XII Kremerata Baltica festivāls

Jau vairākus gadus notiek Kremerata Baltica festivals Siguldā un Rīgā. Šogad festivāls pa daļai bija veltījums Mečislavam Veinbergam.

Gidons Krēmers programmā raksta: Mečislavs Veinbergs ir viens no lieliskākajiem XX gadsimta komponistiem, kura daiļradi tikai nesen sāka pienācīgi novērtēt. Un es personiski kopā ar orķestri Kremerata Baltica aktīvi piedalos šai procesā... Ar katru šādu reizi atkal un atkal jābrīnās, kā šāda – ar emocijām tik bagāta mūzika – līdz šim palikusi tikpat kā „nepamanīta“... Mēs vēlamies iepazīt šo izcilo mūziku dziļāk un izprast tās vietu mūsu laikmetā.

Veinbergs dzima 1919. gadā Varšavā. Kad vācieši ienāca Polijā, viņš ar kājām devās uz austrumiem. No sākuma viņš mācījās mūzikas kompozīciju Minskā un tad Taškentā. Šostakovičs viņu 1943. gadā ieaicina uz Maskavu, kur viņš nodzīvo pārējo mūžu, strādājot kā komponists. Apsūdzēts par partizānu nodarbību ar ebreju republiku Krimā, viņš ir arestēts 1953. gadā. Veinbergs tiek atbrīvots tikai pēc Staļina nāves. Viņa mūža draugs un padomdevējs ir Dmitrijs Šostakovičs.

Viņš uzrakstīja 22 simfonijas, 17 gabalus stīgu kvartetiem, 8 sonātes vijolei un daudz citus gabalus, kuru vidū mēs varam atrast mūziku 40 filmām 20. gadsimtā.

Pirmais Veinberga gabals deva iespēju arī iepazīties ar jaunu un jau starptautiski atzītu diriģenti no Lietuvas Mirgu Gražinīti-Tīlu, kura dzimusi 1986. gadā Viļņā. Viņa ir studējusi Grācas Mūzikas un Mākslas universitātē, Boloņas Mūzikas konservatorijā, kā arī Fēliksa Mendelszona Mūzikas konservatorijā Leipcigā. Ne tikai izglītota mūzikā, viņa arī ir daudz apbalvota: pirmā vietā starptautiskajā jauno kordiriģentu konkursā Budapeštā (2007); trešo vietu starptautiskajā diriģentu konkursā Norvēģijā (2008); Zalcburgas festivāla jauno diriģentu konkursa laureāte (2012).

Pieeja pie diriģēšanās likās ļoti piemērota Veinberga Ceturtajai kamersimfonijai stīgu orķestrim, klarnetei un trijstūrim op. 153 ar solistu Mati Bekavacu (klarnete). Veinberga mērķis liekas, ka ir sasniegt mieru un harmoniju un diriģentei arī izrādījās ir tie paši mērķi. Ar maigiem, minimāliem, bet izstrādātiem mājieniem, mūzika plūda uz priekšu, pievilkdama visus klausītājus, gandrīz hipnotizējot. Beidzas ar aplausu viļņiem, patiešam pelnītiem.

Tad sekoja Veinberga garīgā radinieka Dmitrija Šostakoviča skaņdarbs: Pirmais klavierkoncerts op. 35 ar solistiem Julianna Avdejeva (klavieres) un Nēme Otss (trompete). Avdejeva ar dramatisku enerģiju virpuļoja pa taustiņiem, ievilkdama elpu tikai tad, kad trompete sāka prasīt klausītāju uzmanību. Forša klausīšanās, kas atkal beidzās ar aplausu viļņiem. Vai tad tā turpināsies viss koncerts?

Pēc starpbrīža parādījās pats Krēmers uz skatuves ar nākamo daļu, kas bija veltīta Ukrainai. Šī bija Modesta Musorgska / Igor Loboda / Valentīna Silvestrova Krievija – sejas un maskas – kopprojekts Gidons Krēmers, Kremerata Baltica un Maxim Kantor. Vizuālais materiāls – gleznas bija Maxima Kantora. Maksims Kantors programmā raksta: Mēs uzņēmāmies šo eksperimentu... ne tikai tāpēc, ka sekojot Gētem, Rembo un Kandinskim, domājam, ka katrai skaņai atbilst sava krāsa... Mēs iedrošinājāmies veikt šo eksperimentu arī tādēļ, ka pašreizējā situācija pasaulē aicina apvienoties... apvienot dažādas valodas, lai pateiktu ko kopīgu.

Krēmers piebilst: „Mūsu dienās, kad politiķi sabiedrību sadalījuši „savējos“ un „ienaidniekos“... gribās atrast kopīgu atskaites punktu... Mēs necenšamies ilustrēt mūziku ar gleznām... Mūsu mērķis nav izklaidēt auditoriju, bet gan likt katram skatītājam un klausītājam ieskatīties sevī... likt iedomāties par cilvēces likteni un savu īpašu lomu tanī... Vienaldzība ir pati bīstamākā slimība.“

Krēmers nospēlēja Igora Lobodas Rekviemu – vijoles solo un tad klusītēm pazuda no skatuves, jo koncerts tūlīt turpinājās ar Modesta Musorgskija / Žaka Koena Izstādes Gleznas, ko izpildīja ansamblis, un tad Krēmers atkal tikpat nemanot parādījās uz skatuves, lai izpildītu Valentīna Silverstrova vijoles solo Serenāde. Tad gan auditorija nevarēja vairs nociesties, Viņi pateicās ar aplausiem, kas negribēja rimt, tad ansamblis nospēlēja izvilkumu no Serenādes atkal, bet ar to arī nepietika. Bija jānospēlē vēl viens Veinberga gabals, auditorija jau bija kājās, nekas nepalika kā paklanīties atkal un atkal. Vakara koncerts bija beidzies, bet turpināja ietekmēt klausītājus/skatītājus. Prestestības un vienošanās simbols (otrā daļa), un koncerta pirmā daļa bija ļāvusi mums viesiem padomāt ne tikai pa cilvēcīgumu un ko tas mums katram nozīmē, bet to darīt, klausoties apburošā mūzikas izpildījumā.

Ilona Brūvere
Laikrakstam „Latvietis“