Latvijas sabiedrībai trūkst izglītības un analīzes spējas

Palielināt / Enlarge

Anna Žīgure ar grāmatu „Viņi. Ceļā“. FOTO Gunārs Nāgels.

Tulkotājas, rakstnieces un diplomātes, Triju Zvaigžņu ordeņa komandieres Annas Velēdas Žīgures ikdiena ir aizņemta, tomēr viņa ir gatava izbrīvēt laiku un runāt par tematiem, kas nezaudē aktualitāti vai to iegūst arvien no jauna — izglītotu, spriestspējīgu sabiedrību, bēgļiem un nacionālajām vērtībām.

Literāro darbību Anna Velēda Žīgure aizsāka ar tulkojumiem, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā kļuva par Latvijas vēstnieci Somijā un Igaunijā. Pēdējos gados viņa vairāk zināma ar darbiem dokumentālās prozas žanrā. Dienas ir darba pilnas. Lai gan diplomātisko karjeru beigusi, viņa vēl aizvien ar savu pieredzi un skatījumu dalās arī ārvalstīs. Anna Velēda Žīgure arī uztur dzīvas atmiņas par latviešu literatūras pasaulē ievērojamajiem vecvecākiem — rakstnieku Edvartu Virzu un dzejnieci Elzu Stērsti, ģimene pārvalda literātu memoriālo māju „Billītes“ Salgales pagasta Ozolnieku novadā. Citiem darbiem pa vidu top trešā, pēdējā, grāmata sērijā par Otrā pasaules kara bēgļiem.

– Arī patlaban vēsture atkārtojas, vēl nesen cilvēku tūkstoši pameta Latviju. Tiesa, šoreiz tas bija jādara ekonomisku iemeslu dēļ.

Anna Žīgure: Toreiz [Otrā pasaules kara laikā] neviens nedevās prom ekonomisku iemeslu dēļ, lai gan padomju propaganda tā uzsvēra. Arī patlaban droši vien ir dažādi iemesli, kāpēc cilvēki nejūtas labi savā dzimtenē. Varbūt tur viņiem ir drošāka sajūta, varbūt ir cilvēciskās attiecības Anglijā, Īrijā vai Vācijā vai pieņemamākas attiecības ar darba devējiem. Es nevaru iedomāties, ka cilvēki to darītu tikai ekonomisku apsvērumu dēļ. Manuprāt, cilvēkiem, kas grib kaut ko darīt Latvijā, tam joprojām ir ļoti labas iespējas.

– Kāds ir Jūsu redzējums, kā šos cilvēkus saukt atpakaļ? Kā saglabāt kopību, un vai tas maz ir iespējams un vajadzīgs?

Grūti teikt, vai var atsaukt, jo pasaule pašlaik ir tik ļoti sarežģīta un tik ļoti nedroša. Nedomāju, ka šos cilvēkus var atsaukt atpakaļ, tikai piesolot lielākas algas. Naudai nav jābūt cilvēka galvenajai motivācijai, jāatrod kādi citi pamudinājumi.

Arī deviņdesmito gadu beigās, atjaunotās neatkarīgās Latvijas laikā, galvenā motivācija bija alga un nauda. Man šķiet, ka esam gājuši nepareizā virzienā, jo ir arī daudzi citi pamudinājumi cilvēkam strādāt un dzīvot savā dzimtenē, ne tikai lielāka vai mazāka nauda.

– Kādām prasmēm vai vērtībām, Jūsuprāt, būtu jāpiemīt veiksmīgam cilvēkam?

Anna Žīgure: Kas vispār ir veiksmīgs cilvēks? Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Cilvēks, kam nav visu locekļu vai ir kāda iedzimta slimība, sacītu, ka būtu veiksmīgs, ja būtu fiziski vesels. Man nav receptes. Nevaru pateikt, kas būtu jādara. Es zinu vērtības, kas būtu jāievēro. Divas no tām ir dzimtā zeme un neatkarība. Jāturas pie savas tautas, valodas, protams, pie savas izglītības. Iepriekšējos gados šīs būtiskās vērtības tika ļoti deldētas, un acīmredzot nav pienācīgi piestrādāts pie to atjaunošanas.

– Kā šīs vērtības varētu atjaunot?

Anna Žīgure: Ar izglītību, ģimenē, ar valsts vadītu patriotisku audzināšanu. Domāju, ka tās ir par maz. To varētu darīt, mācot dažādus tikumus, taču es ar to domāju nevis tikumīgo audzināšanu, bet, piemēram, darba tikumu. Ar likumu visu nevar regulēt.

Nesen Billītēs bija skolotāju ekskursija. Kāds skolotājs jautāja: „Bet ko lai mēs tagad darām, vai mēs drīkstam citēt skolā Edvarta Virzas erotisko dzeju?“ Lūk, ko nodara tādi likumi, kas, manuprāt, ir ļoti populistiski un nav pārdomāti.

