Kristapa Zariņa ceļojuma atskats (5)

Palielināt / Enlarge

Suzanna uz pūķa. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Dūdinieks pie Danotāra (Dunnottar) pilsdrupām. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Estrādes gatavošana Edinburgā. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Edinburgas pils. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

„Sirdsapziņas musinātājs“ Visu svēto baznīcā Jorkā. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Suzanna un Kliforda tornis Jorkā. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Lūks, Alīze un Suzanna Stanstedas lidostā. FOTO no Kristapa Zariņa personīgā arhīva.

Ceturtais turpinājums. Sākums LL326, LL327, LL358, LL359

Ziemeļskotijā

Nākošās naktsmājas jau pieteiktas Fort Viljamsā, Skotijā, Lok Linī (Loch Linnhe) krastmalā, bet pa ceļam vēl jāapmeklē Ervainu (Irvine), no kurienes Suzannas tēva cilts, Gemeļi cēlušies. Viņas tēvs Frenks strādāja ilgus gadus kā ostas strādnieku pārzinis Sidnejas ostā. Tur viņa iesauktais vārds bija apakškrekls, jo viņš vienmēr bija kādam uz muguras! Gan jau jūras smaka bija viņam asinīs, jo Ervaina ir darbīga ostas pilsētiņa, un varbūt arī viņa senči bija bijuši ostas strādnieki. Ervainā arī uzkožam brokastis, sēdot kāpas galā uz betona pūķa pieminekļa astes, ar skatu pāri jūrai un ostai.

Braucam garām Glāzgovai, kur šogad ritēs starptautiskās spēles, bez pieturas un mierīgi turpinām ceļu uz Fort Viljamsu. Vairākas reizes jāapstājas fotografēt ainavas. Kalni, lejas un ezeri; tie visi brīnišķīgi. Daži, kā Lok Lomonds, pat slavēti dziesmā.

No naktsmājas loga skats pāri ezeram, kur spoguļgludā ūdenī atspīd debess, mākoņi un kalni. Pilsētiņa neliela, bet tur ir dzelzceļa galapunkts, un sastopam daudz tūristu. Visur izkārtas šiltes istabas aizņemtas, un ietves pilnas ar kājniekiem. Gaiss šeit svaigs un kož nāsīs, bet tomēr ērti staigāt īsās biksēs un T-krekliņā, jo saulīte spīd un patīkami silda. Vakarpusē, tomēr džinsi un džemperis noderīgāki.

Nākošā rītā pēc putraimdesu brokastīm dodamies tālāk ziemeļu virzienā. Braucam piesardzīgi un bieži apstājamies gar Lok Nesu, tāpat kā visi citi tūristi šai vietā, cerot ieraudzīt un fotografēt Loka mežoni. Mežonis nekur neparādās, un dodamies tālāk un Staunhēvenu, Skotijas ziemeļaustrumos.

Ceļš uz turieni ved caur slaveniem viskiju destilēšanas apgabaliem. Diemžēl, Suzanna nav pierakstīta kā automašīnas vadītāja, un, ar mazliet bēdīgu sirdi, neapstājamies baudīt slavenās viskiju markas. Varētu jau skalot muti un pēc garšošanas spļaut ārā, bet esmu drošs, ka mans tētis aizsaulē, kam garšoja smalks viskijs, nebūtu ļoti dusmīgs uz mani par tādu izdarību!

Staunhēvenā pārgulēsim divus vakarus Karaliskā viesnīcā (Royal Hotel), un būs vesela diena, lai atvilktu elpu pēc braukšanas. Mašīnu laimīgi novietojam tieši naktsmājas ieejas priekšā, kur tā varēs nostāvēt līdz projām braukšanai un arī bez maksas.

Pa guļamistabas logu skats uz jūru un skaistu promenādi, par kuru aizstaigājam līdz viļņlauža ielenktajai vecpilsētiņas ostai. Tur ļaudis raibi svin kaut kādus svētkus, un gaisotne ļoti omulīga.

Nākošā rītā, agri pēc sārtām, putraimdesu brokastīm, ejam pa jūras klints taku 3 jūdzes līdz Danotāra (Dunnottar) pilsdrupām. Pils aizņem mežonīgu ragu, kas stiepjas jūrā, un tikai pieejama pa šauru taciņu, kas ved stāvi lejup no cietzemes, un tad tikpat stāvi augšup līdz vārtiem. Viegli aizstāvēt pret uzbrucējiem, bet tikpat viegli uzbrucējiem izolēt pils iedzīvotājus un aizsargus. Notikuši vairāki uzbrukumi, un uz kādu laiku pilī tika glabātas karaliskās rotaslietas un simboli. Savā laikā pils arī kalpoja kā cietums, un daudz ļaužu tur, pagrabos ieslodzīti, aizgāja bojā. Citi aiz izmisuma lauzušies caur logu sprostiem un lekuši jūrā, uz noteikti bezcerīgu nāvi. Pie pils ieejas vientuļš pūtējs spiež stabuļmaisiņu, uz dzirdot spokaino skaņu, man saceļas zosāda!

