Jaunas pēdas senā takā

Palielināt / Enlarge

„Latvian Voices“ Sidnejā. No kreisās: Laura Jēkabsone, Nora Vītiņa, Zane Stafecka, Elīna Šmukste, Marta Lortkipanidze, Andra Blumberga. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

„Latvian Voices“ Sidnejā. FOTO Ojārs Greste.

Palielināt / Enlarge

„Latvian Voices“ pie Rīgas Mākslas skolas audzēkņu darbiem. FOTO Ojārs Greste.

Kā sena taka cauri latviešu tautas vēsturei vijas latviešu tautas dziesma. Tā sniedzas no senlaiku pagātnes Baltijas jūras krastā līdz šodienas latviešu namiem visā pasaulē. Ja seno laiku hronikas vēsta par dažādu laikmetu ārējiem apstākļiem, tad dziesma, ko dziedāja tauta, kā iekšup vērsts spogulis atspoguļo tautas iekšējos pārdzīvojumus laikmetu gaitā.

Vēsture latviešu tautas pastāvēšanai nav bijusi labvēlīga. Gadu simteņiem tauta ir bijusi pakļauta svešu varu kalpībai. Tikai tagad – nesenā atskatā – mēs novērtējam, ka tieši grūtajos spaidu laikos dzima lielais vairums mūsu tautas dziesmu, un līdztekus dziesmai tautas spēks un griba pastāvēt. Latvietis atskārta, ka dziesmā ir dzīvības spēks. Es esmu, jo es dziedu ir bijis mūsu sauklis cauri gadu simteņiem. Latvietim dziesma nav atdalāma no dzīves.

Taču viss, kas ir dzīvs, ir pakļauts dzīvības likumam augt un pārveidoties. Tā ir ar mums, un tā ar mūsu dziesmu. Bagātais tautas dziesmu pūrs, ko turam svētu, – t.i., atšķirtu no visām pārējām dziesmām – vienmēr sauks mūs atpakaļ dziedāt dziesmu tādu, kāda tā ir. Tas nezudīs. Bet, tai pat laikā, tā pati tautas dziesma neatvairāmi vilina, un vilinās mūsu mākslas veidotājus un virzītājus meklēt un mīt jaunas pēdas šai senajā dziesmu takā.

Nezinu, vai tā bija zīle vai Austrālijas žagata, kas atnesa mums vēsti no Dzintaru dzeltenajiem pakalniem, kur šobrīd norit Vasaras vidusskola, nekādā ziņā nepalaist garām ansambļa Latvian Voices gaidāmo koncertu. Melburnas ziņnese vēl nebija mūs sasniegusi. Vēsti saklausījuši, mēs bariem plūdām uz Sidnejas Latviešu namu, darbdienas – pirmdiena – vakarā, šī gada 11. janvārī dzirdēt tālo viešņu sniegumu. Vēl minūtes pirms koncerta sākšanās rīkotāji izvietoja papildus krēslus tautas pieplūdumam. Nevajadzēja aizbildināt klausītāju trūkumu ar darbdienas vakaru vai atvaļinājuma laiku. Visi bijām klāt.

Ansambli iepazīstinot, Laura Jēkabsone paskaidroja, kā radies angliskais nosaukums Latvian Voices. Ansamblis dzimis Vācijā, Hamburgā pirms kādiem deviņiem gadiem, meitenēm uzstājoties starptautiskai publikai. Šī pirmā uzstāšanās izvērtusies liktenīga. Vajadzējis tikai pirmā, lai aicinājums sekotu aicinājumam. Pirmos trīs gadus meitenes dziedājušas tikai ārzemēs, izvedot blakus misiju paust un stāstīt par latviešu dziesmu, tautu un kultūru. Tādēļ, ka sākums bijis ārzemēs, tādēļ pieņemts nosaukums Latvian Voices, un tādēļ veidots ansambļa plašais repertuārs ne tikai no latviešu, bet arī cittautiešu dziesmām. Vai ievērojām, ka Latvian Voices iniciāļi veido Latvijas internacionālo simbolu – LV?

