Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (5)

Māra Sīmane. FOTO Astrīda Jansone.

4. turpinājums. Sākums LL408, LL414, LL415 LL416.

Nākamais Trimdas bērnu bērns, ar kuru gribu parunāties ir Māra Sīmane. Viņa atnāk pie manis pēc darba un atnes man ciema kukuli. Tā ir kastīte ar desmit ekoloģiskām olām. Viņas darba kolēģes vecāki laukos audzē ekoloģiski tīru produkciju. Paldies Mārītei pasaku viņu kārtīgi samīļojot. Viņa ir viens no man jau iepriekš pazīstamiem bērniem un ir viens ļoti burvīgs bērns. Mēs iekārtojamies pie galda, un viņa stāsta:

„Mana mamma ir Ināra Zvirbule, dzimusi 1933. gadā, tētis Vitauts – Vito Sīmanis, dzimis 1928. gadā. Es uzaugu ārpus Čikāgas, mācījos Krišjāņa Barona latviešu skolā. Mana mamma bija bārene, un no Latvijas izbrauca ar savu tanti, viņa dzīvoja Čikāga. Tēvs izbrauca ar savu tēti un mammu un arī nonāca Čikāgā, tur viņi satikās un apprecējās. Ilinojas štatā dzīvo jaunāka māsa Kristīna Laimiņa, kura ir skolotāja un pašlaik vada Latviešu Fondu. Brālis ir Mārtiņš Sīmanis ir datorgrafiķis. Tētis bija mākslinieks un grafiskais dizainers Amerikā, mamma no darba brīvajā laikā mācīja latviešu skolā, darināja ar pašas rokām 13. gs. tautastērpu un nodrošināja, ka mēs augām latviskā garā.

Savu latvisko izglītību pēc Krišjāņa Barona skolas turpināju Garezera Vasaras Vidusskolā un Minsteres latviešu ģimnāzijā. Bakalaura grādu ieguvu starptautiskās attiecībās ar uzsvaru uz Padomju Savienības jautājumiem. Lai papildinātu izpratni par citiem pasaules reģioniem, uz diviem gadiem aizbraucu uz Japānu, kur mācīju angļu valodu. Latviski domāju savādāk, kā es domāju angliski, un mani interesēja tas, kā notiek domāšana valodā, kuru raksta hieroglifos.

Sešdesmitajos gados vietā, kur dzīvoju bija bijis bads, bet tad tur uzbūvēja dambi un līdz ar to varēja kārtīgi appludināt laukus un izaudzēt labus rīsus. Laikmetā, kad pasaule kļūst arvien sasaistītāka, miestiņa pārvalde vēlējās saviem iedzīvotājiem radīt iespējas kontaktēties ar ārzemnieku. Tad nu es biju viņu ārzemnieks. Mans uzdevums bija mācīt trīs skolās, tikties ar cilvēkiem kultūras centros, piedalīties vietējos pasākumos.

Es tur aizbraucu ar savu 13. gadsimta tautas tērpu, kokli un stāstīju ne tikai par ASV, bet arī par Latviju. Atklāju, ka japāņiem un latviešiem ir daudz kas radniecīgs, piemēram, mēs varam runāt par situācijām nepieminot sevi. Es tur dzīvoju vietā, kur piekopa gan šinto, gan budistu tradīcijas. Šinto dzīves ziņa nāk no izpratnes par dabu, un saskatīju daudz kopīga ar latviešu dzīves ziņu. Attiecības ar lauku iedzīvotājiem bija ļoti sirsnīgas – vectēvi pat man rādīja savas labākās sēņošanas vietas.

Pēc tam aizbraucu uz Vašingtonu strādāt, bet man bija vajadzīgs maģistra grāds, tāpēc uzsāku maģistra studijas Vermontā School for International Training. Kurss vadības zinībās (management) bija piemērots cilvēkiem ar pieredzi vairākās kultūrās. Prakses darbs bija pie Gunta Priedīša, kas to laiku vadīja PBLA Sabiedrisko Zinātņu Institūtu (SZI). Institūts bija veidots tiem jauniešiem no katra kontinenta, kas ir pabeiguši augstskolu, un, kurus latviešu organizāciju apvienības saskata kā potenciālus trimdas organizāciju vadītājus. Tiem bija svarīgi saprast ne tikai to, ko mācīja vietējās latviešu skolās, bet kāda ir reālā situācija Latvijā, kuriem ir jādod lasīt Padomju jaunatne un tamlīdzīgi laikraksti, kuriem ir jāsaprot kā dzīvo Latvijā un kā palīdzēt ar Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Minsterē strādāju no 1987. gada līdz 1990. gadam un kļuvu par programmas koordinatori. Atkušņa laikā SZI lekcijās, semināros, izbraukumos un akcijās piedalījās ne tikai trimdas jaunieši, bet arī Latvijas jaunieši. Lektori bija, piemēram, Egīls Levits, Ādolfs Šilde. Reizi gadā mēs braucām uz Stokholmu tikties ar Andreju Eglīti, Uldi Ģērmani, Bruno Kalniņu u.c. Pāris reižu gadā braucām uz Latviju. Mūsu jaunieši piedalījās, piemēram, Radošo savienību plēnumā, Tautas frontes sanāksmēs, daži bija klāt LNNK dibināšanā, tikās ar disidentiem, žurnālistiem, palīdzēja Augstākās padomes preses centrā, u.c. Mēs visi bijām laikmeta liecinieki.

