Pastmarka

Ārprāts! Šausmas! Kaut kas traks! – Tā skan katrā mājā šinī Jaunā gada sākumā. Un ne tikai katrā mājā, bet katrā apartamentā, būdiņā un pilī ar! Septiņdesmit centu vietā par pastmarku jāmaksā vesels dolārs. Vai tas kur dzirdēts? Ārprāts! Kaut kas šausmīgs!

Man pagāja trīs dienas, kamēr kaut cik atčohnījos no lielā trieciena un bēdu slīcināšanas. Bet tad man lēnām atausa gaisma.

Es iedomājos, cik grūta dzīve ir pastmarkai, – un man visi personīgie kreņķi izkūpēja kā nebijuši, un sirds stīgas skumji ietrīcējās – dēļ nabaga pastmarkas.

Pastmarciņai nav lemts piedzimt vienai pašai un tūlīt tikt apmīļotai un apkoptai – kā cilvēku bēbītim, kam viens slauka mutīti, otrs rociņas un trešais – pakaļiņu. Ceturtais stāv malā, bola acis un ar lūpām taisa tādus nedabīgus trokšņus, kas domāti bēbīša nomierināšanai. Bēbītis brēc! Viņam vēl nav diezgan.

Nabaga pastmarka piedzimst simtu citu pastmarku vidū – loksnēs iespiesta – apakšgalu nosmērētu ar lipīgu ķēpu – neviens nestāv blakus, lai ar siltu lupatiņu to noslaucītu. Apžāvē un krauj tik kaudzē.

Nabaga pastmarkai nav savas ģimenes, kam varētu izsūdzēt savas bēdas. Simtiem un simtiem tās sloksnēs krauj kaudzēs, lai vēlāk sadalītu pa mazākām kaudzēm un izvadātu pa pasta kantoriem, kur tās iebāž tumšos vākos un pēc tam vēl tumšākā atvilktnē.

Katrs, kam sīknauda kabatā, var nākt pie letes un nopirkt pastmarku. Nav jāpilda desmitiem anketas, lai lūgtos markas adoptēšanu. Bieži marka nemaz netiek vesta uz mājām, lai iepazīstinātu ar jauno ģimeni. Tas tips, kas pastmarku nopirka, pavisam nekaunīgi pārlaiž siekaloti mēli pāri pakaļpusei un uzspiež marku un konverta, un iesviež sarkanā kastē, kur jau citas bēdumāsas ir priekšā.

Vai jūs varat iedomāties kaut ko riebīgāku, kā viens bārdains vecis ar gaļīgām, slapjām lūpām laizās.. laizās gar...Fui! Paliek slikti, par to domājot. Bet nabaga pastmarkai tas jāpacieš, klusējot un neviena vārda nesakot. Vai tā nav briesmīga netaisnība?

Un ar to jau tās mocības nebeidzas. Vēstules saņēmējs pastmarku noloba no konverta ar sutas un garaiņu palīdzību un iedod puikam. Puika, ja viņš ir tirdznieciski noskaņots, iet pie citiem puikām un iemaina pret citas krāsas pastmarku. Tas atkal citas krāsas, un tā tas iet dienu dienā... Katra puikas pirksti aptausta pastmarku – dažs pat to parīvē. Kas zin, kur tie puiku pirksti bija bijuši pirms taustīšanas un rīvēšanas? Šausmas, ārprāts!

Man par to domājot, sametās pastmarkas tik žēl, ka stingri nozvērējos vairs nekad vēstules nerakstīt. Tā kā žēlabas vēl neapstājās, tad cits nekas neatlika kā iet pie Balzāma kunga pēc medicīnas. Tas līdzēja. Tagad man jaunas bēdas. Domāju un šķendējos, – kāpēc tie pasta kungi neprasīja to dolāru pirms Ziemasvētku karšu izsūtīšanas? Būtu ietaupījis smuku naudiņu. Kas par vēlu, tas par skādi – nākošo gadu pūšu gudrāks un nekādas kartes nesūtīšu, nekādas pastmarkas nepirkšu.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“