No Venēcijas līdz Riodežaneiro (8)

Palielināt / Enlarge

No ostas redzamais slīpais krusts kalnā. FOTO Kristaps Zariņš.

Palielināt / Enlarge

Kapueira cīnītāji. FOTO Kristaps Zariņš.

7. turpinājums. Sākums LL412, LL413, LL414, LL415, LL416, LL417 LL418.

Salvadora

Salvadora ir Brazīlijas, Bahia pavalsts galvaspilsēta, bet agrākos laikos – pat visas Brazīlijas galvaspilsēta. Salvadorieši atspoguļo rajona daudzās tautības, un ielās manam portugāļu, citu eiropiešu, afrikāņu un Brazīlijas indiāņu izcelsmes vietējos iedzīvotājus.

Kuģa piestātne tieši ceļmalā. Suzannai dūša mazliet uzlabojusies, un ejam pastaigāties. Ir ērti izkāpt un aizstaigāt netālu līdz liftam, kas paceļ un izlaiž pilsētas laukumā. Pie lifta jāgaida rindā, un braucēju daudz. Pats par sevi saprotams, jo braucienu cena tikai 15 centi, un nejūtas bez elpas izkāpjot. Turpretim kājniekiem jāvelkas vairāk nekā pusstundu pa stāvu, līkločiem, bruģētu ielu.

Izkāpjot, turpat laukumā izstādīta milzīga Kristus dzimšanas ainava, vairākas citas Ziemsvētku dekorācijas un milzīgs betona krusts pabīdīts uz sāniem. Šeit noteikti –obligāti jānofotografējas, un viens pēc otra gaida izdevīgo mirkli, lai steigtos uzņemt kādu bildīti, bez milzum lielas tautas attēlā. Diemžēl mums tas neizdodas, un mērojam soļu uz nākošo laukumu, no kurienes skan bundzinieki. Laukumā danco divi puspliki vīri. Izrādās gan, ka tas nav nekāds dancis, bet rituāla veida afrikāņu boksa sacensību veids, Kapueira (Capoeira). Bokseri lēnā gaitā grozās viens ap otru, sperot kājas gaisā pretinieka galvas vai ķermeņa virzienā. Gan jau bokseri labi draugi, jo nevienu reizi ne viens, ne otrs netrāpa otram ar kādu varenu sitienu. Tomēr interesanti paskatīties, un pasēžam īsu laiciņu, kas atļauj man nogaršot vietējo alutiņu, un Suzannai atgūt elpu. Kamēr skatāmies, ar taurēm, karogiem un plakātiem laukuma malā iesoļo ļaudis, slavējot kādu komunistu notikumu, bet tauta nedodot viņiem nekādu atzinību, turpina apbrīnot bokserus.

Atspirdzināti, dodamies tālāk par citu stāvu, līkloču bruģētu ieliņu (tādas vairākas sastopamas šeit Salvadorā), kas ved gar vairākiem veikaliņiem līdz nākošajam pilsētas laukumam. Šeit man pielien klāt krāšņi ģērbta meitene, izskatīga, melna Karmena, un vēlās dot man atļauju nofotografēties ar viņu pa nieka cenu. Suzanna saka, ka labāk būtu, ja viņa man dotu kādu grasi, ja viņa tik milzīgi gribētu ar mani nofotografēties. Karmena pagriežas uz papēža, un iet meklēt kādu citu.

Turpinām pastaigu un dodamies vēl lejup ostas virzienā. Manu, ka daži veikalnieki tā šaubīgi paskatās uz mums, kad mēs ejam garām viņu veikaliem. Mēs jau nemeklējām nekādas preces un nezinu, kāpēc viņi tā skatās uz mums. Pēkšņi no skārdnieka veikala izskrien īpašnieks un mūs apstādina. Neejiet tālāk! viņš skaļi izsaka. Tālāk iet ir ļoti nedroši. Huligāni Jūs aplaupīs un varbūt vēl vairāk! Ejiet atpakaļ! Un ejam arī. Atkāpjoties, šaubīgie veikalnieki mums pasmaida, un mēs arī godīgi paklanāmies pret viņiem.

Atgriežoties pa iepriekš ieto ceļu, mēs atrodam liftu un droši nonākam atpakaļ pie ostas un mūsu glauno Magnifiku!

Noguruši gan, un Suzannai atkal uzmācas slikta dūša. Varbūt pat atliks vakariņas, un tā arī sanāk. Rītdien būsim atkal jūrā un varēsim atgūt elpu, un cerams, ka Suzanna varēs pārdzīvot slimību.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl