Astrīdes Ivaskas urna

Palielināt / Enlarge

Astrīdes Ivaskas urnas guldīšana Rimzātu kapos. FOTO Anna Žīgure.

Palielināt / Enlarge

Astrīdes Ivaskas kaps Rimzātu kapos. FOTO Anna Žīgure.

Cauri ziedošām ābelēm un ceriņiem, cauri zeltaini mirdzošiem rapšu laukiem ved Kurzemes ceļš, dzejnieces Astrīdes Ivaskas ceļš uz Rimzātu kapiem Pelču pagastā netālu no Kuldīgas. Viņa pievienojusies saviem mīļajiem veļiem – vecmāmiņai un neskaitāmām tālākām paaudzēm, kas jau pirms gadu simteņiem starp vecajiem kokiem raduši mūžīgo mieru.

Saulainā Latvijas dienvidū sestdien, 21. maijā vienos dienā Rimzātu kapos guldīja urnu ar Astrīdes Ivaskas pīšļiem. Izvadītāju nebija daudz – radi un daži tuvākie draugi. Tāda bijusi tuvinieku vēlēšanās. Izvadīšanas laikā pa vidu putnu dziesmām skanēja vijole, mācītājs iesvētīja debesu ceļu, un gaisā uzspurdza arī viens Astrīdes dzejolis – latviešu un angļu valodā. Kad urnu ielaida kapā, tuvējā krūmā nolaidās dzelteni oranžs raibs taurenītis, un pa zaru rāpoja mārīte. Latvijas daba ir tik skaista, ka sāpēja sirds.

Man atmiņā divi no agrākiem braucieniem kopā ar Astrīdi.

Pirmais. Bija 1988. gada oktobra pirmās dienas, kad rudens bija koši bija izkrāsojis Latviju. Astrīde un Ivars Ivaski pēc ilgiem gadu desmitiem spēra kāju uz dzimtenes zemes. Pāris dienas pirms Tautas frontes nodibināšanas mēs braucām uz Kurzemi. Astrīde gribēja redzēt un parādīt Ivaram savas vietas un satikt radus. Mēs apskatījām Lesteni, kur vēl nebija pat jausmas par Brāļu kapiem, un tikai Dievs zināja, ka baznīca reiz piedzīvos atjaunošanu. Bijām Laidzē un Kuldīgā apciemot radus – un arī Rimzātu kapos, pie vecmāmiņas. Toreiz Latvija vēl nebija brīva, līdz neatkarībai aizveda grūta cīņa trīs gadu garumā.

Otrais. 1993. gada vasaras sākums. Iepriekšējā rudenī Īrijā bija miris Ivars Ivasks, un Astrīde atlidoja uz Helsinkiem ar Ivara urnu rokā. Viņa pārnakšņoja Latvijas vēstniecībā, un urnu uzglabājām vēstniecības seifā. Nākamā dienā Astrīde ar urnu devās uz Igauniju, jo Ivars bija vēlējies atgriezties Dienvidigaunijā savu senču kapsētā. Somu draugi noīrēja mikroautobusu, kurā atradās vieta arī man, un bēru dienā braucām pāri jūrai uz Tallinu un tālāk gandrīz uz Latvijas pierobežu. Rengu ciems ir dienvidos no Tartu. Ceļš no Tallinas uz Tartu ir taisns, kā ar lineālu novilkts, un abās pusēs dārzos pie mājām ziedēja ābeles un ceriņi. Tas bija tik skaisti, ka gribējās izsaukties gluži kā igauņu klasiķim, kurš reiz teica: „Cik skaista tu esi, Igaunija.“

Rengu baznīca bija ļaužu pilna – no visas Igaunijas un arī ciema ļaudis un radi. Arī draugi no Latvijas. Bēru viesi gaidīja kādu stundu, kamēr atbrauca Igaunijas prezidents Lennarts Meri, labs Ivasku ģimenes draugs.

Igauņu lielais dzejnieks bija atgriezies pavisam, un viņa dzīvesbiedre Astrīde Ivaska, līdz pēdējam balstīdama vīru, ar mīlestību izpildījusi savu pienākumu.

2001. gada martā Astrīde no Īrijas pārcēlās uz dzimteni, un četrpadsmit gadus dalījās ar mums visiem dzīvē gūtajā. Viņa ienesa Eiropas un pasaules elpu, aizraujošus stāstus par satiktiem dižgariem. Viņa iemūžināja sava tēva, ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa piemiņu. Tēvs no ģimenes dzīves pazuda jau 1940. gadā, un viņa kapavieta nav zināma. Māte ar abiem bērniem Astrīdi un Juri devās bēgļu gaitās. Māte jau sen kā viņsaulē, un šodien no Hartmaņu ģimenes Amerikā dzīvo pazīstamais zinātnieks Juris Hartmanis ar trim bērniem. Meita Odrija bija klāt Astrīdes urnas apglabāšanā Rimzātu kapos.

Kamēr vien bija spēks, dzejniece rakstīja dzeju, tulkoja un izdeva grāmatas. Tāpat kā citi latvieši, kuri pēc neatkarības atjaunošanas atgriezušies Latvijā, viņa kļuva par šejienes kultūrtelpas nozīmīgu sastāvdaļu. Pārbraucēji zina, ka tas vienmēr nav viegli, jo aiza, ko radīja piecdesmit piespiedu atšķirtības gadi, joprojām nav pilnīgi zudusi.

Nu dzejniece Astrīde Ivaska meklējama grāmatās, Misiņa bibliotēkā ierīkotajās piemiņas istabās un klusajos Rimzātu kapos, pie savējiem. No vārtiem pa labi, turpat pie vecā zvanu torņa kā zīme paceļas viņas pašas laicīgi pasūtīts mākslinieces Baibas Dambergas veidots piemineklis.

Anna Žīgure
Laikrakstam „Latvietis“