Baltijas Universitātei 70

Ar lielu prieku izlasīju Jēkaba Ziedara atmiņas par Baltijas Universitāti laikraksta Latvietis 402. numurā.

Baltijas Universitāte bija arī mana pirmā Alma mater. Mans matrikulas numurs – 1758 gan ir krietni lielāks par Jēkaba Ziedara – 1106. Tā kā mani vecāki strādāja Baltijas Universitātē, tad pēc Saules ģimnāzijas Gēsthahtā absolvēšanas 1947. gada rudenī (trešais izlaidums), jau 12. decembrī varēju uzsākt studijas mehānikas fakultātē. Es skaitījos nometnes iedzīvotājs no universitātes pirmajām dienām Pinebergā. Vairākiem maniem klases biedriem gan radās grūtības ar studiju uzsākšanu, jo viņus nometnē nepierakstīja; 2 vai 3 mēnešus viņi nepierakstīti dzīvoja 3. bloka (lietuviešu) augšējā stāva koridorā. Uzturu viņi nometnē nesaņēma, bet jaunībā jau visādas grūtības mācēja pārvarēt. Ar laiku jau viņus nometnē pierakstīja. Es gan paspēju nostudēt tikai vienu semestri, jo jau 1948. gada augustā atstājām Pinebergu, lai dotos tālāk uz Austrāliju. Manā studiju grāmatiņā lasāms, ka ar Maxime sufficit esmu nolicis Statiku pie prof. N. Rozenauera, Tēlotāju ģeometriju pie prof. J. Vītola (parakstās J. Wihtols) un Vispārējo fiziku pie prof. Fr. Gulbja un arī 4 praktiskos darbus.

Savās atmiņās Jēkabs Ziedars īpaši piemin profesorus Jēkabu Vītolu un Nikolaju Rozenaueru.

Arī man šie abi profesori un viņu lasītās lekcijas vēl pēc 68 gadiem ir spilgtā atmiņā.

Pinebergas laikā profesors Vītols jau bija sasniedzis 70 dzīves gadus. Baltijas Universitātes studentu un mācībspēku vidū viņu uzskatīja gandrīz vai par leģendu. Trīsdimensionālās telpas attēlošana un atrisināšana divās dimensijās uz tāfeles vai papīra jaunajiem studentiem ne vienmēr bija labi saprotama. Profesora Vītola paskaidrojumi un reālās ilustrācijas izrādījās īsti vietā. Tikpat apbrīnojama bija tā precizitāte ar kādu profesors šīs problēmas risināja uz tāfeles.

Lekciju beigās profesoram allaž bija mazliet laika, lai padebatētu ar studentiem dažas aktualitātes – par politiku, brīvmūrniecību, Einšteinu un relativitātes teoriju. Dažus no šiem jautājumiem profesors Vītols bija krietni studējis, dažus gan mazāk, bet savi noteikti un negrozāmi uzskati viņam bija par ikvienu no minētajiem tematiem.

Slavenākā no visām izdarībām, kā jau to Jēkabs Ziedars rakstīja, bija vestes griešana. Attiecīgās lekcijas sākumā viņš runāja par trīdimensionālās un četrdimensionālās telpas problēmām, tāpat daudzām citām iespējamām un neiespējamām lietām. Tā, starp citu, profesors izmeta: „Jūs jau visi taču zināt, ka vestei var izgriezt kreiso pusi uz āru, nemaz nenovelkot žaketi.“ Mēs apgalvojām, ka to nevar izdarīt. Drīz vien profesors bija pierunājams darbos parādīt savu vārdu patiesību.

Tā kā 1948. gada augustā atstājām Vāciju, tad man nebija iespējams noklausīties Vītola otrā semestrī lasīto algebrisko un transcendento līkņu veidošanas kursu.

Ar lielu respektu un gandrīz vai ar nobīli klausījāmies profesora Rozenauera lasīto statiku, kas gan bija profesora pats elementārākais lasītais priekšmets. Lekcijas lasīja samērā paklusu. Bija vēlams sēdēt priekšējos solos. Ja eksāmenā kādam kas aizķērās, tad, lai uzvestu uz ceļa, profesors nedaudz palīdzēja.

Visi zinājām, ka profesors ir starptautiska mēroga autoritātē mehānismu kinemātikā un dinamikā. Baltijas Universitātē viņš bija arī mehānikas fakultātes dekāns. Bijām arī dzirdējuši par profesora fenomenālo atmiņu – zināja visu savu bijušo studentu matrikulu numurus no galvas. Inženieriem mehāniķiem, lai nobeigtu studijas bija jātiek garām Rozenauera lasītiem priekšmetiem statikā, kinemātikā un dinamikā. Pastāvēja pat uzskats, ja var nolikt eksāmenus pie Rozenauera, tad fakultāte ir tikpat kā nobeigta.

Abi profesori bija personības, studentu respektētas un cienītas. Šajā vienreizējā mācību iestādē studenti un mācībspēki sastapās gandrīz vai katru dienu. Bieži dzīvoja blakus istabās, reizē ar skārda bundžām rokās stāvēja rindā pēc vājās zupas, kurā bija velti meklēt kādu piciņu tauku, par gaļu nemaz nerunājot.

Kā par visiem mācībspēkiem, tā arī par šiem abiem profesoriem, cirkulēja dažādi nostāsti un anekdotes.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl