Godinot Latvijas brīvības cīņās kritušos varoņus

Palielināt / Enlarge

Mūžīgā uguns Rīgas Brāļu kapos. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Lāčplēša Kara ordenis. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Valsts prezidents Raimonds Vējonis, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, NBS komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Militārā parāde pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Pie Kalpaka pieminekļa. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Rīgas pils mūris. FOTO Aina Gailīte.

Arī šogad 11. novembrī visā Latvijā plīvo karogi, pie pieminekļiem gulst sarkani un balti ziedi, deg sveces, lāpas un ugunskuri. Rīgā svētki sākas ar dievkalpojumu Doma baznīcā un vēlu vakarā beidzas ar ugunsplosta palaišanu Daugavā to kritušo varoņu piemiņai, kuru atdusas vieta nav zināma.

Uz Brāļu kapiem jau no paša rīta kā sīkas straumītes satek skolas bērnu pulciņi un tūlīt pat salīp ap Mūžīgās uguns postamentu un tās godasardzi. Skolotāji stāsta par to, kā bija, un mazākie bērni pat cenšas teikt skolotājai priekšā, tas bija interesanti. Tālāk skolas bērni dodas lejā uz kapu lauku, un tur atkal ir tikpat kā vēstures stundā.

Ierodas šīsdienas svētku organizatori – Bruņotie spēki un ieņem savas vietas, – kapu laukā, Pārdomu alejā un terasē stājas karognesēji, pūtēju orķestris un citi, formās tērptie. TV operatori un fotogrāfi vērš savas kameras uz svinīgo gājienu ar kapelānu priekšgalā.

Sākas Valsts augstāko amatpersonu un diplomātu oficiālā ziedu nolikšanas ceremonija, amatpersonu uzrunas, Valsts himna, klusuma brīdis ar karogu noliekšanu pār kapu lauku. Tad Valsts prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, premjerministre Laimdota Straujuma un citas amatpersonas dodas aprunāties ar skolas bērniem, kuri ir ļoti satraukušies, sarokojoties ar prezidentu.

Cilvēku daudz – vieni atnāk, citi aiziet. Varoņu terases ozolu alejās visi koki stāv melniem zariem, lapas jau nobirušas; starp tiem arī sīki, ne tik sen stādīti ozoliņi, bet zeme un pakāpieni apauguši zaļu sūnu kā paklājs. Saule tikai nedaudz paceļas virs koku galotnēm.

Dienas vidū pie Brīvības pieminekļa Bruņoto spēku parāde un oficiāla ziedu nolikšanas ceremonija. Valsts amatpersonas ar ziediem rokās izkārtojas uz pakāpieniem pieminekļa labajā pusē. Bruņoto spēku karavīri, robežsardze, policija, orķestris ieņem savas vietas ap Brīvības pieminekļa laukumu. Valsts prezidents Raimonds Vējonis, LR aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un LNBS komandieris Raimonds Graube dodas sasveicināties ar karavīriem.

Pieminekļa Goda sardzes maiņa, valstsvīru uzrunas un apsveikumi, valsts himna un karavīri dažādās formās un spoži viksētos zābakos kopā ar orķestri parādes solī aizsoļo gar pieminekli. Sākas ziedu nolikšana un tradicionālā aprunāšanās ar tautu un fotografēšanās, šoreiz skolas bērniem, kuri pat apjūk no tādas iespējas.

Brīvības pieminekļa pakājē sagūluši ļoti skaisti ziedu pušķi karoga krāsās.

Nākamā ceremonija notiek Esplanādē pie Oskara Kalpaka pieminekļa. Šeit piedalās tikai NBS pārstāvji un citu valstu militārie atašeji, bet šoreiz arī prāvs pulks jaunsargu, un kā jaunais jaunsargu patrons piedalās arī Valsts prezidents Raimonds Vējonis. No amatpersonu uzrunām prātā palika aizsardzības ministra Raimonda Bergmaņa teiktā frāze par Oskaru Kalpaku, ka viņš karavīriem neteica – uz priekšu, bet – aiz manis. Manuprāt, tas ir ļoti spēcīgi teikts. Nobeigumā kā parasti aprunāšanās un fotografēšanās, jaunsargiem tie bija īsti svētki, tāpat kā viņu vecākiem un draugiem.

Tālāk man bija ieplānots iegriezties Nacionālajā vēstures muzejā Brīvības ielā, lai paskatītos uz Lāčplēša Kara ordeni. Muzejā kā bišu stropā, pilns ar skolas bērniem, arī vidusskolniekiem.

Nedaudz par ordeni. Lāčplēša Kara ordenis nodibināts 1919. gada 11. novembrī. Pirmos septiņus ordeņus 1920. gada 13. augustā Ministru Kabinets piešķir Latvijas armijas augstākajiem komandieriem, tie arī ietilpst Ordeņa domes sastāvā. Pirmo reizi apbalvojumus pasniedza 288 ordeņa kavalieriem Jānis Čakste 1920. gada 11. novembra parādē Esplanādē. Pēc tam apbalvošana notika katru gadu līdz 1928. gadam. Lāčplēša Kara ordenis bija Latvijas augstākais militārais apbalvojums no 1920. – 1940. gadam; tam ir trīs šķiras, katra ar savu lentu un vēl 16 staru ordeņzvaigzne. Muzeja stikla vitrīnā tikai reizi gadā – 11. novembrī tiek eksponēts ģenerālim Jānim Balodim piešķirtais Lāčplēša Kara ordenis, visu triju šķiru (pirmās šķiras ordeni piešķīra tikai pēc 3. un 2. šķiras ordeņa saņemšanas), muzeja īpašumā tos nodeva ģenerāļa atraitne Elvīra Balode. Muzeja gida stāstījumu jaunieši uzklausīja ar ļoti lielu interesi.