Šodien Latvian Voices darbojas kā profesionāls a cappella ansamblis ar savu menedžeri un skaņu režisoru. Dalībnieces visas ir Jāzepa Vītola mūzikas akadēmijas absolventes, kas nodarbojas ar mūziku, kā dalībniece Nora Vītiņa saka par sevi – 24 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā. Nešaubos, ka parējās tāpat. Meitenes ir kordiriģentes, vokālās pedagoģes, komponistes, aranžētājas, skolotājas un viena no viņām – kantore baznīcā. Nedaudz gadu laikā klajā laisti ir četri CD albumi: Waving World Wide (2010), Seventh Heaven (2011), Tā kā taka (2012), no kura es patapināju šī raksta tēmu, un pēdējais – Pāri robežām (2015).

Ansambļa īsajā pastāvēšanas laikā sasniegumu ir daudz. Tos virknējot, ir jāpiemin ievērība un atzinība, ko ansamblis ir guvis Eiropā un ASV, uzstājoties koncertos, mūzikas festivālos, vokālo ansambļu meistarklasēs un konkursos. 2011. gadā ansamblis guva uzvaru Eiropas mēroga a capella konkursā Grācā (Graz) Austrijā. 2012. gadā nāca līdzīga uzvara ASV, ansamblim iegūstot zelta pakāpes diplomu un čempiona titulu pasaules mēroga sacensībā World Choir Games Cincinnati pilsētā. Par ansambļa izcilību sevišķi cildinošu atsauksmi ir devis Timotijs Veins-Raits (Timothy Wayne-Wright) no pasaulslavenā The King's Singers ansambļa. Viņš stāsta par neaizmirstamo iespaidu, ko ansamblis Latvian Voices atstājis uz viņu un pārējiem grupas dalībniekiem. Viņš jūsmo par ansambļa repertuāra daudzveidību, uzstāšanās meistarību un balsu saliedētību. Vein-Raits sevišķi izceļ Lauras Jēkabsones tautas dziesmu aranžējumus, dēvējot tos par pasaules klasi.

Savu muzikālo izaugsmi ansamblis meklē un veicina sadarbojoties ar citiem – man jāpiemetina – pasaulē pazīstamiem un atzītiem mūziķiem. Bez King's Singers ansambļa Latvian Voices ir sadarbojies arī ar The Hilliard Ensemble, komponistu Bobu Čilkotu (Bob Chilcott) un spāņu bītboksa (beatbox) čempionu Lytos (Carlos Vidal). Sadarbība ar pēdējo sola mums vēl nedzirdētus muzikālus pārsteigumus. Nešaubos, ka daļu no tiem dzirdējām Sidnejas koncertā.

Ja meklējam izskaidrojumu Latvian Voices ansambļa īpašai skaņai un daudzveidīgi bagātajām apdarēm, tad tās slēpjas tieši šai plašajā sadarbībā ar citām grupām un mūziķiem. Ansambļa savdabīgie aranžējumi sevī nes klasiskās, etnomūzikas, popmūzikas un džeza iezīmes.

Pēc visa tā, kas jau ir teikts pasaules koncertzāļu kuluāros un presē, ko sakām mēs, Sidnejas latvieši, par ansambļa Latvian Voices sniegumu? Patikās programmas izvēle un izpildījumu daudzveidība. Kaut a capella stils diktē dziedājumu bez instrumentālā pavadījuma, meitenes pašas sev sagādāja pavadījumu ar dažādām balss un ritma skaņām, nereti atdarinot skaņas dabā. Ņemot visu kopā, priekšnesums pavēra mums klausītājiem jaunus vokālās mūzikas apvāršņus.

Ansambļa dalībnieces risināja koncerta programmu kā Lielvārdes jostu, kam visā tās garumā neatkārtojas neviena rakstu zīme. Tā arī programmas 18 dziesmu virknē nebija nevienas dziesmas, kas savā apdarē līdzinātos kādai citai. Katrai bija savs skaņu audums, katrai savs skaņu raksts.

Programmā dominēja ansambļa dalībnieču aranžētās tautas un komponētās dziesmas. Laurai Jēkabsonei to bija vienpadsmit, Norai Vītiņai un Laurai Leontjevai katrai pa divām. No tautas dziesmu pūra dzirdējām pa paraugam no jūras, saules, bāru, ganu, mīlas, ilgu, cerību, u.c. dziesmām. Starp komponētām dziesmām – Raiņa un Aspazijas nesenajai jubilejai veltīto Mēness staru stīgo. No baroka pērlēm, nevainojamā vācu valodā, neticami vieglā dejas ritmā atskanēja Leo Haslera (1567-1612) Dancot un lēkāt (Tanzen und Springen) par skaistu meiteni ar zaļām acīm. Humoristiska melodiju virkne caur pazīstamāko komponistu darbiem, sākot ar Johanu Pahelbelu un beidzot ar Johanu Štrausu, savienoja laikmetus no baroka līdz gandrīz šodienai.

Leonarda Koena (Cohen) dziesmu Alelujā (Hallelujah) no popmūzikas kopuma ansamblis veltīja koncerta rīkotājiem, veicinātājiem un viņu uzņēmējiem koncertturnejas laikā: Rūdim Dancim un Latviešu Jaunatnes apvienībai Austrālijā; Sidnejā – Ojāram Grestem, Viktorijai un Andrejam Mačēniem. Skaists un aizkustinošs paldies.

Ne mazāk par programmu saistīja priekšnesums pats. Muzikalitāte, profesionālisms un priekšnesuma pārliecība savijas ar sirsnīgu vienkāršību stājā un attieksmē pret klausītājiem. Kā Nora Vītiņa saka savā dziesmā Tā kā taka, kuru diemžēl nedzirdējām, – ārišķība ir jānorok! Nekas no šīs cilvēcīgās vājības nepavīdēja ansambļa priekšnesumā. Brīžiem gribējās dziedones apskaut kā meitenes no pašu vidus. Ansambļa dalībnieces dzied ar visu savu būtību, priekšnesumu iekrāsojot ar brīvām kustībām, humoru, dzīvu iztēli un iejūtību viscaur. Izjutu patiesu prieku un baudu, viņās klausoties.

Taču mēs, Jaunās pasaules senlatvieši, šai senajā un nu jau raibajā dziesmu takā meklējām savas pēdas – to, kas kādreiz bijis mīļš, tuvs un pazīstams. Meklējām un atradām vispārsteidzošākos veidos un vietās. Pļavas dziesmā saklausījām sen pazītu putnu vīterošanu, sienāzīša čīgāšanu un man likās, pat zemes vēzīša parkšķēšanu. Pāri gadu simteņiem sadzirdējām bāra bērna skumjo dziedājumu. Laika tecējumam to neapslāpēt! Dziļš ieraksts dzīvo tautas apziņā.

Pašai par pārsteigumu, es ieraudzīju pati sevi šodienas jaunradē Raugies Tu. Arī es gulēju zem ābeles ar gumijas zābakiem kājās, ar Baltā dzidrā kumosu mutē un vēroju, vai no kāda mākoņa maliņas uz mani neraugās Nigļu vecmāmiņa. Tad, pie pēdējās dziesmas nāca zvejnieks un mani aicināja, un es – es atcerējos jaunību... Jaunās pēdas ar vecajām bija neatšķirami sajaukušās senajā takā.

Sekoja piedeva – Saulīt' vēlu vakarā. Vienai vienīgai solo balsij izskanot, izskanēja arī koncerts pats. Uz brīdi zālē iestājās pilnīgs klusums. Trūka vārdu. Tad aplausu vētra, ziedi un mūsu jūsmīga atsaukšanās meiteņu atvadām. Uz redzēšanos Rīgā vai atkal Austrālijā! Nu, noteikti!

Ansambļa un klausītāju sirsnīgu paldies saņēma arī šī vakara skaņu meistari Andris Ūze un pašu māju Gints Kārkliņš par koncertam piešķirto profesionālo slīpējumu.

No mūsu puses – mēs klausītāji vēlam jums – ansambļa Latvian Voices meitenēm, lai tā pati saulīte, kas sildīja bāra bērnus skarbajās klaušu gaitās, silda un vada arī jūs, minot arvien jaunas pēdas senajā dziesmu takā!

No Dzintaru pakalniem caur Adelaides un Melburnas Latviešu namiem līdz Sidnejas saulrieta stundai paldies no visas sirds un no mums visiem par šo dārgo dziesmu velti.

Lauma Reinfelde
Laikrakstam „Latvietis“