Vēlreiz Itālijā ceļā uz mājas pusi

Sūdzības pasta punkts Veronā.

Pils salas dārzi Madžijori ezerā.

Baznīca Sagrada Familia Barselonā.

Četrpadsmitais turpinājums un noslēgums aprakstam „No Spānijas līdz Horvātijai“. Sākums LL Nr. 85, 86, 88, 91, 94, 96, 98, 99, 100, 101, 102, 103, 104, 105.

Atstājot Ļubļanu, turamies uz lielceļiem, tomēr pie Triestes satiksmi novirzīja caur pilsētas centru gan jau tūristu valdzināšanas, ne (tikai) ceļa remontu dēļ, un pēc trīsarpus stundām, nobraucot 320 km, ierodamies Foldsu ģimenes mājās Gārdas ezera dienvidu krastā, Pešjēra (Peschiera) ciemā. Gārdas ezers ir vislielākais visā Itālijā un stiepjas ziemeļu-dienvidu virzienā, kur ziemeļos dramatiski fjordi starp maz apbūvētiem kalniem, bet līdzenumi un tūristu atpūtas vietas un atrakcijas dienvidos.

Pirms vakariņām Foldsi mūs izvadā pa viņu ciemu, kur apskatījām 16. gs. ūdens grāvja iežogotu cietoksni, un vēl aizbraucam uz blakus ciemu Sirmijonu (Sirmione), kas atrodas uz nelielas pussalas, un kur vecpilsēta atveltīta kājniekiem. Sirmijona smalki uzkopta, un patīkami izstaigāt šaurās, līkumainās gatves, ieskatoties produktu veikalos, kur viss smaržo tik lieliski, ka veicina ēstgribu, un nopērkam svaigu, vēl siltu maizi un kūciņas. Vasaras laikā šeit saule karājās debesīs labi ilgi, tā ka mums ir laiks vēl apskatīt karstos avotus, 13. gs. pili ar obligāto ūdens grāvi, kur dežūrē pīles un gulbji, un romiešu villas drupas, kur it kā kādreiz arī dzīvoja romiešu dzejnieks Katūlis (Catullus).

Kamēr Sirmijona galvenokārt nodarbojās ar tūrismu, Pešjēras iedzīvotāji lielāko daļu strādā netālā Veronā vai citur un ik dienu ceļo ar sabiedrisko vai pašu transportu. Mūsu saimnieki arī strādā Veronā – Andrjū kā datorprogrammētājs, Karēna par skolotāju angļu valodas vidusskolā, bet uz mūsu ierašanos paņēmuši dažas dienas atvaļinājumu, un nākošā dienā braucam uz Veronu.

Verona skaista gan, it sevišķi paskatoties no kalnā celtā austriešu forta, kur tagad iekārtota baznīca, bet Otrā pasaules kara laikā darbojās nacistu cietums kara gūstekņiem un apcietinātiem žīdiem. Verona ir iekļauta pasaules mantojuma sarakstā un katru gadu pievelk daudz tūristu, kuri brauc baudīt pilsētas māksliniecisko mantojumu un viduslaiku un romiešu celtnes. Vēsture pierāda, ka Verona ir piedzīvojusi nemierīgu pagātni, reti bez kariem vai cilšu ķildām un kopš romiešu laika (300 pirms Kristus) pakļauta gotu, armēņu, austriešu, vācu, franču, nesaskaitot vairākus ģimenes cilšu valdību.

1117. g. Verona cieta milzīgā zemestrīcē, un lielākā daļa viduslaiku celtnes sabruka un tika pārbūvētas, lietojot vecās drupas kā pamatus. Tomēr pilsētas centrs, bijušā romiešu militārā apmetne to pārdzīvoja, kā arī slavenā romiešu arēna, kas kopā ar Arleza arēnu Dienvidfrancijā, esot vispilnīgāk saglabājusies arēna pasaulē.