Jau ar krēslas iestāšanos atkal atbraucu uz Brāļu kapiem. Terasē daudz prožektoru, mikrofonu, viss tiek gatavots TV tiešraidei. Ļoti daudz bērnu un jauniešu ar ziediem un svecītēm. Nacionālās apvienības (NA) jaunatnes grupa ar veterānu palīdzību rūpējas par aizdegtu svecīšu izlikšanu visā kapu laukā. Pie mātes Latvijas tēla milzums daudz svecīšu. No rīta noliktie vainagi un ziedu pušķi ļoti skaisti izkārtoti; blakus – smilšu paplātēs deg svecītes. Skats lejā uz kapu lauku ar mazajām sveču gaismiņām, kuru skaits nemitīgi pieaug, ir vienkārši fantastisks, nav nekāda haosa, viss taisnās rindās, kas noslēdzas ar spilgtu gaismu pie Mātes Latvijas tēla. Pie Mūžīgās uguns ragu mūzika mijas ar strēlnieku dziesmām, kam pievienojas grupa Vilki; pēc nelielas intervijas TV, tiek aizdegtas lāpas un sākas lāpu gājiens, ko arī organizē NA jauniešu grupa.

Steidzos uz vārtiem, lai nofotografētu lāpu gājiena sākumu tieši no vārtiem, skats tiešām iespaidīgs. Tā, nu jau nez kuro gadu, arī es eju lāpu gājienā līdz Brīvības piemineklim; mūs pavada policija, reizēm paregulējot satiksmi krustojumos. Ceļa līkumā, paskatoties atpakaļ, gājienam galu neredz, tikai spoža, izlocījusies uguntiņu līnija. Ejam ātri, ceļa malās daudzi stāv ar degošām lāpām, lai pievienotos gājienam.

Pie Brīvības pieminekļa uzrunu saka šī gājiena iniciators un organizators, arī grupas Vilki dalībnieks Jānis Atis Krūmiņš. Visi kopā nodziedam dažas dziesmas un ejam caur Vecrīgu uz Strēlnieku laukumu, tur ugunskuru gaismā uz skatuves tautā iemīļotas grupas dzied patriotiskas dziesmas visa vakara garumā.

Vēlāk Daugavā tiek ielaists ugunsplosts kritušo varoņu piemiņai, kuru atdusas vieta nav zināma. Šogad plosts apgāzās, visi sāka spriedelēt, ko tas varētu nozīmēt; droši vien mums visiem jāsaņemas un katram jāveic ikdienišķi varoņdarbi, un, ja vajadzēs, tad arī īstie nebūs par grūtu.

Visu vakaru krastmalā pie pils mūriem ļaudis lika svecītes. Šogad bija mazliet piedomāts par svecīšu likšanu; izveidots metāla siets sveču likšanai pie mūra, bet tas problēmu neatrisina. Dari ko darīdams, apdomā galu. Par to daudzi nedomā; tie, kas centās sveci uzlikt augstāk par sieta plauktu, tieši mūra robā, pat ceļot bērnu uz pleciem, lai tas uzliek sveci augstāk par citiem... – tikko par bargu naudu atjaunots mūris, no svecēm tak viņš nokūp melns.

Svecīšu aizdedzināšana pie Rīgas pils mūra aizsākusies 1988. gadā; iegūta pieredze, laiks visu izvērtēt un pārdomāti noregulēt. Šogad ugunsdzēsēji tika saukti trīs reizes. Daudzi lika svecītes Daugavmalā, kas pulcējās bariņos, kas pastaigājās kā pa promenādi, dažiem bērnu ratiņi bija karoga krāsās...

Tagad lūdzu nenomētājiet mani ar akmeņiem – atceros svecīšu likšanas pirmos gadus, atceros, ko teica toreizējais Rīgas noteicējs (amatu neatceros) Alfrēds Rubiks – doma bija tāda, ja liek svecītes, tad jādomā kur un kā, nevar bojāt mūri, nokūpināt melnu, jo nomazgāt viņu nevar. Līdz šim nekas izdomāts nav, vieglāk uzmūrēt jaunu.

Diena galā, daudz redzēts un dzirdēts, man personīgi ļoti patika piemiņas brīži Brāļu kapos un priecēja tas, ka pirms trim nedēļām apbedītajam strēlniekam Andrejam Kurpniekam pie kapa kopiņas dega daudz, daudz svecīšu.

Neaizmirsīsim, ka mūsu Valsts un brīvība ir izcīnīta par dārgu cenu, un faktiski tā ir mūžīgi jāsargā.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“