Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Ieva Blūma. „Vērot un tikt vērotam“. 2015. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ieva Blūma. „Maģiskais ceļojums starp sapņiem un realitāti“. 2015. FOTO Māris Brancis.

Mākslas galerija Putti, kas atrodas Mārstaļu ielā 16, Vecrīgā, un kas specializējusies rotu izstāžu rīkošanā, no 29. oktobra līdz 21. novembrim atvēlējusi savas elegantās telpas Dānijā dzīvojošās latviešu mākslinieces Ievas Blūmas personālizstādei Maģiskais ceļojums starp sapņiem un realitāti. To atbalsta Latvijas Ārlietu ministrija un Latvijas Republikas vēstniecība Dānijas Karalistē.

Ieva Blūma no 1991. līdz 1993. gadam mācījusies Rīgas Lietišķās mākslas koledžas Dizaina nodaļā, bet kopš 1998. gada dzīvo un strādā Dānijā. Latvijā pēdējo reizi sarīkojusi savu darbu skati 2010. gadā Agijas Sūnas galerijā. Veido skulptūras, nodarbojas ar grafiku un glezniecību. Jaunākajai izstādei viņa gatavojusies gadu un rāda tikai 2015. gadā tapušos darbus.

Māksliniece par izstādi anotācijā raksta: „...Maģiskais ceļojums starp sapņiem un realitāti ir vizuāli aizraujošs notikumu un izaicinājumu ceļš. Mesties iekšā šajā nezināmajā nozīmē vienā brīdī lidot un sajust savus spārnus dzīves šaha spēlē, bet otrā brīdī jau krist un attapties ievainotam.“

Visai intriģējošs vēstījums par to, ko izstāde piedāvā. Kā solītais atspoguļojas viņas mākslā?

Autore savus darbus dēvē par gleznām, un kaut arī to attēli tiek uzlikti uz audekla ar akrila krāsām un tušu, nepazūd sajūta, ka skaties lielāka formāta grafikas lapas: uz darbu laukuma valda izteikts melnbaltās krāsas kontrasts. No tāluma lūkojoties, var liekties, ka ir arī pelēkais tonis, taču tā ir alošanās, acu apmāns – lielie, baltie laukumi ir aizpildīti ar svītrojumiem, punktojumiem, nenoteikta rakstura ornamentāliem sīkzīmējumiem utt. Izstādīti arīdzan četri zīmējumi, taču tie ne ar ko neatšķiras no gleznām. Eksponēta arī kāda litogrāfija.

Aplūkojot darbus, tā vien šķiet, ka skaties kādā nedefinējamā telpā, kur šurpu turpu šaujas dažādi objekti, kas brīžiem ir bumbveidīgi, citkārt pieņem elipses formas, vēl pēc laiciņa parādās tādas kā acis, tad kaut kur pazib cilvēku figūrām līdzīgi veidoli, zobrati, simboliski sirds attēli, no jauna kaut kas pašaujas garām un atstāj aiz sevis asti. Daudzās figūras kustās vienlaicīgi visos virzienos, veidojot zināmu haosu vai, teiksim, dekoratīvu mezglojumu.

Ieva Blūma pie lielākās daļas darbu nosaukumiem dod paskaidrojošu tekstu. Lūk, piemērs: pie melnbaltās gleznas Vērot un tikt vērotam lasāms: „Dzīvē, kas pilna pretrunu, dažbrīd esi ieslodzīts kā krāšņā putnu būrī... Dejot, dziedāt, spēlēties, izklaidēt. Tad aizlidot, pazust un būt neredzamiem, lai redzētu no sava skatu punkta.“ Teksts ir dīvains, nesaprotams, it kā romantiski ievirzīts, it kā personisks. Tas neko nepaskaidro. Tikpat neskaidrs ir attēlojums, kas acīmredzot ir pilns autores asociatīvu tēlu un formu, kas skatītājam jāmēģina izprast, pielietojot iztēli. Ir mākslinieki, kuri strādā ar žestiem, tā uzliekot krāsu uz audekla, citi laukumu piepilda ar vārdiem, kas nav savstarpēji saistīti vai kuru jēgu jāmeklē pašam. Iespējams, ka Ievas Blūmas gadījums ir tas pats, tikai viņa strādā ar dažādām figūrām.

Tas, ka izstāde notiek moderno rotaslietu galerijā, ir likumsakarīgi – darbi ir pietiekoši dekoratīvi daudzveidīgi.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“