– Vai patlaban Eiropā nav vērojams, ka šie tikumi, piemēram, nacionālā valoda, ir novecojuši? Kaut kādā mērā nonākuši opozīcijā kā novecojušas idejas?

Anna Žīgure: Nē, es tā nedomāju. Piemēram, franču nacionālisms vienmēr būs franču nacionālisms. Neviens Francijā nedomā, ka tas ir kaut kas novecojis. Tas nenozīmē, ka viņi dzīvotu kaut kur ārpus pārējās pasaules. Arī Somijā neviens nešaubās, ka bēgļiem vai iebraucējiem Somijā jāmācās somu valoda, jākļūst par somiem, ja viņi grib tur palikt dzīvot. Es nedomāju, ka tas ir novecojis, manuprāt, tas ir mūžam pastāvošs. Protams, ir arī otra puse — dažādas radikālas aprindas to izmanto. Man gan šķiet, ka visa Eiropas Savienības dalībvalstu kultūra ir viens no šīs savienības galvenajiem balstiem. Vienlaikus es domāju, ka sava nacionālā apziņa un eiropeiskums nav pretstatā. Es varu būt ļoti laba latviete ar lielu pietāti pret visām pārējām tautām, kas dzīvo pasaulē. Tas, ka es redzu arī citas tautas un par tām domāju, nekādi nemazina manu latviskumu.

– Bet nacionālisms nenoliedzami mainās. Šodien tas nav tāds pats kā 20. gadsimta sākumā. Kādas, problēmas vai apdraudējumi, Jūsuprāt, izriet no mūsdienu nacionālisma?

Anna Žīgure: Ja cilvēks ir stiprs savā apziņā un stiprs savā tautā, viņš var palīdzēt citiem, kam ir sliktāka situācija. Ja cilvēks pats ir nepārliecināts, viņš vai nu lokās līdzi svešajam, vai arī izrāda lielu pretestību pret visu jauno. Pie mums tas pašlaik redzams – ārkārtīgi liela pretestība bēgļu problēmai. Ja mēs uz šīs pasaules esam neatkarīga valsts, mums, protams, jāpiedalās lielo pasaules problēmu risināšanā.

Pašreizējā diskusija Latvijā man rada sajūtu, ka esam vientuļa zvaigzne kaut kur pasaulē, ka uz mums neattiecas problēmas un mēs bēgļus pie sevis nelaidīsim. Mums jāuzņemas atbildība, jāparāda briedums un jāiesaistās visā smagajā procesā. Neviena valsts jau nav laimīga par to, ka tajā ir tik daudz bēgļu, ne Grieķija, ne Itālija, nedz Spānija. Bet tādām vērtībām kā tauta un valoda vajadzētu saglabāties, neraugoties uz kādiem moderniem laikiem. Tā notiek vecajās kultūrās. Mēs atšķiramies ar sarežģīto vēsturi, jo mums šādas vērtības ilgi bija liegts uzturēt, tāpēc mums ir ļoti grūti atgūt pašapziņu.

– Kā mēs varētu saglabāt savas pamatvērtības 21. gadsimta „lielajā tautu staigāšanā“?

Anna Žīgure: Es domāju, ka mums tas vienkārši jādara, jo tas ir mūsu pienākums. Kurš cits saglabās mūsu pamatvērtības, ja ne mēs paši? Otra iespēja ir palaisties, un gan mūsu valodai, gan tautai un valstij pazust no pasaules. Neatkarīgai valstij būtu jāspēj saņemties un uzturēt savas vērtības.

– Izskatās, ka, līdzko notiek kas jauns, mūsu mediji pārstāj sekot līdzi tam, kas ārvalstīs vēl nupat bija aktuāls. Bija Ebola vīruss Rietumāfrikā, notikumi Ukrainā un Krimā, tagad nāk bēgļi. Vai tas ir atmiņas īsums, kolektīvās atmiņas īpatnība? Kā Jūs uz to raugāties?

Anna Žīgure: Es nedomāju, ka ir tieksme aizmirsties, taču to notikumu ir daudz. Mūsu ziņu portāli un televīzijas ziņas gan nerada iespaidu, ka mēs dzīvotu pasaulē. Medijos atspoguļo kaut kādus starptautiskus notikumus, bet parasti to dara pašās ziņu izlaiduma beigās. Kamēr visa pasaule runā par kādu lielu un svarīgu notikumu, būtisku risināmu problēmu, Latvijas televīzijā galvenā ziņa ir par kārtējām nelikumībām Rīgas satiksmē vai Rīgas namu pārvaldniekā. Skatoties mūsu ziņas, nerodas sajūta, ka Latvija būtu daļa no pasaules. Domāju, ka ar to mūsu cilvēki tiek ļoti apzagti, tiek mazināta cilvēku starptautiskā izglītība un starptautiskā apziņa. Ja skatās citu valstu televīzijas, tā nav. Korespondenti no dažādām vietām visā pasaulē vēsta par notikumiem – kas notiek Vašingtonā, Londonā, Damaskā, Tokijā vai jebkur citur. Mūsu ziņās galvenais ir paskatīties, ko dara mūsu naba – vai tur nav kāda blusa parādījusies.

