Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Māsas Dimantas“

Intervija – Laima, Katrīna un Alise

Laikraksts Latvietis Nr. 361, 2015. g. 25. maijā
Jāna Andersone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Māsas Dimantas“. No kreisās: Laima, Alise un Katrīna. FOTO Tenis Dimants.

Kāpēc Tu spēle mūziku? Kamdēļ mūzika Tev ir būtiska?

Laima: Mūzika ir mans izteikšanās veids un mana ikdiena. Tā uzrunā sirdi un dvēseli un palīdz aiznest vēstījumu plašāk. Man galvā vienmēr skan kāda dziesma vai melodija, tā ka dažreiz neatšķiru, vai top kāds jauns skaņdarbs, vai vienkārši atražoju ko netīši garāmejot dzirdēju. Šobrīd strādāju pie sava pirmā solo albuma Latviešu intelektuālās populārās mūzikas. Man ļoti nozīmīgs ir arī dziesmas teksts, ja ideja un doma ir spilgta, uzrunājoša, tad nešaubīgi dziesmai lemts skanēt ilgi. Savai mūzikai iedvesmojos no Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Čaka un citu dzejnieku darbiem, kā arī no tautasdziesmām un dabas un tajā atrodamā miera. Man bijuši vairāki lieliski skolotāji mūzikā un dzīves gaitās, taču visa pamatu pamats ir māmiņas Anitas bērnībā dziedātās šūpuļdziesmas. Man stāsta, ka es esot vispirms dziedājusi un tad sākusi runāt.

Tautasdziesmās ielikts tik daudz vieduma un gudrības, tās ir ne tikai muzikāli interesantas, bet atspoguļo arī latvisko izjūtu; neviens ģimenes brauciens bērnībā nepagāja bez latviešu tautasdziesmas.

Dziesmas ir arī tās, kas vienojušas manus vecākus iepazīstoties. Viņi zināja, ka vēlas saviem bērniem brīvu Latviju un iespēju dziedāt latviešu tautasdziesmas un ziņģes no pirmā līdz pēdējam pantiņam. Domāju, viņi patiesi ir darījuši varenu darbu, izaudzinot septiņus bērnus, kuri spēj pastāvēt par sevi dzīvē un dziesmā. Muzicējot kopā ar ģimeni, jūtos laimīga!

Un man ir patiess prieks par spējām dalīties ar šo muzicēšanas prieku!

Katrīna: Interesants jautājums. Man patīk iepriecināt citus un sevi, un viens no veidiem kā to izdarīt ir vienkāršs, tas ir, muzicējot. Man patīk, ka, atrodoties uz skatuves, es varu justies brīvi un dalīties ar savu talantu. Caur mūziku esmu arī iepazinusi pasauli, daudz ceļojusi. Un viens no, manuprāt, labākajiem ieguvumiem – satikusi daudz domubiedrus, ar kuriem vēl joprojām uzturam saikni. Mūzika ir daļa manas dzīves, un es nevaru iedomāties, nezināt simtiem dziesmu un melodiju. Man patīk, kā mani pirksti, dancojot pa instrumentu, rada skaņas, kas ievijas brīnišķīgās melodijās. Man patīk radīt, un mūzika pati no manis raujas āra.

Alise: Mūzika man ir būtiska daudzu iemeslu dēļ. Manas pirmās atmiņas ir saistītas ar ģimeni un mūziku. Atceros savu ģimeni (tēti, mammu, brāļus un māsas), ietērpušos tautas tērpos, dziedam. Uz skatuves ar ģimeni biju jau no agras bērnības. Mamma ar tēti mūs labi izskoloja un deva visu, ko varēja, plus – vēl vairāk. Mūzika ir iespēja dot tālāk gan draugiem, mīļajiem, gan arī pavisam svešiem cilvēkiem. Mūzika ir emocijas un reizēm, kad ko grūti izteikt vārdos, tad tā nāk palīgā.

Kurā vietā jūties vislaimīgāk?

Laima: Vislaimīgāk jūtos, kad es esmu un varu būt es pati. Man ir svarīgi attīstīties un apgūt savas dzīves mācības, un cenšos tās izprast. Man patīk ceļot, un esmu pabijusi dažādās pasaules malās, taču mana sirds pieder Latvijai. Laimīga es jūtos, atgriežoties pie laukiem un lauku labumiem. Cenšos arī pilsētā izbaudīt ziedu un dabas dāvāto skaistumu.

Katrīna: Es jūtos laimīga, kad esmu kopā ar cilvēkiem, kas ir priecīgi un saprot mani. Ļoti patīk būt vecāku mājās Baldonē; tur vienmēr sajūtos priecīgi un atgūstu spēkus un gūstu iedvesmu darboties tālāk. Vēl ir viena vieta, kurā/uz kuras jūtos vislaimīgāk. Tā ir skatuve. Man ļoti patīk būt uz skatuves un uzstāties, dalīties ar to, ko es zinu, un iepriecināt cilvēkus. Kad esmu uz skatuves, man pazūd cita pasaule, es daru to, kas man padodas, to, ko es mīlu, un es baudu ik mirkli.

Alise: Es jūtos laimīga tur, kur jūtos mīlēta. Tas ir visur. Vai dabas, draugu, ģimenes vai līgavaiņa apskauta, es jūtos lieliski, jo es dzīvoju tā, lai katru dienu būtu laimīga.

Kā izveidojās „Māsas Dimantas“?

Māsas: Māsas Dimantas izauga ģimenē, un mūsu ģimene sastāvēja no vecākiem, četriem brāļiem un mums – trim māsām. (Pašlaik Dimantu saimei piepulcējušās arī vedeklas un mazbērniņi.)