Vēl apskatam akmens tiltu (Ponto di Pietra), vairākas greznas baznīcas, interesantus pilsētas vārtus un laukumus un kopā ar pāris simt tūristiem iegriežamies pie Džuljetas, kur, ja vēlās pastāvēt rindā kādu labu laiciņu, var uzkāpt viņas mājā un pavicināt skatītājiem no balkona. Atrodam arī mūra sienā izkaltu ģīmetni ar atvērtu muti, kur pilsētas iedzīvotāji varēja iebāzt rakstiskas sūdzības pret pilsētas valdi vai citiem pilsoņiem. Akmens ap atvērto muti manāmi nodilis, tātad varētu secināt, ka apsūdzību bija daudz.

Nu palikusi tikai viena nedēļa līdz izlidošanas no Barselonas atpakaļ ceļā uz Zelta Piekrasti un mājām, bet vēl jānosvin Suzannas dzimšanas dienu, cerams, Itālijas Komo, jo mēs Sidnejā reiz dzīvojām Komo priekšpilsētiņā. Saimnieki iesaka mums aizbraukt uz Madžijoras ezeru (Lago Maggiore) netālu no Komo, kur ir vairāki ciemi tieši ezera krastā, un varēs tur bez pūlēm atrast naktsmājas. Tā arī darām un apmetamies Astorijas viesnīcā, Stresā, kur no balkona brīnišķīgs skats pāri ezeram un kalniem.

No Stresas pavadām dienu izbraukumā ar vilcienu pa dzelzceļa maģistrāli līdz Domodozolai un tad mazākā bānīti (Lago Maggiore Express), kur sēdēju šoferim blakus pašā pirmā sēdvietā. Pusotru stundu mēs šķērsojām Sentovāliju / Vāle Vidžēzo (Simts ielejas) rajonu gar straujām upēm un krācēm, pāri dziļām aizām, cauri vīnogu dārziem, kastaņu mežiem un vairākiem tuneļiem, pa ceļam apstājoties mazās sādžās pieņemt pasažierus, bet pie Šveices robežas nomainīt šoferi un konduktoru, līdz nonākam Lokārno pilsētā Šveicē. Pēc pastaigas Lokārno un pusdienām, lēnā gaitā ar kuģīti paiet trīs stundas nokļūt atpakaļ Stresā.

Pirms gulētiešanas nosūtu draugiem Komo, Sidnejā, telefona tekstu ar aicinājumu satikties Komo viesnīcā 26. augustā, Suzannas dzimšanas dienas svinībās, bet pielieku arī atvainojumu: „Ūps – sorrī! Aizmirsu, ka mēs būsim Komo Itālijā, nevis Komo Sidnejā“.

Pēc vēlām brokastīm ar mašīnu dodamies uz Komo, bet pa ceļam vajadzēja piebraukt lidostā nokārtot lidojumu uz Barselonu. Iebraucot Komo, noskaidrojam, ka tur atrodas divas viesnīcas ar Komo nosaukumu. Diemžēl ne viena, ne otra nav piemērota svinībām, bet netālu, tieši Komo ezera krastmalā iegriežamies pie Grand Hotel Imperiale, kur, kaut gan laiks jau pēc pusdienas, virtuve vēl atvērta, un tā kā mēs bijām vienīgie uz terases, piedzīvojām speciālu apkalpošanu un ļoti gardas pusdienas. Atmiņai nopērkam ūdens karafi ar iegravētu viesnīcas zīmogu.

Jūtoties labā omā, ienāk prātā, ka kaut gan jau vēla pēcpusdiena, aizbraukt apciemot Zelta zirga pieminekli veltītu Rainim un Aspazijai, kas atrodas Kastaņolā ne vairāk kā 30 km no Komo, un kur es pats atstāju piemiņas rozi 1981. g. Atradām Kastaņolu bez pūlēm, bet diemžēl sameklēt pieminekli un muzeju neizdevās, kaut prasījām norādījumus vairākiem vietējiem, kafejnīcās un veikalos.

Beidzamā diena Itālijā pienākusi un pavadām to, izbraucot motorlaivā, izkāpjot trīs salās, kur sen atpakaļ atradās zvejnieku sādžas, bet 17. gs. uzbūvētas glaunas pilis un iekārtoti grezni un skaisti apkopti baroka stila dārzi. Bet nu laicīgi gultā, jo jau agri no rīta būs jātaisās uz Milānu, uz Melpensas lidostu, lai nodotu Fiatu Bravo un lidotu uz Barselonu.

Agri rītā, noejot vestibilā, mūs sagaida viesnīcas viesmīlis un ielūdz uz brokastīm, kur 100 sēdvietu restorānā galds klāts diviem un blakus smalki klāts aukstais galds, kafija un zaļā tēja, kas garšo Suzannai. Kas par jauku, nesagaidītu atvadīšanos! Arivederčī!

Nu palikušas tikai divas dienas, īsti– tikai pusotra Barselonā, pirms kāpsim lidmašīnā, doties atpakaļceļā uz mājām, ar dienas pieturu Honkongā. Mērķtiecīgi jāizmanto īsais palikušais laiks Barselonā, un izšķiramies, ka galvenais mērķis būtu aplūkot slaveno, 1882. g. iesākto, bet vēl nenobeigto baznīcas celtni Sagrada Familia, pie kuras Gaudī strādāja veselus 43 gadus.

Baznīca ir ļoti neparasta un Gaudī gaumē, un radošā pieeja vēstīja par jauninājumiem formā un celtniecībā, ko nekur citur līdz šim neesmu sastapis. Cerība ir, ka baznīcas trīs fasādes un 18 torņi būs nobeigti 2030. g., bet jau 2010. g. plāno nobeigt baznīcas iekštelpas, lai varētu tur svinēt dievkalpojumus. Līdz šim tikai divas fasādes, attēlojot Jēzus dzimšanu un žēlastību, un vairāki torņi nobeigti, tātad vēl liels darbs priekšā. Baznīcas klosterī izstāde parāda Gaudī arhitektūras saistību ar dabas formu un struktūru, bet pagraba muzejā redzam Gaudi uzmetumus un maketus, no kā vēl šodien vada celtniecību, kā arī baznīcas būves vēsturisku pārskatu fotogrāfijās, rakstos un filmā. Ārpus baznīcas atrodas skolas ēkas reprodukcija, oriģināli cieta Spānijas revolūcijas laikā, kurā arī vairāki vēsturiski priekšmeti un filma. Ir arī iespējams ar liftu uzbraukt tornī, bet rinda gara un būtu jāgaida vairāk nekā divas stundas, lai uzbrauktu, un to laiku labāk pavadīt baudot šīs celtnes īpatnību.

Atlikušā laikā mēs vēl paspējam izstaigāt La Rambla un centrālo tirgu, un vakariņās Gaudī restorānā nogaršot vairākas Barselonas uzkodas – tapas un sangriju. Ar mazu nožēlu, atskatoties uz beidzamās nedēļās darīto, mēs nodomājām, ka bija jāatlicina vairāk laika Barselonā, lai pilnīgāk izpaustu tās piedāvājumus. Nākošreiz!

Lidojums uz Honkongu diezgan nogurdinošs, bet novietojot rokas somas bagāžu glabātavā, ar ātro vilcienu nokļūstam Honkongas pilsētā, kur izstaigājam tirgu un vēl laiks uzbraukt ar virsotnes tramvaju (Peak tram) paskatīties Honkongas panorāmu. Tā ka visa nauda iztērēta, beidzamos trīs mēnešos izceļojot pa Spāniju, Portugāli, Itāliju un Horvātiju, bija viegli atturēties no tūristu bļembu pirkšanas.

Sēdot Brisbanes vilcienā no lidostas līdz Zelta Piekrastei, pārdomājam brīžus un vietas, kas spilgti atmiņā. Kāzu jubilejas Jāņu nakts Majorkā un tās salas Staburaga klintis, Valencijas paellu un buļļu spēli, Granādas pilsēta un baltie ciemi, vēju dzirnavu lauki, Seviljas bārddzinis, saldie apelsīni, Sintra un mistiskā jūras aka, Porto vīni, Fistēras rags un basku krasts, Horvātijas dzidrie ūdeņi un viesmīlība, Ļubļanas zaļums, Itālijas ezeri...

Saldas atmiņas, bet nu arī saldu dusu paši savā gultā. Diez kur būsim nākošgad, lai atzīmēt 26. laulības gadu?

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“