Manuprāt, ir nepareizi, ka latviešu klausītājiem un skatītājiem nedod iespēju dzīvot pasaules kontekstā un saprast, ka esam tās daļa. Arī tāpēc ir tādas diskusijas par bēgļiem, it kā mēs būtu kaut kas savrups un mums ar to visu nebūtu nekāda sakara.

– Ik pa laikam mēdzat viesoties Ukrainā. Iepriekš lasījāt lekcijas par to, kā būt vienotiem pārmaiņu laikā. Šoreiz piedalījāties diskusijās par to, kā cīnīties pret Krievijas propagandas karu, absolūtiem meliem. Kas gada laikā mainījies, piemēram, diskusijās uzdotajos jautājumos?

Anna Žīgure: Ļoti maz kas. No otras puses, runājot ar ukraiņiem, varēja just, ka Krievijas uzbrukums un agresivitāte ir panākusi acīmredzot Krievijai negaidītu lietu – tā ir apvienojusi ukraiņus, stabilizējusi un pastiprinājusi ukraiņu valodas situāciju un palielinājusi ukraiņu gara spēku. Pagājušajā gadā Kijevā daudzi runāja par to, kas notiks, kad ieņems Kijevu, kā Ukrainas Nacionālais muzejs no Kijevas evakuēsies uz Ļvovu. Tagad ir jūtams liels gara spēks un apziņa, ka jāizdzīvo un jāuzvar. Protams, situācija Austrumukrainā un karš ir ļoti sarežģīti, vēl aizvien neviens nezina, ar ko tas beigsies.

– Vai nepastāv kaut kādas paralēles ar Latviju astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā?

Anna Žīgure: Ukrainas situācija ir daudz sarežģītāka, varbūt Maidana laiks bija līdzīgs. Mums deviņdesmito gadu sākumā bija liela ticība mūsu valsts vadītājiem, toreizējai Augstākajai padomei, politiķiem un Tautas frontei. Turpretim vēl pērn situācija Ukrainā bija ļoti neskaidra – viņi neticēja nevienam. Patlaban, manuprāt, šajā ziņā ir lielāka skaidrība. Mēs vaicājām: „Ko jūs sakāt par [Viktoru] Porošenko kā prezidentu?“ Ukraiņi pauda daudz kritikas, bet arī sacīja, ka ir jātic Porošenko, jo pašlaik neviena cita, kam ticēt, nav. Ukraiņi visi kā viens atzina, ka korupcija Ukrainā joprojām ir milzīga problēma un ar to kaut kā jātiek galā.

– Līdz ar interneta attīstību ir ārkārtīgi daudz pieejamas informācijas, cilvēks tajā visā var apjukt. Kā, Jūsuprāt, ievērot „informācijas higiēnu“, kā atšķirt, kas ir svarīgi un kas nav?

Anna Žīgure: Lai spētu to izdarīt, vajag gan pieredzi, gan izglītību, kā mūsu sabiedrībai trūkst. Plašsaziņas līdzekļi nespēj vai negrib šo savas misijas daļu pildīt, t. i., izglītot. Ziņās dominē skandalozi notikumi, bet nopietnas analīzes cilvēkiem saprotamā valodā ir maz.

– Vai auditorijai vajadzētu kļūt prasīgākai?

Anna Žīgure: Man šķiet, ka jāsāk ar izglītību visās jomās. Ja Pirmās atmodas laikā laikraksti būtu ņēmuši vērā tikai pieprasījumu, mēs joprojām nebūtu tikuši daudz tālāk par bālo grāfieni Genovevu. Prese izglītoja sabiedrību, un mums tapa sava valsts. Cilvēki nevar būt prasīgāki, ja nezina, ko prasīt.

– Kādā līmenī?

