Māra Branča skatījums

Viens no nozīmīgākajiem 2015. gada notikumiem Latvijas mākslas dzīvē uzskatāms Richarda Zarriņa (ievērojot viņa vārda un uzvārda rakstību) Atmiņu izdošana (apgāds Vesta-LK sērijā Laika grāmata). Par to eksistenci runāja jau sen, kad nevienam nebija ne jausmas, ka tās patiesi pastāv vēl joprojām. Kad par to izdošanu pirms pāris gadiem izcilā grafikas meistara 145 gadu piemiņas sarīkojumā Misiņa bibliotēkā paziņoja viņa mazdēls Aivars Celmiņš, daudzi klusībā noelsās un sāka ar nepacietību gaidīt, jaušot, ka atmiņās varētu pavērties atklātībai ne viena vien nezināma viņa dzīves un daiļrades lappuse.

Padomju okupācijas gados Richarda Zarriņa personību un viņa veikumu mākslā parasti mēdza apiet vai daudzus nozīmīgus datus aizmirst, vai arī vismaz noklusēt. Meistars bija pārāk neērta figūra latviešu mākslā, bet tajā pat laikā nevarēja noliegt, ka viņš bija pirmais latviešu grafiķis, pirmās grāmatzīmes jeb ex libris autors, daudz darījis latviešu etnogrāfijas un tautas mākslas saglabāšanā un popularizēšanā, labs karikatūrists. 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma presē un grāmatās bieži parādījās viņa vinjetes, ilustrācijas.

Jāteic, ka arī šobrīd Richarda Zarriņa jautājums ir visai kutelīga lieta. Viņu cildina numismāti un pastmarku pētnieki kā pirmo Latvijas naudas zīmju, monētu un pastmarku autoru. Mazāk piemin, ka viņš 14 gadus bijis Latvijas Valstspapīru spiestuves pārvaldnieks un ka viņš kopā ar Vili Krūmiņu izveidoja Latvijas ģerboņa attēlu, darināja diplomus, zīmējis vērtspapīrus utt., taču nav dzirdēts, ka viņa daiļradi kāds būtu sācis pētīt (bija gan, bet toreizējais pētnieks tagad noklusis).

Tā vien šķiet, ka atbildi var sameklēt pagājušogad iznākušajā Latvijas mākslas vēstures IV sējumā. Tajā sacīts, ka Richards Zarriņš ir „amatnieciski meistarīgs lietišķās grafikas speciālists“, ka viņa mākslā visu mūžu saglabājās „vācu bīdermeieriskā romantisma tēlainība, amatnieciskā ornamentālista precīzā, cietā un dogmatiskā līnija“ un pēcgalā – viņš bija viens no „aktīvākajiem tālaika modernisma apkarotājiem“. Šis sprieduma kategoriskums var būt viens no iemesliem, ka uz Latvijas simtgadi grāmatas par Richarda Zarriņa daiļradi, kā vēlējuma formā izskanēja grāmatas atvēršanas reizē, un viņa neaizvietojamo devumu kaut vai valsts regāliju radīšanā, varētu nebūt. Kurš gan vēlēsies strādāt pie nepopulāra un visai noniecināta autora monogrāfijas?!

Bet tagad par jaunāko grāmatu. Tās ir lieliski uzrakstītas atmiņas, kas paver durvis uz Richarda Zarriņa garīgo pasauli, parāda viņa personības veidošanos, atklāj dzīvē piedzīvoto, kā arī to, cik savā pasaules uztverē un pašā dziļākajā būtībā viņš bija nacionāli noskaņots un cik izglītots viņš bija.

Jebkura dzīve sākas ar bērnību. Richards Zarriņš ļoti detalizēti apraksta atmiņas par pirmajiem dzīves gadiem, kas tagad var likties nesaprotamas modernā laika pusaudžiem, ka nebija ne grāmatu, ne ko labi uzvilkt mugurā, taču bērni priecājās pa dzīvi. Ar lielu sajūsmu viņš stāsta par Līgatni, tās gleznaino apkārtni, par izlasītām grāmatām un zīmēšanu. Kurzemes muižniecības skola Grīvā, iepretim Daugavpilij, mums saistās ar to, ka še reiz mācījies Jānis Rainis, bet nu uzzinām, ka tur gājis arīdzan Richards Zarriņš. Atmiņu autors apraksta skolas gaisotni un viņa pirmos nopietnos soļus mākslā. Skolu viņš beidza, kā agrāk mēdza uzslavēt skolnieku, kā apaļš teicamnieks. Richards Zarriņš nekautrējas atzīties, ka par mākslas studijām nebija domājis, pat īsti nezināja, kā un kur to mācās: „... tā kā nu man nenoliedzamas dāvanas bija, tad pēc sarakstīšanās ar mātes abiem brāļiem Pēterpilī tika nolemts braukt turpu un mācīties kaut ko tādu, kur manas zīmēšanas dāvanas būtu derīgas. Bet, kas tas varētu būt, to vēl neviens nezināja.“

Tā nu jaunietis metās avantūrā – bez noteikta un skaidra mērķa traucās uz cariskās Krievijas galvaspilsētu Pēterpili. Arī radiem nebija skaidrs, kur viņu māsas dēls varētu mācīties. Lietas tomēr nokārtojās; pēc neilga laika Ķeizariskās mākslas veicināšanas biedrības skolas apmeklēšanas latviešu jauneklis iestājās barona Štiglica Centrālajā zīmēšanas skolā, iegūdams pat no radu paziņas stipendiju trim gadiem.

