Lielais pasaules noslēpums

Palielināt / Enlarge

Dokumentālā eseja „Kafeja pie Cimdu Jettiņas“. FOTO Gunārs Janaitis.

Jette Užāne, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, tautā mīļi saukta par Cimdu Jetiņu (dzimusi 1924. gada Dzērbenē, mirusi 2007. gadā, Dzērbenē) bija cimdu adītāja, domātāja un dabas vērotāja. Pēc saslimšanas ar kaulu tuberkulozi 14 gadu vecumā mūžu pavadījusi tēva celtajās mājās Dzērbenes Lejniekos, kas mūsdienās ir Vecpiebalgas novadā. Dzīvei dotajā laikā uzadījusi vismaz trīs tūkstošus cimdu pāru, no kuriem daudzi ir mākslas darbi ar saviem īpašiem stāstiem. Mūsdienās par Jettes Užānes radošo mantojumu atbild audžumeita Elīna Apsīte. Nupat, Cimdu Jetiņas dzimšanas dienas laikā, ikgadējās Jetes cimdu dienās notika pirmizrāde Elīnas veidotai improvizācijas teātra izrādei – dokumentālai esejai Kafeja pie Cimdu Jettiņas.

Šogad 8. maijs – Mātes diena un Otrā Pasaules kara upuru piemiņas diena bija īpaši silta svētdiena. Braucot pa Vidzemes ceļu, bija jāapbrīno, cik Latvija liela – ja Rīgā jau sāk raisīties kastaņu ziedi, tad Vecpiebalgas novadā vēl tikai zied kļavas. Pat laiks, pulksteņa laiks Dzērbenē liekas esam citādāks, jo mūsdienās tik klusajā baznīcas kalna pakājē atradu zaļi nosūbējušu 1893. gada cara laika divu kapeiku monētu. Nezin kāpēc tā tieši šopavasar bija devusies zināma pašā pērnās zāles virspusē. It kā nebūtu bijuši ne kari, ne okupāciju... ne laimes, ne nelaimju. Varbūt tas ir pierādījums tam, ka nekas nenotiek nejauši? Savā ziņā tieši tikpat nejauši kādreiz reiz satikās spriganā meitenīte Elīna un ratiņkrēslā sēdošā Jette. Nu Elīna lasa sanākušajai publikai Jettes dienasgrāmatu fragmentus.

1942. gada 29. jūnijā Jette Užāne rakstījusi: „Tas brīdis, kad no manas rokas zemē iekrīt sēkliņa vai ieliekas stādiņš, liekas savāda svētuma pilns; šajā brīdī es kalpoju visu aptverošajam Dievam – dzīvībai. Zeme gadiem glabā saknīti un sēklu, līdz beidzot nāk tādi apstākļi, un tā izaug. Vai cilvēks tā spēj?“

Pēc izrādes daudz domāju, kādēļ Elīna bija izvēlējusies tieši šos fragmentus, it kā dienasgrāmatās rakstītais būtu pilnīgi atrauts no laika un notikumiem, kas satrauca visu latviešu tautu un nodarīja tai lielu postu. Varbūt tā arī ir pareizi; – dzirdētais kļuva par neapšaubāmi garīgi ārkārtīgi stipras, jaunas sievietes pieaugšanas stāstu. Galu galā arī nepieminētais runāja, jo ne velti Elīna gandrīz pašā sākumā minēja tieši Otrā pasaules kara gadu skaitļus. Klusi domātais, bet neizrunātais it kā runā pats par sevi, arī par nepateikto; savukārt lasītās sarunas par mūžīgām vērtībām un pārvērtībām skanēja pārlaicīgi. Pārdzīvojumi un pirms turpat desmit gadiem apklususī balss caur senajām dienasgrāmatām bija tikpat dzīvi apliecinoša, kā pavasara apreibināto bišu sanoņa Cimdu Jetiņas Lejnieku māju pagalma plūmē.

Izrādē Elīna Apsīte lasa un lasa no mazajām grāmatiņām. Teiktais ir par Jetti, par izmisumu dzīvot un reizē stipru vēlēšanos neapstāties un par nepiepildāmo sapni vēl kādreiz staigāt. Tomēr ne jau vienmēr sāpes ir fiziskas. Reizē tas ir arī jebkuras citas jaunas sievietes, varbūt arī Elīnas pašas pieaugšanas stāsts. Tikpat izmisīgi laužas augumi Lilijas un Edgara Liporu kustībās. Melnbaltā tērptie ķermeņi izkrāso daudzos smagos Jetes rakstītos vārdus – nospiedumus, kuros iesākumā nav nekā vesela, tikai drumstalas, sāpes un vēlreiz sāpes... tikai vēlāk nāks ziemcietes, pieņemšana... izlīdzināšanās... Maijas Švēdenbergas marimbas dobjā skaņa ieskanas te viegli un glāsmaini, te skaņi un satraucoši.

Kādā brīdī Jette caur Elīnu pieņem pasauli. Lai arī tik skarbs ir pēkšņais Edgara Lipora uzsauciens – Vai Tu nāksi? tālajā līgošanas naktī. Bet Jette nekur nevar aiziet. Tas ir ilgs sevis izlīdzināšanas, pasaules pieņemšanas ceļš – ar laiku noskārst, kāda laime ir sēdēt un noskatīties, kā pār laukiem riet saule.

Zaļi tērptā Elīna saredz zeltaini zaļo gaismu ap Jetti. Gan toreiz, kad abas iepazinās, gan to blāzmu, kas turpina mirdzēt.

Reiz jaunā Jette izmisīgi vaicāja – „Vai tiešām man būs tā jāaiziet no dzīves, nekam neatstājot savu vārdu?“ Šodien Elīna ar mūžībā aizgājušās Jettes vārdiem atbild: „Ir jābūt kaut kam tādam cilvēkā, ka to nevarētu satriekt – ne zaudējumi, ne nāve, ne mīlestība. Pasaule nav ne laba ne ļauna, ir tikai tā, kā mēs to jūtam.“

Izrādes noslēgumā aktieri dziedāja tautasdziesmu Neraudi saulīte, Dievs dara citu – no vara, no zelta, no sudrabiņa. Jettei veselības vietā Dievs tiešām bija iedevis citu bagātību – spārnus un prasmi saredzēt tālu, tālu... Un stāstīt. Un balstīt citus, fiziski veselos...

Šovasar Kafeju pie Cimdu Jettiņas paredzēts uzvest dažādās Latvijas pilsētās.

Diāna Jance
Laikrakstam „Latvietis“