Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mūsu pirmā diena „Ciemā“

Betijas atmiņas

Laikraksts Latvietis Nr. 405, 2016. g. 30. martā
Betija -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Vēl kā šodien atceros to dienu ar prieku – pirmā ziņa Ciema tapšanā. Svarīgākais mums bija, ka tā zeme tapa izvēlēta mūsu Melburnas pusē. Kaut arī mēs te bijām dzīvojuši jau 10 gadus, bet nekad nebijām ievērojuši to ielu stūri, kas tagad pieder latviešiem. Ar steigu mašīnā, lai to apskatītu, jo no mūsmājām tas ir tikai 7 minūtes braucienā. Nevarējām īsti zināt, kur tās robežas sākas, kur beidzas; jāgaida, kamēr to kāds pastāsta. Arī privātmājas apkārtnē tikpat kā nav.

Pienāca tā diena, kad visus ieinteresētos sagaidīja un ar tiem aprunājās tā laika valde. Tajos laikos vēl nebija organizētas talcinieces vai palīgi. Katrs pielika palīdzīgo roku, kur vajadzēja.

Pirms skats bija – augsts smilšu kalns skaisti saules apspīdēts. Tas šodien neizskatās tik plašs un augsts, jo to sedz Ciema mājas un koptie dārzi.

Kalna galā stāvēja noīrēta karavāna, kur varēja dabūt dzeramos. Tā bija pirmā diena, kad es priecīgu prātu sāku strādāt Ciema labā un līdz šai dienai vēl neesmu beigusi. Ēdamo nekādu nevarēja piedāvāt, bija jāiztiek tikai ar biskvītiem. Par dzeramiem naudu neprasījām, bet to devām pret ziedojumiem. Nezinu, kam tā ideja radās, bet ienākumi trīskāršojās. Katrs maksāja, nesagaidot naudas izmaiņu.

Tajos laikos nezinu, vai policija tik ļoti dzenāja mašīnas, nemaz nerunājot par iepūšamiem; tādi vēl nemaz nebija izgudroti. Cilvēki dzēra, un kad vairs nevarēja nostāvēt, sēdās mašīnā un brauca mājās. Mazāk bija nelaimes gadījumu uz ceļiem nekā šodien.

Es laikam novirzījos no temata par Ciema zemi. Ceļmalā mums bija atstāta veca pussagruvusi mājiņa. Kādreiz te bija ābeļu dārzs; lielākā daļa no tā jau bija likvidēta, palikuši tikai veci ābeļu koki gar ceļmalu. Paziņoja, ka ābeles malku var dabūt katrs, zāģējot un vedot mājās.

Atkal viena gaiša doma – nav jārīko talka, lai iztīrītu palikušo dārzu. Kurš gan latvietis to nezin, ka augļu koku malka ir vislabākā žāvēšanai. Tajos laikos bija maz latviešu, kas nebrauca zvejot zušus. Pēc pāris nedēļām vairs dārzā nebija nevienas ābelītes. Arī mūsmājās bija grēda ar smaržojošu malku.

Tā bija mūsu pirmā diena Ciemā. Pēc manām domām svētīgākais pasākums latviešu sabiedrībā. Vēl šodien, skatoties uz Ciema iedzīvotājiem, var redzēt. ka vecākam cilvēkam latviskā vide ir vispatīkamākā. Ceru, ka vēl ilgi mēs varēsim paturēt latviskumu, siltumu un mīlestību.

Betija
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com