Pēc garā atpakaļgājiena piestājamies ostas krodziņā, kur vakar noritēja gaišās svinības. Pārrunājam mūsu šodienas dzīvošanas ērtības, un kā būtu bijis dzīvot vecos laikos tur pilī, kur mēs nupat kā bijām. Nesalīdzināmi. Pateicos Dievam, ka esam šeit, šajā laikā.

Bet nu atkal Voksītī un ripojam tālāk dienvidu virzienā uz Edinburgu. Tur pārgulēsim tikai vienu vakaru, bet rēķinam, ka garā dienasgaisma dos pietiekamu laiku apskatīt slaveno pili un pilsētu.

Suzannas laime naktsmājas rezervēšanā turpinās. Atrodamies netālu no pils, populārā Grāzmarketas (Grassmarket) ielā, kur pa nedēļas nogali jaunieši, kā arī ne tik jauni, sit gaisā, cik vien spēj. Laimīgā kārtā esam šeit trešdienā!

Voksītis paliek viesnīcas sētā, un dodamies kājām uz pili. Rindā jāstāv kā pie lidostas ieejas, bet ir daudz biļešu pārdevēju, un drīz esam pie letes un ar pensionāru atlaidi man, bet pilnas maksas biļeti Suzannai, esam ielaisti pils laukumā.

Galvenajā ieejas laukumā rīko pasaulslaveno militāro uzvedumu Edinburgas Vakara junda (Edinburgh Military Tattoo), un pašlaik tur būvē skatītāju sēdvietas estrādi. Tas darbs ilgst trīs mēnešus, un tad tikpat ilgi demontēšanā. Atgādina būvdarbus, kad gatavo ceļus auto sacīkšu svētkiem pie mums mājās, Zelta Piekrastē.

Pils ir labi uzturēta, un tur iekārtotas vairākas ekspozīcijas, parādot vairākus gadsimta to darbībā un izmantošanā. Rindas pie katras ekspozīcijas garas, bet vērts pagaidīt un tās izstaigāt. Var iegūt svaigu ieskatu tā laika dzīvē, un par cīņām varas meklēšanā Anglijā starp anglikāņiem un katoļticīgiem. Laimīgā kārtā bijām ieradušies laicīgi pirms pusdienlaika, jo kad dodamies prom, ieejas trase pārpildīta.

Pie vārtiem gaida sarkans divstāvu autobuss bez jumta. Gids sola interesantu braucienu un kāpjam augšstāvā. Tā arī ir. Izbraucam veco un jauno Edinburgu. Gids sniedz vēsturisku pilsētas pārskatu, pievienojot jaunumus un humoristiskus paskaidrojumus. It sevišķi izsmej jaunuzceltā Skotu valsts nama arhitektūru. Salīdzina to ar Spānijas Gugenhaima Kaķu māju celtni Bilbejoā. Moderna, bet nepiemērotā vietā, tieši blakus Holirūd pilij, britu karalienes naktsmājām Skotijā.

Īsā laikā daudz ko redzēt un kur izstaigāt naktsmāju tuvumā, un labi izmantojam vēlo saulrietu. Edinburga bija vislielākā pilsēta kādu līdz šim bijām apmeklējuši, un neparastais ļaužu pūlis, manuprāt, samazināja iespēju iejusties, šai īsajā laikā, pilsētas īstajā gaisotnē.

Izgulējušies nākošā rītā dodamies tālāk dienvidu virzienā uz Jorku, kur romieši jau 71. g. nodibināja savu ziemeļbritānijas galvaspilsētu Eboracum.

Jorkā un ceļā uz Rīgu

Jorka bijusi valdības centrs kā romiešiem, tā arī seniem saksoņiem, vikingiem, senbritiem un 14. gs. beigās Ričards II vēlējās tur nodibināt Anglijas galvaspilsētu. Šeit arī 11. gs. notika sīvas pilsoņu karu kaujas Kromvela vadītā uzbrukumā. Šodien te daudz miermīlīgāk, kaut gan drīz sagaida laužu pūli, lai izvadītu riteņbraucējus šī gada Tour de France sākumam.

Suzannas laime naktsmājas sameklēšanā turpinās. Guļamtelpas atrodas tikai pāris soļus ārpus Jorkas vecpilsētas mūra vārtiem, un trepēm, pa kurām uzkāpt uz mūra. Būsim šeit divus vakarus, tātad diezgan laiks apskatīt pilsētiņu, atvilkt elpu un izmazgāt veļu, jo lietotās veļas maisiņš pārpildīts.

Guļamistaba atrodas trešā stāvā un ir ar gaišu skatu pāri blakus dārziem. Diemžēl pašam jāstiepj somas pa šaurām un stāvām trepēm līdz istabai. Saimnieks paskaidro, kur atrast veļas mazgātuvi, kur novietot automašīnu ilgtermiņa stāvvietā, un piedāvā lētu atlaides novietošanas kartiņu.

