslinieci,“ atzīstas Maira Reinbergs.

Bet kādēļ glezna nodēvēta par mandalu? Mandala budismā un tantriskajā praksē apzīmē Visumu, visas pasaules svēto hierarhisko sakārtotību. Psihoanalītiķis Karls Jungs uztvēris mandalas zīmēšanu kā ceļu pie sevis, sava unikālā centra atklāšanu. Te arī ir rodams Mairas Reinbergas darba izskaidrojums: „Šajā darbā, kura centrā ir mana mīļākā fotogrāfija ar vectēvu, es vēlējos parādīt laimi, brīvību, mīlestību un šī laika un vietas skaistumu“. Īsti laimīga un brīva viņa jutās bērnībā tēvzemē.

Tālāk sarunā galerijas mājas lapas žurnālistei atzīstas, ka tad, kad Mairai Reinbergai palika sešdesmit, viņai, domājot par vecotēvu, sariesušās asaras acīs, cenšoties emocionāli saprast, kā viņš jutās, kad, padomēm gūstot varu un valdot, viss tika zaudēts, kas mūžā dzīvo izkarots, iegūts. Līdz ko glezna bijusi gatava, viņa esot nomierinājusies, sāpes sirdī rimušas.

„Dažreiz man liekas, ka to, kas ar mani notiek, ir gribējis mans vectēvs,“ secina gleznotāja.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“