Savam tētim

Kaut kapu kopiņā jau dusi,
Pie Tevis piestājos es klusi
Un domās apsveicu es Tevi.
Tu labus padomus man devi
Kā dzīvē jāliek kāju kājai blakus,
Kad jāizstaigā dzīves takas.
Tu dzīves gudrības man mācīji,
Pat brīžiem bargs uz manīm biji
Un brīdināji ar, ka dzīvē jāsaprot,
Ne katra diena var tik aplaimot.
Ir dienas arī tās, ar nopūtām,
Bet centies izslēgt tās no pārdomām.
Tak katru dienu laimīgu,
Kas dzīvi dara priecīgu
Un piedzīvosi gaitā savā,
To ilgi savā sirdī glabā.
Un draugs, ja savas bēdas sūdz,
Vai arī palīdzību lūdz,
Tad roku palīdzīgu sniedz
Un mierinošu vārdu neaizliedz.
Ar to pats prieku jutīsi, paties'.
Par visu to Tev saku es: paldies!

Viktors Bendrups