Akapulko – Austrālijā (5)

Palielināt / Enlarge

Rožu abatija FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Rožu abatija FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Brauciena dalībnieki. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Noslēgums. Sākums LL400, LL402, LL406, LL407.

Otrdiena, 12. janvāris

Pieceļamies, ķermenis jau juta, ka pēdējā ceļošanas diena ir pienākusi. Es piecēlos agrāk un pastaigājos gar pretējo upes malu, kur rīta gaiss bija svaigs. Apkārtne klusa, tikai putnu sveicieni. Ūdens daudz un tīrs, bet ar katru soli, kas nebija ēnā, jutu, ka diena solīja karstuma nākamo vilni. Uz brokastīm!

Busā, lai aizpildītu laiku, CD ar Elvis dziesmām tika iedarbināts, un visi kādu laiku padziedāja. Sekoja vēl joki, stāsti un buša dzejas. Mums loze iekrita būt busa pēdējā sēdvietā, kur palika gaužām karsti. Busa sēdvietas tika mainītas katru dienu, lai visiem būtu iespēja ar citiem iepazīties, kā arī redzēt braukšanas dzīvi gan no priekšas, gan aizmugures. Ārā bija +40°C, termometrs busā rādīja, ka ir +30°C, bet mums likās daudz karstāks, un manas kājas jau sāka svilst. Pēteris man beidzot saka, ka mēs sēžam uz motora, un labāk nepaliks. Vislabākais bija mēģināt pasnaust.

Kad pamodāmies, ar vienu aci lūrējām, kas skrien logam garām, un tad pirmajā acumirklī ievērojām it kā būtu lauki un lauki ar sarkanām smiltīm. Bet acis samiegojušās, un, ilgāk skatoties, beidzot redzējām, ka tie ir lauki, kas ir apstādīti – ar milo. Ne ar bērnu vitamīnu dzēriena vielu, bet graudu variāciju. Tā ir dabīga Austrālijai un galvenokārt tiek audzēta dzīvnieku barībai, alkohola brūvēšanai un biodegvielai.

Tad tikām uz Bogabilla (620 iedzīvotāji) un pazīstamo Voblibūta (Wobbly Boot – ļodzīgs zābaks) hoteli. Mazās pilsētas sastāvs ir 58% iedzimto – vai nu aborigēni vai Torresa šauruma (Torres Strait) salu tautieši, kuru Gamilarai (Gamilaraay) valodā nosaukums ir daudz strautiņi.

Sekojot robežai, varējam manīt māju un ēku arhitektūra savādības. Tropos vairāk mājas bija koka un uz koka kājām, lai sutīgās dienās varētu izvēdināt istabas.

Gūndivindī (Goondiwindi) sēž pie robežas ar 5 600 iedzīvotājiem, turpat Valkas lielumā, un skaits pieaugot katru gadu. Saimniekošana ir galvenā rūpniecība ieskaitot lielos kokvilnas laukus, kā arī graudu šķirņu variācijas.

1992. gadā viena pilsētas ģimene, kurā daudzas paaudzes saimniekoja ar kokvilnas audzēšanu, izveidoja modes tērpa nozari. Viņi pārskata visu procesu, no sēklu sēšanas līdz pabeigtam produktam. Goondwindi Cotton ir kvalitātes apģērbs ar prēmijas cenām. Ik gadu uzņēmums ražo ap 40 000 apģērbus, kas ir pērkami 150 Austrālijas veikalos, kā arī tīmekļu vietnē. Nesen ģimene pievienoja vēl vienu nozari – dabīgas ziepes, lietojot kokvilnas sēklu eļļu.

Iedzimto valodā pilsēta ir vieta, kur putni atpūšas. Kad mūs izlaiž ūdens parkā baudīt rīta uzkodas, tad apkārtējā lagūnā redzam pelikānus un ibis. Pilsētas malās arī atrodas daudz lagūnas, un pašā pilsētā ir skaists botāniskais dārzs.

Kad izbraucam no pilsētas, tad vērojām daudz peļķes un ūdens laukus. Nesen esot bijuši plūdi, un tik tagad zeme spēj pārējo ūdeni uzsūkt.

Iebraucot Vorikā (Warick), jūtamies turpat kā mājās, jo šeit jau mēs iebraucām ceļojuma sākumā. Pusdienas bija Rožu abatijā (Abbey of the Roses), ko uzbūvēja 1891. gadā par naudiņu, ko savāca Žēlsirdīgo māsu (Sisters of Mercy) mūķenes. Viņu mērķis bija turpināt dibinātājas darbu Īrijā; t.i., izskolot meitenes, kam dzīves apstākļi nebija labvēlīgi. To darbu viņas sekmīgi turpināja 100 gadus. Pēc tā laika meiteņu skaits samazinājās, un abatija nevarēja turpināt pastāvēt. Pēc ilgiem gadiem bez īpašnieka 2009. gadā tas nonāca privātās rokās. Īpašnieki remontēja cik spēja, un pagājušajā gadā tika pārdots ģimenei, kas tur tagad dzīvo un strādā. Ēka bija vēsa; gan ziemā esot baismīgi auksts; pusdienas bija gardas.

Lauku muižā var rīkot kāzas, jo ir sava baznīciņa un skaisti dārzi; var pārnakšņot un baudīt pēcpusdienas vai noīrēt svinībām. Pēc pusdienām mums bija iespēja pastaigāt pa apakšstāva telpām, kurās bija iekārtots muzejs. Orģinālās telpas bija saglabātas, un palīdzēja tas, ka pie istabas durvīm bija izlasāmi apraksti. Īpašnieks un gids stāstīja, ka meitenes nedrīkstēja vērot, kā mūķenes ēd, un tā viņām bija savas privātās telpas. Viņš arī stāstīja, ka bieži meiteņu pēcteči viesojoties apskatīt ģimenes vēsturi vai pat, gan ļoti vecas, meitenes pašas vēl apciemojot ar mazbērniem vietu, lai parādītu, kur mācījās, kur gulēja. Dzīves ironija, ka kādreizējā Abate (Mother Superior) ofisa telpā ir ierīkots bārs.

Atpakaļ busā un tikai uz Brisbani, pa to pašu galveno ceļu, pa kuru izbraucām. Apstājamies tikai tad, kad tikām pie pilsētas galvenās stacijas. Dienas brauciens bija 520 km, bet pa sešām dienām nobraukti bija 2423 km vai tas pats – kā no Rīgas uz Romu.

Vakarā pārnakšņojām viesnīcā, un no rīta lidojušais ķengurs iebāza mūs savā somā un aizlecām uz Adelaidi. Tas tik 2000 km, un daudz ātrāk ar ķengura spēcīgo asti.

Bija skaisti viesoties Akapulko, neatstājot Austrālijas krastu. Uz redzīti nākamgad Pārksā (Parkes), kad Elvis festivāls ar tēmu Viva Las Vegas svinēs 25. jubilejas gadu!

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“