Latvijas Universitātei 96 gadi

Latvijas Universitāte

Daina Grosa, Korp! Spīdola.

Palielināt / Enlarge

Adelaidē LU akta rīkotājas: Inese Laine, Brita Līduma, Astra Kronīte, Ingrīda Lūse, Zinta Līduma Korp! Dzintra. FOTO Imants Kronītis.

Latvieši vienmēr ir tiekušies pēc izglītības, jo sapratuši, ka izglītība ir labklājības pamats, un tādēļ, jau 1919. gadā, tikai gadu pēc Latvijas valsts dibināšanas, Rīgā dibināja arī Latvijas Universitāti. Nu latviešiem vairs nevajadzēja braukt uz Tērbatu, Pēterpili vai Maskavu, lai iegūtu augstākās zināšanas kādā svešā valodā; nu bija iespēja to darīt savās mājās, turklāt – mūsu pašu mīļajā latviešu valodā. Latviešu tauta dzīvoja un izglītojās savā zemē un valodā, mācījās to mīlēt un cienīt.

Pēc deviņdesmit sešiem gadiem vēl arvien ir aktuāls jautājums par latviešu valodu, jo senāk politisku, bet tagad ekonomisku iemeslu dēļ latviešu tauta ir izkaisīta pa visu plašo pasauli, un emigrantu bērniem draud asimilācija un tēvu valodas pazaudēšana. Pēc kara trimda, ko raksturoja politiskie bēgļi, piedzīvojusi jau trešo paaudzi, bet tai kopš 1991. gada pievienojušies ekonomiskie bēgļi, kas savā zemē nespēj nopelnīt cilvēkam cienīgu iztiku. Liela daļa šo ļaužu nemaz netaisās atgriezties dzimtenē, un viņu bērniem latviešu valoda ir kļuvusi par svešvalodu.

Savā akadēmiskā runā LU dibināšanas piemiņas sarīkojumā, sestdien, 27. septembrī, Adelaidē, kuru šogad organizēja Studenšu Korporāciju Kopa, pārskatu par latviešu izglītību diasporā sniedza Daina Grosa, Korp! Spīdola. Dainai ir plaša pieredze darbojoties latviešu sabiedrībā un latviskā izglītībā. Viņa ir PBLA izglītības padomes locekle, LAAJ skolu nozares vadītāja, Latvians Online dibinātāja un galvenā redaktore. Viņa ar visu ģimeni turpat piecus gadus nodzīvoja Latvijā, kur iesaistījās latviskā izglītībā. Viņas lielā interese – latviešu skolu situācija pasaulē un kā Latvijas valsts atbalsta latvisko izglītību diasporā.

Izrādās, ka Latvijas valsts tikai 2012. gadā sāka paplašināti un nopietni interesēties par bērnu latvisko izglītību ārpus Latvijas, un tikai tāpēc, ka izkaisītā tauta to pieprasīja. Ir dibinājušās skolas tādās zemēs kā Norvēģijā, Somijā, Spānijā, Itālijā, Austrijā, Islandē, Luksemburgā, Šveicē, Nīderlandē, Gruzijā, Francijā, Krievijā un, protams, Lielbritānijā un Īrijā. Kur gan visur neatrodas latvieši! Bērni ir ar ļoti dažādiem valodas zināšanu līmeņiem, un ne vienmēr skolotāji ir profesionāli pedagogi. Tādēļ ir ļoti svarīgi atbalstīt skolotāju konferences, lai paši skolotāji varētu izglītoties. Latvijas Valsts beidzot sāk atzīt, ka pastāv problēma, un, ja negrib pazaudēt veselu paaudzi, tad jaunajām skolām un skolotājiem vajadzīga palīdzība.

Jaunā emigrācija ar katru gadu pieaug; ārpus Latvijas dzīvo 370 000 latviešu. Kopš neatkarības atgūšanas, Latviju atstājuši aptuveni 220 000 un no tiem galvenokārt darba spējīgi pilsoņi, no kuriem 30% netaisās atgriezties Latvijā un kuri ne vienmēr dibina ģimenes dzīvi ar otru latvieti. Jauktās laulībās ar bērniem runāt latviski ir ļoti grūti, un 72% bērnu latviešu skolu neapmeklē.

Lielu svētību nes LVA – Latviešu Valodas Aģentūras – rīkotās vasaras nometnes Latvijā, kuras bez maksas var apmeklēt bērni no visas pasaules. Bērni iepazīstas un saprot, ka viņi nav vieni. LVA dod skolām grāmatas un skolotājiem dažādus resursus. Latviešu valodu var mācīties arī internetā: www.maciunmacies.valoda.lv

Ir iespējams arī pieteikties tālmācības programmā kādā Latvijas skolā, taču tā ir pilna laika skolas programma, kas daudziem bērniem ir par smagu. Interesanti ir arī tas, ka septiņpadsmit ārvalsts augstskolas māca latviešu valodu no paša sākuma. Šādas augstskolas atrodamas vairākās Eiropas valstīs, Amerikā un pat Ķīnā(!), kur valodu mācās sveštautieši.

Skola ir tikai viens veids, kā mācīties valodu; liela nozīme piešķirama ģimenei. Ja mājā latviski nerunā, tad bērns savu senču valodu nenovērtē. Vai latvieši vispār savu valodu novērtē? Par to varētu vēl gari un plaši debatēt, bet šoreiz pietrūka laika. Paldies Dainai par interesanto, iedvesmojošo runu, kas šeit aprakstīta tikai ļoti aptuveni.

Pēc Gaudeamus nodziedāšanas, pārvietojamies no Sv. Pētera baznīcas zāles uz pusdienām ALB zālē, kur varējām vēl pakavēties pārrunās un dziesmās.

Paldies korp! Dzintra, S!K!K! prezidējošās korporācijas, seniorei Zintai Līdumai, viceseniorei Britai Līdumai un Inārai Kalniņai (korp! Gaujmaliete) par gardo maltīti un labi noorganizēto pēcpusdienu.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“