Vakarā, kad apvienojās Vācijas, latvieši vēroja uguņošanu Minsteres Doma laukumā. Nākamajā dienā sapakoju savu mašīnu un aizbraucu uz Latviju dzīvot. Mani aicināja Sarmīte Ēlerte uz laikrakstu Diena. Viņa komplektēja cilvēkus, lai veidotu pirmo rietumu stila avīzi. Sākumā es palīdzēju izveidot ārvalstu ziņu dienestu, tad koordinēju Dienas informācijas biroja darbu. Veidojām Dienai latviešu korespondentu tiklu pa visu pasauli.

Kad Latvija atjaunoja neatkarību, Ārlietu ministrijā palīdzēju izveidot Latvijas ārvalstu palīdzības koordinācijas sistēmu. Toreiz Latvijai bija svarīgi izveidot un nostiprināt dažādas valsts sistēmas. Piemēram, Latvijai nebija atbalsta sistēma bezdarbniekiem, mums vajadzēja panākt, ka atbalsts bija sistemātisks, godīgs un caurredzams, un, ka tiek atbalstītas Latvijas valsts prioritārās vajadzības. Radījām kārtību, kādā valdība varēja noteikt prioritātes un gaidāmos rezultātus.

Drīz vien sapratām, ka jāuzlabo tas, kā strādā valsts pārvalde. Tika dibināta Valsts pārvaldes reformu ministrija, un man uzticēja koordinēt valsts pārvaldes reformas koncepcijas izstrādāšanu. Kādu laiku strādāju pie budžeta plānošanas semināra, kurā ministri nonāca pie kopsaucēja par budžeta prioritātēm. Man ļoti palīdzēja Brunis Rubess, kas papildināja manas zināšanas par stratēģisko plānošanu ar savu lielo pieredzei darbā Volkswagen firmā un apmācīja lietot meta-tāfeles plānošanā. Tās ir lielas tāfeles, kur ar krāsainiem papīriem, uzlīmēm un spēles elementiem nopietni cilvēki var vienoties par risinājumiem.

Tad man piedzima pirmais dēls Alekss, un es atstāju valsts pārvaldi.“

Te man Mārai bija jāatgādina, ka viņa man par savu laulību nekā vēl nav minējusi, un tad nu viņai mazliet savā stāstā jāatkāpjas.

„Savu vīru satiku Minsterē pirmajā Latvijas un Rietumu latviešu skolotāju konferencē Minsterē 1990. g. pavasarī. Viņu interesēja mana pieredze Japānā. Tas bija Egīls Blūms no Latvijas Izglītības biedrības. Kā kultūras vēstures skolotājs, viņš bija vedis skolēnus ekskursijās un par to viņu un skolēnus izsauca uz VDK un viņu atlaida no skolas.“

Te viņa man iesaka izlasīt Noras Ikstēnas grāmatu Mātes piens, kurā ir epizode par skolotāju Blūmu, tas ir Egīls.

„Pēc konferences Egils palīdzēja organizēt pēdējo SZI izbraukumu uz Latviju. Kad es pārcēlos uz Latviju, viņš piedāvāja man dzīves vietu savā verandā. Tā es arī paliku tajā verandā. Kad Latvija atguva neatkarību, manas Japānas pilsētiņas pārstāvji atsūtīja telegrammu – „Banzai. Latvijai neatkarība.“ Viņi mani un vīru uzaicināja stāstīt par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tad arī nolēmām izlabot pārpratumu un apprecējāmies.

Pēc neatkarības atjaunošanas, Egils nodibināja Jūrmalas Alternatīvā skolu, ar nolūku veidot paraugskolu izglītības sistēmas pārmaiņai. Deviņgadīgā skola un bērnudārzs vēl šobaltdien attīsta labas metodes, tur strādā ļoti labi skolotāji, un es priecājos, ka maniem bērniem bija iespēja tur mācīties.

Lai varētu apvienot ģimenes un darba dzīvi, dibināju firmu – Māras Sīmanes konsultāciju birojs. Tās ietvaros strādāju pie vairākām stratēģijām – Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas valsts programmas, programmas lībiešiem Latvijā, iekšējā audita ieviešanas valsts pārvaldē. Sadarbojos ar Apvienoto Nāciju Attīstības Padomi (UNDP – United Nations Development Program). Kopā ar komandu, kurā bija psihologs, antropologs, ekonomists, politologs un sociologs, biju galvenā redaktore Pārskats par Tautas attīstību, kas ANO uzvarēja balvu par inovatīvu pieeju domāšanā par attīstību. Tad vēl sagatavoju pārskatu par to, kā Latvija sasniegts t. s. Tūkstošgades attīstības mērķus (Millenium Development Goals), lai sasniegtu ANO nospraustos mērķus pasaulei ieejot 2. gadu tūkstotī. Vēl interesanta bija iespēja citā grāmatā aprakstīt dažādas sistēmas, kuras valsts veidoja laika posmā no 1992.-2005. gadam.

Latvijā, uzlabojoties demokrātijas un ekonomiskais stāvoklim, radās pienākums palīdzēt valstīm, kuras ir mazāk attīstītas. 2006. gadā, sāku vadīt Latvijas attīstības platforma sadarbības (LAPAS) jumta organizāciju nevalstiskajām organizācijām, kuru biedri palīdzēja citām valstīm attīstīties.

Sākoties krīzei, atgriezos valsts darbā. Strādāju par padomnieci Finanšu ministrijā, kad bija jāpieņem grūtie lēmumi par to, kam mazināt finansējumu, lai gūtu ārvalstu aizdevumus. 2012. gadā pārgāju strādāt Pārresoru koordināciju centrā, lai strādātu komandā, kura gatavoja Nacionālais attīstības plānu 2014. – 2020. gadam. Plāns nosaka, kā izmantot nelielo papildus pieejamo valsts budžeta naudu, un kā izmantot Eiropas Savienības fondus. Nacionālās Attīstības plānu apstiprināja 2012. gadā pēdējā Saeimas sēdē.

Plāna izveidē tikai iesaistīta sabiedrība – notika sabiedriskās apspriedes un cilvēki varēja komentēt tekstu internetā. Rezultātā – Saeimas balsojumā 81 bija par, 7 atturējās un 0 bija pret. Tas nozīmēja, ka mēs par to iepriekš bijām pietiekoši daudz runājuši un es esmu pārliecināta, ka jebkāda ministru kabineta kombinācija, kas nāks līdz 2020. gadam atbalstīs mērķus, kas ierakstīti plānā.

Šobrīd joprojām strādāju Pārresoru koordinācijas centra. Mēs uzraugām, lai ministriju darbība atbilst Nacionālajam attīstības plānām. Kopā ar Finanšu ministriju vērtējam ministriju budžeta pieprasījumus. Oktobrī sagatavojām ziņojumu par progresu plāna īstenošanā. Palīdzam ministru prezidentam ar rīcības plānu Valdības deklarācijas īstenošanai, un pildām citus viņa uzdotos uzdevumus.

Mēs esam laimīgi, ka esam piedzimuši laikā, kad Latvijā bija iespēja atgūt neatkarību. Tomēr daudziem, kas pārdzīvoja padomju laikus, pāreja nav bijusi viegla. Krīzes dēļ, daudzi bija spiesti meklēt darbu citās valstīs. Mums jāatceras, ka latviešu ir maz, mūsu tautas vēsture ļoti sarežģīta. Tagad mums jāsadarbojas, lai būtu iespējas cilvēkiem dzīvot un attīstīties tepat Latvijā. Jārada darba vietas, jāpiedāvā cienīgs darbs, jāmazina birokrātiski un cita veida šķēršļi. Svarīgi ir sadarboties un savā starpā uzticēties Tādā veidā, mēs tiksim galā ar izaicinājumiem, ko nesīs nākotne.

Man ir divi dēli – Aleksandrs Blūms tagad ir 21 gadu vecs un studē politoloģiju Sauthamptonas (Southampton) Universitātē Anglijā. Otrs dēls Pēteris Blūms tagad ir Jūrmalas Alternatīvas skolas 9. klasē un viņam ļoti interesē ķīmija. Viņš skolas avīzē raksta dzejoļus par kristālu veidošanos un citiem ķīmijas procesiem.“

Pirms beidzam sarunu man gribas Mārītei paprasīt, vai Aleksandrs pēc studijām brauks atpakaļ uz Latviju, un viņa ir droša, ka brauks, jo viņam Latvijā patīkot ļoti. Un kad es prasu vai viņai pašai Latvijā patīk, viņas atbilde ir ātra un vienkārša: „Protams, ka patīk!“

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“