Meistara nākotne tika kaldināta šajā skolā. Viņš rūpīgi izstāsta par pedagogiem un ko jaunu un vērtīgu iemācījies. No viņa uzzinām par latviešu studentu trūcīgajiem dzīves apstākļiem, par mākslinieku biedrību Rūķis, par viņa viesošanos Latvijā brīvlaikā, par viņa pirmo godalgu, ko saņēma sudraba un zelta šķīvju konkursā pasniegšanai jaunajam caram kronēšanas aktā. Lielu vērību Richards Zarriņš veltījis četru gadu garajam ārzemju studiju ceļojumam un tur gūtajām atziņām. Kaut arī latviešu tautas mākslai un etnogrāfijai mākslinieks pievērsās vēl studiju laikā, taču tieši šīs ceļojums un iepazīšanās ar citu tautu kultūru, viņā nostiprināja un mudināja vēl nopietnāk pētīt latviešu tautas mākslu.

Ārzemju studiju laikā – tas notika Parīzē – Richards Zarriņš sastapa zviedru dziedātāju Evu Sundbladi. Par viņu pazīšanās sākumu un viņu kopdzīves pirmajiem gadiem atmiņu autors gan pavēsta, bet turpmāk viņš ģimenes dzīvei tikpat kā nepieskaras, neļaujot nelūgtai ziņkārīgai acij ielūkoties viņu ģimenes apartamentos. Acīmredzot tas notika tādēļ, ka 20.gados atradās cilvēki, kuri nekautrēdamies ielauzās viņa ģimenes dārziņā un mēģināja visu izbradāt. Arī turpmāk stāstījumā tikpat kā apieti personīgie jautājumi. Visu uzmanību viņš velta darbam, darba īpatnību izklāstam, īpaši, – kas attiecas uz vērtspapīriem, naudas zīmju izgatavošanu.

Droši vien lasītājus piesaistīs brīžiem ļoti detalizēti izklāstītie svešās zemēs un pilsētās gūtie iespaidi, nevairīdamies no humoristiskiem ieskicējumiem un daža laba piedzīvojuma pastāstīšanas, kas tikai šo grāmatu izdaiļo, padara viegli lasāmu.

Pēc ilgā ceļojuma pa Eiropu, Eva un Richards Zarriņi, pirms došanās atpakaļ uz Pēterburgu, viesojās pie sievas radiem Zviedrijā. Viņi iegriezās arī pie Evas brālēna Vulta fon Steijerna. Tur latviešu mākslinieks ievēroja, cik lieliski jauniegūtais radinieks izturas pret kalpotājiem – viņu istabas bija labi iekārtotas, tīras un ar puķēm. Seko secinājums: „Krievijā uz kalponēm un mājas kalpotājiem skatījās kā uz sava veida zemākiem radījumiem – vergiem, kuriem ierāda kaut kādu tumšu kaktu vai pat guldīja virtuvē.“

Un tālāk: „Pēc skaistās un tīrās Zviedrijas galvaspilsētas Pēterpils ar noplīsušo, noputējušo važoni un netīro drošku pie tvaikoņa piestātnes izlikās kā milzīgs netīrumu krājums.“

Pēc šiem pāris teikumiem tālākie notikumi revolūcijas laikā top saprotamāki.

Kā droši vien lasītāji zina, Richards Zarriņš 20 gadus nostrādāja Krievijas Valstspapīru spiestuvē Pēterpilī (1899-1919), sākdams kā mākslinieks un izkalpodamies līdz tehniskajam vadītājam. Visi Krievijas vērtspapīri, naudas zīmes, monētas, pastmarkas, ko iespieda šajā tipogrāfijā, gāja caur viņa rokām. Šī spiestuve savulaik bija viena no modernākajām Eiropā, arī mākslinieciskā ziņā tā izcēlās citu vidū. Savus nopelnus Richards Zarriņš neizceļ, drīzāk rūpīgi stāsta par tehnikas jauninājumiem, arī par korupciju cariskajā Krievijā, par savtīgajām interesēm, kas kavēja darbu. Kurš vēlas kaut ko uzzināt par latviešu biedrībām 20. gs. sākumā Pēterburgā, tas atmiņās sastapsies ar Latviešu biedrību, kurā dalību ņēma arī viņš, pāris vārdos pieminēts Rūķa otrais periods, tuvāk aplūkota žurnāla Svari iznākšana un gals.

Traģiskas lappuses veltītas boļševiku revolūcijai. Richards Zarriņš ļoti grodi apraksta atmosfēru, dzīvi lielinieku nomocītajā Krievijas galvaspilsētā, boļševiku krāpnieciskajām izrīcībām pašā tipogrāfijā.

Sīki un ar literāta talantu ir atklāta viņa atgriešanās Latvijā. Tas bija sūrs un neprognozējams piedzīvojums – ar komunistiem viņš nevēlējās strādāt, arī ģimene bija kara laikā atvesta uz Latviju. Richardam Zarriņam ilgāku laiku nācās uzturēties latviešu sarkanarmiešu ieņemtajā Rēzeknē, kur valdīja trūkums un nabadzība, un sarkanarmiešu patvaļa.

Mākslinieks pārradās mājās īsi pirms kaujām ar Bermonta armiju par Rīgu. Šādā laikā viņam uzticēja Latvijas naudas izgatavošanu. Nebija ne labiekārtotas spiestuves, ne gravieri un citi darbinieki, kuri varētu šo uzdevumu veikt. Viņš ļoti tālredzīgi gatavoja speciālistus darbam spiestuvē, taču bieži saņēma pretim pārmetumus, augstprātīgu attieksmi. Nauda tapa ļoti sarežģītos apstākļos – naudas un izejmateriālu trūkumam pievienojās arī deputātu un valstsvīru neizpratne, viņu aprobežotība mākslas lietās, nerunājot par naudas specifiku. Jāteic, ka šajā ziņā nekas nav mainījies – tie paši vēži tikai citā kulītē.

Būdams ļoti augsts profesionālis, kura skološanās balstīta pasaules klasiskajā kultūrā, Richardam Zariņam nebija pieņemami jaunākās paaudzes mākslinieku darbi, kuros vērojama ārzemju jaunlaiku mākslas (tā saucamā kubisma) spēcīga ietekme. Jaunie kļuva arvien agresīvāki. Te nu jāmin, ka  viens no pirmajiem jauno uzbrukumus saņēma tieši atmiņu autors, par to gan nebilzdams grāmatā ne vārda.. Tad nu viņš, Richards Zarriņš, esot izdomājis pret jaunajiem cīnīties. Tā radās izstāde un pēc tam sekojošie notikumi, kas mākslas vēsturē iegājusi kā kasparsoniāde. Tā ir krietni apspriesta no dažādiem aspektiem, bet memuārists atklāj, kā notika šīs izstādes darbu gatavošana, par ko līdz šim nebija precīzu liecību.

Liela nozīme Richardam Zarriņam ir etnogrāfijas un tautas mākslas saglabāšanā un Latvju rakstu trīs sējumu izdošanā, kas, tāpat kā Krišjāņa Barona dainas, uzskatāmi par pamatu tālākajiem pētījumiem šajās jomās. Arī Latvju rakstu nākšanu dienas gaismā pavadīja daļas valdošās sabiedrības neizpratne, pat kavēja to izdošanu. Richards Zarriņš vēršas arī pret tautas tērpu modernizētājiem, pirmām kārtām Jūliju Madernieku. Reizēs, kad jāaizstāv sava pārliecība, atmiņu autors var būt ass un neiecietīgs.

„Man vienmēr jābrīnās par mūsu ļaužu plāno kultūras virsmu, taču padoties šitādu cilvēku iedomām un nekulturālībai nedrīkst. To es arī nekad neesmu darījis, nerēķinoties, ka ar savu uzstāšanos sev iemantoju visādus ienaidniekus, īpaši, Saeimas deputātu visziņu vidū,“ atzīstas Richards Zarriņš.

Mākslinieks gan savās atmiņās daudzām lietām nepievēršas, piemēram, ne ar pušplēstu vārdu viņš nestāsta par viņa vadīto Grafikas meistardarbnīcu Latvijas Mākslas akadēmijā, tās izveidošanos un audzēkņiem. Neuzzinām, kā tapusi viena vai otra naudaszīme, to vizuālā ideju rašanās un veidošanās.

Atmiņu grāmatu papildina Richarda Zarriņa sievas Evas Sundladas izcili uzrakstītais tēlojums Trīs latvietes, kas stāsta par dažām piedzīvotām Latvijas atbrīvošanas cīņas epizodēm Cēsīs. Ja viņas vīrs vēsta savā dzīvē pieredzēto, retu reizi pieminēdams dzīvesbiedri, tad viņas atmiņas mazdrusciņ ieskicē, kā viņa jutās viena ar bērniem svešajā Latvijā I Pasaules kara laikā.

Vēl jāuzslavē mākslinieces Daigas Brinkmanes atturīgais klasiskais grāmatas noformējums.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“