Jorkā ir tūristu plūsma. Šī vēsturiskā pilsēta it kā atrodas katra tūristu apmeklējuma plānā! Slavenā katedrāle Jork Munsters lepni stāv plašā laukumā, kur tūristi kā bites ap medus podu grozās un fotogrāfē. Mēs dodamies uz pilsētas mūra uzejas torņa, kur iekārtota maza ēdnīca un kur kā saimnieks ieteica var dabūt labas un lētas, brokastis. Pie Munstera pienāksim vēlāk.

Pēc brokastīm dodamies pastaigā pa pilsētas mūri. Mūris apmēram 3 km garumā, bet vietās, kur pilsētas aizstāvēšanā izmantoja kādu dabisko šķērsli, jānokāpj no mūra. Pirmā noiešanas vieta ved uz Kliforda torni. Celts uzkalniņā 1068. g. kā piemiņa Vilhelma Iekarotāja valdīšanai pār šo rajonu. Tornis vairākas reizes cietis bojājumus no uguns, lietus un vētrām, uzbrukumiem un slepenas bluķu pārdošanas. Pie torņa uzejas trepēm metāla plāksne, kas atgādina, ka 1190. g. šeit aizgāja bojā apmēram 150 žīdu. Bēgot no nikna antisemītu pūļa, viņi ieslēdzās tornī, kur paši nogalināja savus bērnus un sievietes, aizdedzināja torni un izdarīja pašnāvību. Daži tomēr pārdzīvoja uguni. Vietējie tos noslepkavoja. Tā izzuda Jorkas žīdu iedzīvotāju eksistence.

Pie pilsētas mūra nākošo vārtu sarga mājiņas atkal uzkāpjam uz mūra un turpinām pastaigu. Vēl vienu reizi jānokāpj, kur Foz upīte izveido aizsardzības šķērsli, bet drīz esam atpakaļ tur, kur iesākām gājienu.

Pēc pusdienām ejam sameklēt Visu svēto anglikāņu baznīcu All Saints, kur, kā mums stāstīja kāds, kas kopā ar mums pa mūri staigāja, esot vienreizēji, brīnišķīgi un arī slaveni krāsaino stiklu – vitrāžas logi. Baznīca atrodas pāri upei; tātad atdalīta no tūristu atrakcijām, klusā ielā, un esam vienīgie ciemiņi. Baznīca celta 10. gs. un ir neliela. Logos, svētbilžu glezniecība, darināta 14. un 15. gs. – aizraujoši varena. Informācijas lapiņas vairākās valodās paskaidro ik loga nozīmi. Pavisam kopā desmit logu, un pakavējamies, baudot un lasot par katru. Man visievērojamākais logs Sirdsapziņas musinātājs (Prickle of Conscience), kas attēlo sagaidāmos mūsu pasaules beidzamo 15 dienu notikumus. Pie tam šis logs ir vienīgais viduslaiku baznīcas logs, kurā attēlots kādas senlaiku dzejas teksts, ne kāda bībeliska pamācība vai notikums.

Atpakaļ ceļā uz Jorkas vecpilsētu pusi vēl atlicinām laiku pabraukt prāmī par Ūzes upi. Laiks saulains un samērā silts. Uzkāpjam prāmja – bez jumta – augšstāvā, kur jauki pasēdēt un tieši laikā atpūtināt nogurušās kājas.

Jorkā daudz muzeju un vēsturisku celtņu, bet īsā laikā nevar visu izbaudīt. Pārējo laiku pavadām pastaigā caur vecpilsētu un tirgus laukumu, kur pārdevēji meklē pēdējos pircējus pirms slēgšanas. Žēl gan, ka te mums sanāk tikai nepilnas divas dienas. Varētu mierīgi palikt veselu nedēļu, un tad būtu laiks arī apmeklēt Munsteri. Nākošreiz!

Pēc Jorkas nākošās naktsmājas jau sarunātas Hiltona viesnīcā pie Stanstedas lidostas. Tur arī sagaidīsim Alīzu un Lūku, un tad rītu visi četri lidosim uz Rīgu. Bet, vēl pa ceļam uz viesnīcu, ne tikai jānodod mīļo Voksīti automašīnas īres birojā lidostā, bet arī pirms tam Londonā jāatstāj smagās somas draugu mājās. Uz Rīgu līdzi ņemam tikai lidmašīnas rokas bagāžas somiņas. Iztiksim ar vienas nedēļas drēbēm.

Viesnīcā sagaidām bērnus, pārrunājam mūsu ceļojumu līdz šim un ko varam sagaidīt Latvijā. Alīze jau pierakstījusi vairākas vietas un izdarības, ko vēlētos baudīt, un Lūks cītīgi izmēģina viņa jaunatrasto valodu, ar dziļu Ozi akcentu. Brīnišķīgi gan ieklausīties viņa, ņ, ļ un ķ izrunu. Č, š un ž viņam daudz ērtāk izteikt.

Bet agri gultās, jo jau plkst. 4.15 rītā no viesnīcas atiet autobuss uz lidostu. Saldu dusu!

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl