Lidijai Lasmanei – 90

Palielināt / Enlarge

Ritvars Jansons apsveic Lidiju Lasmani 90. dzimšanas dienā. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Lidija Lasmane (centrā) savā 90. jubilejā klausās jauniešu kora „Balsis“ priekšnesumu pie Brīvības pieminekļa Rīgā. No kreisās ministru prezidente Laimdota Straujuma. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Ritvars Jansons „Stūra mājas“ pagalmā. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

Ritvars Jansons „Stūra mājas“ pagalmā. FOTO Gunārs Nāgels.

Lidija uzsvērusi, ka savu dzimšanas dienu negrib sev, bet Dievam un Latvijai. Latvijas un Lidijas likteņi ir tik cieši savijušies, ka dzimšanas dienā runājam par visai Latvijas sabiedrībai nozīmīgo.

Jubilāre visas dzīves gaitā iestājusies par patiesību un vārda brīvību. Okupācijas apstākļos tā bija nostāšanās pret necilvēcību un noziedzīgajiem režīmiem. Un viņai nevar pārmest subjektīvismu, izceļot vienu režīmu. Kad pēc aresta 1983. gadā čekisti Lidijai prasīja: vai tiešām uzskatāt, ka Latvija okupēta, Lidija minēja gan komunistisko režīmu, kas 1941. gadā toreizējai Pāvilostas skolniecei izveda klasesbiedrus, gan nacistu režīmu, kas noslepkavoja ebreju klasesbiedrus. Šo neizdzēšamo nospiedumu dēļ okupācija nebija pieņemama. Okupācijas režīmi nesa sev līdz arī tādu sāpīgu problēmu kā kolaborācija. Okupācijas sekas nevar pārvarēt režīmus neizgaismojot un neizvērtējot. Ja ar nacistiskā režīma izvērtēšanu Latvijā lielā mērā sekmējies – pētītas un izgaismotas pat tādas traģiskas lietas kā latviešu līdzdalība holokaustā, tad ar komunistiskā okupācijas režīma izvērtēšanu, kurš valdījis daudz ilgāku laika periodu un atstājis svaigākas tautas atmiņas, gludi neiet.

Aktuāli skan L. Lasmanes atziņa: „..Mums ir jāzina sava pagātne, savukārt bez pētniecības pie zināšanām par pagātni tikt nevaram. Patiesībai ir jānāk gaismā. Lai mēs kā tauta attīrītos no okupācijas uzsārņojumiem, ir jānotiek sarunai par padomju laiku, arī par čekas maisiem. Šī ilgā neskaidrība un muļļāšanās ir bezjēdzīga un nevar turpināties bezgalīgi.“ Lidija par šo jautājumu var runāt, jo viņas dzīvē bija līdzīgs pavērsiens kā Vācijas prezidenta Joahima Gaukam. No bijušās represīvās iestādes upura Lidija kļuva par represīvās iestādes – Valsts drošības komitejas dokumentu pētnieci, strādājot Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Tur, sekojot līdzi tam kas notiek ar VDK mantojumu, varēja secināt, ka vairāk nekā 20 gadus mūsu sabiedrībā diskusija par padomju okupācijas periodu ir aprobežojusies gandrīz vienīgi ar centieniem nosaukt vai nenosaukt padomju represiju un kontroles sistēmas zemākā līmeņa – drošības iestāžu ziņotāju vārdus. Nav pietiekoši izpētīta un izvērtēta totalitārās sistēmas darbība kopumā, skatot Maskavas – Rīgas varas mijiedarbību, cilvēku darbību dažādos varas un atbildības līmeņos. Kopuma izpētes kontekstā būtu jādiskutē jautājumi par kolaborāciju, par sabiedrības sadarbošanos ar okupācijas varu un pielāgošanos tai, Latvijas pamattautības – latviešu iesaisti kolaborācijā.

Minētajā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā tika konstatēts, ka bargajā Staļina laikā, kad Lidija pirmoreiz tika tiesāta par nacionālo partizānu atbalstīšanā Latvijā, aģenta kaujinieka statusā darbojās 64 savervēti kolaboranti – latvieši. Viņu uzdevums, tēlojot nacionālos partizānus, bija savus līdzcilvēkus arī noslepkavot. Taču tajā pašā TSDC, pārlapojot VDK apsūdzēto krimināllietas, varēja redzēt, ka ļoti daudzi cilvēki notiesāti par atteikšanos strādāt čekas interesēs pēc savervēšanas, drošības iestāžu informācijas nodošanu pretošanās kustības dalībniekiem. Tas bija ne mazāks skaits par minētie 64 aģentiem. Cik konkrēti – tas vēl pētāms. Tā kā kategoriski nevar teikt, ka latvieši tikai nodeva. Pētāma arī VDK atstātā dokumentācija par jaunāko okupācijas laiku periodu – 1970. un 1980. gadiem, kad Lidija par vārda un literatūras izplatīšanu tika vēl divas reizes tiesāta. Un pretēji skeptiķu apgalvojumiem dokumentācija nav mazā, – piemēram, VDK elektroniskā datu bāze glabā informāciju par 35 656 personām ar 8 000 VDK informatoru ziņojumu kopsavilkumiem.

Neizgaismojot okupācijas periodā valdījušo necilvēcīgo sistēmu un nerunājot par sāpīgām problēmām, t.sk., kolaborāciju, nav iespējams arī ētiskais piedošanas lūgšanas un piedošanas process. Par piedošanu, neraugoties uz oponentu domām, Lidija ir vairākkārt publiski uzstājusies. Pagātnes, t.sk., sadarbošanās ar okupācijas režīmu, izvērtēšana sekmīgāk ļautu sabiedrībai virzīties uz nākotni, vēl un vēlreiz neatgriežoties pie neizrunātu jautājumu risināšanas sabiedriskās intereses saasinājuma mirkļos.

Lidija Lasmane iestājas arī par piemiņas saglabāšanu. Nobeigumā, kā Saeimas deputāts, uzsvēršu arī to, ka Lidijas un Latvijas valsts viedoklis Stūra mājas jautājumā sakrīt. Okupācijas muzeju uz Stūra māju pārcelt nevajag. Jāturpina Okupācijas muzeja un piebūves – Nākotnes nama projekts Latviešu strēlnieku laukumā.

Ritvars Jansons