Anna Žīgure: Jau skolas līmenī. Skolās vajadzētu vairāk runāt par notikumiem pasaulē. Es nezinu, ko patlaban skolās stāsta par situāciju Ukrainā vai bēgļu problēmu. Protams, par to būtu jārunā, taču pieņemu, ka arī skolotāji ir apjukuši un nezina, ko teikt, ko darīt. Bailes no bēgļiem ir lielas – viņi ir musulmaņi, viņi ģērbjas citādāk, viņiem ir daudzsievība, viņi nav izglītoti. Piemēram, man nešķiet būtiska ziņa, ka ir atbraucis afgāņu bēgļu jaunietis, kurš neprot ne lasīt, ne rakstīt. Arī mūsu mazpilsētās un varbūt pat galvaspilsētā varētu atrast tādus jauniešus, kuri, atvainojiet, neprot nedz lasīt, nedz rakstīt. Domāju, ka šāds jaunietis nav problēma, ko vajadzētu izcelt medijos. Viņš vienkārši ir klusi un mierīgi jāiemāca lasīt un rakstīt.

– Vai šī problēma pastāv jau skolotāju līmenī?

Anna Žīgure: Man šķiet, ka daudzu mūsu pašreizējo nelaimju sakne meklējama deviņdesmito gadu sākumā. Toreiz mūsu sabiedrībai pietiekami neskaidroja, ko nozīmē atgriešanās pasaulē, ko tā no mums prasīs un kādā pasaulē mēs atgriežamies. Cilvēkus palaida pašplūsmā. Bija semināri, ko rietumvalstis rīkoja gan Latvijā, gan aicinot pie sevis. Taču tas attiecās uz ļoti šauru cilvēku loku. Galvenokārt viss notika angļu valodā, un toreiz svešvalodas Latvijā vispār maz zināja. Cilvēkiem, kuri piedalījās semināros, ar iegūtajām zināšanām bija jādalās tālāk. Tas nenotika. Viņi tās paturēja pie sevis. Līdz ar to ļoti šaurs cilvēku loks ieguva mūsdienu apjausmu par to, ko nozīmē modernā pasaule, dzīve neatkarīgā valstī, kāda ir atbildība un ko ar to darīt. Tagad, protams, daudz kas ir mainījies, bet es domāju, ka sekas ir jūtamas – bailes no visa svešā, kas nāk.

Igauņi ir spējuši savu neatkarīgo valsti attīstīt ātrākā tempā, nekā tas izdevies Latvijai. Tas, lūk, ir jautājums par izglītību. Igauņi izglītojās, viņiem bija ļoti cieši sakari ar somiem – katrai lauku skolai bija draugu skola, katram apriņķim vai ciemam bija draugu ciemats.

– Kāpēc Latvijā tā nenotika? Jūs tajā laikā bijāt Latvijas vēstniece Igaunijā un Somijā, varējāt veicināt sakarus, mācīšanos, pieredzes apmaiņu.

Anna Žīgure: Tāpēc, ka Latvijā bija ļoti liela pretestība visam svešajam. Bailes. Man ir daudzi piemēri no mūsu mazpilsētām. Es mēģināju izveidot tām sakarus ar kādu Somijas pilsētu, bet pretestība bija ļoti liela, cilvēkiem bija lielas bailes no ārzemniekiem.

– Sociāls fenomens?

Anna Žīgure: Ne fenomens. Es domāju, ka tās ir padomju okupācijas laika, totāli noslēgtas valsts dzīves sekas. Padomājiet, 50 gadus, atskaitot Rīgu, Jūrmalas centru un Siguldu, valstī nebija bijis neviens ārzemnieks. Tādējādi ārzemnieka tēls ieguva mītiskus apveidus. Cilvēki neatbildēja uz manām vēstulēm ar ierosinājumiem vai arī atbildēja: „Mums ir pašiem savas problēmas, lai viņi liekas mierā ar saviem starptautiskajiem sakariem.“

– Rodas pretruna – no vienas puses, cilvēki cerēja uz Rietumu vērtībām, demokrātiju, bet no otras – baidījās.

Anna Žīgure: Es domāju, ka tā nav paradoksāla situācija cilvēkiem no pilnīgi slēgtas sabiedrības. Kad cilvēks pēkšņi iznāk jaunā pasaulē, īsti nezinot valodas, un bez pieredzes, viņam viss ir svešs. Vienīgais, ko var paprasīt – balstiet mūs un dodiet mums naudu. Taču tā nauda, ko deva, bieži aizgāja neceļos, nesasniedza mērķi. Tiesa, varbūt ne tik lielos apmēros, kā tas notika Krievijā.

– Kas igauņiem bija citādāk, ja pēc neatkarības atgūšanas viņi spēja attīstīties ātrāk?

Anna Žīgure: Viņiem bija Somijas televīzija un prāmis, kas savienoja Helsinkus un Tallinu. Domāju, ka televīzija bija kā atslēgas caurums, pat logs. Pa to igauņi redzēja, kas notiek pasaulē un kur viņi dzīvo.

Līva Alksne, Pieci.lv
Speciāli „Laiks Pasaulei”
Laikrakstam „Latvietis“

Intervijas pirmpublicējums žurnāla „Laiks Pasaulei“ 2015. gada novembra numurā (Nr. 1).

Turpmāk vēl