Kad pirmie divi puikas bija mazi, reiz mamma Anita Bērnu pasaulē* ieraudzīja kokli, kas turpmāk tika pielietota miega dziesmiņu izskandināšanai. Kad ģimenei piepulcējās trešais puika un pirmā meitiņa –Laima, tad Baldonē, no kuras nākam, reizi mēnesī viesojās Valda no Skandiniekiem, lai dziedātu gadskārtu dziesmas. Un tās bija savādākas, atšķirīgas, īpašas dziesmas un rotaļas. Vēlāk vietējā skoliņā uzradās Dace no Cēsīm, kas vienu reizi nedēļā mācīja trīs, četras tautasdziesmas, un mēs kopā sākām piedalīties bērnu un jauniešu folkloras svētkos Pulkā eimu, pulkā teku (PEPT). Kad Dace studijas pabeidza un aizgāja prom, vajadzēja kādu, kas vada, un mamma ar draudzeni pārņēma stafeti, tā radās ģimenes folkloras kopa Austra. Pamazām ģimenei piepulcējās vēl divas meitiņas un pastarītis puisītis. Reizi gadā braucām uz Piedaugavas novada atlasi; vispār jau dziedāšana notika priekš sevis, bet arī tā skatuve bija labs treniņš sev. Arī tētis Ingus vienmēr iesaistījās un mudināja bērnus piedalīties un parādīt sevi ikgadējos stāstnieku (bija ļoti interesantas pasakas!) un dziedātāju konkursos. PEPT dziedātāju konkursi tad arī bija viena no pirmajām publiskajām Māsu Dimantu uzstāšanās platformām (ja neskaita katrus ģimenes svētkus vai ciemos braucienus, kur uzstāšanās tika garantēta kā iepriecinājums aicinātājiem).

Vēlāk piedalījāmies tradicionālajās muzicēšanas nometnēs Trejdeviņi spēlmanīši.

Vecāki jau satiekoties zināja, ka vēlas, lai dziesmas tiek dziedātas No sirds, nevis no grāmatām. Un tā mēs mācījāmies kopā. No piedāvātiem repertuāriem vai meklējot savos un senču novados. Visas trīs māsas esam arī mācījušās mīlēt tautas mūziku no dižās teicējas Margaritas Šakinas.

Izaugām no Austras un Spēlmanīšiem, muzicējām Rīgas Koklē, bet kad Rīgā atvērās Folkklubs Ala, sākām muzicēt arī tur. Tas sakrita ar laiku, kurā piedalījāmies televīzijas šovā Dziedošās ģimenes (2010. gadā), Alas Krišjānis mūs dzirdējis, un viņam iepatikāmies; tā ka Folkklubā esam cieņā arī šodien, protam iegriezt labu ballīti.

Mēs gadu gaitā esam dalījušās dažādos piedzīvojumos un pārdzīvojumos, un tas noteikti tikai stiprina mūsu dziedājuma saliedētību un spēku no dienas dienā!

Kādus instrumentus Tu spēlē? Kā Tu nonāci pie šo instrumentu izvēles?

Laima: Vijoli, kokli, blokflautu, vargānu, klavieres. Bērnībā vecākais brālis spēlēja vijoli, tamdēļ loģiski, ka tā arī man kļuva interesanta. Obligātās klavieres nāca līdzi mūzikas skolai. Pārējos instrumentus apguvu caur folkloras kustību, vēl nedaudz arī akordeonu protu spēlēt, un, patiesību sakot, esmu laba perkusīvo sitaminstrumentu spēlētāja, taču mans mīļākais instruments ir Balss.

Katrīna: čells, – kad devos uz mūzikas skolu, sāku mācīties vijoli (laikam kādas divas nedēļas mācījos), bet vienā skolas koncertā ieraudzīju un dzirdēju čellu, un viss. Mamma saka, ka biju nolēmusi, ka tas būs mans instruments. Laba izvēle. Klavieres bija jāapgūst paralēli čella spēlei, bet nu man pašai šķiet, ka šis instruments vēl ir pret mani spītīgs un neklausa tik labi, kā es gribētu. Pati dažādās tradicionālās mūzikas nometnēs iemācījos spēlēt vijoli, akordeonu, stabuli, perkusijas, mandolīnu. Tagad pati pamazām apgūstu ģitāras spēli. Man šķiet ļoti grūts instruments, bet cīnāmies. Un, protams, kopš bērnības jau dziedu un attīstu savu balsi.

Alise: Es spēlēju vijoli, klavieres, kokli un stabuli. Vijoli izvēlējos, jo Justs un Laima spēlēja. Klavieres nāca kā obligātais instruments mūzikas skolā. Kokli iemācījos nometnēs un tad trenējos pati. Stabuli arī iemācījos nometnēs, un tad pašas treniņš.

Kas ir Tavi nākotnes mūzikas plāni? Kas ir Tavi nākotnes plāni?

Laima: Turpināšu muzicēt kopā ar māsām un arī solo kā Laima Dimanta ar pavadošo grupu. Es jau varu nākotni plānot, taču kas zina, kas sagaida? Tad jau redzēs, dzīve ir interesanta. Un ceru, ka tai priekš manis padomā kas lielisks!

Katrīna: Savus plānus līdz galam vēl nezinu, bet domās sapņoju par iespēju savas muzikālās prasmes pasniegt citiem un noteikti palikt uz skatuves; tas man padodas un ir ļoti tuvu sirdij. Tuvākie plāni ir priecēt cilvēkus Austrālijā un tad doties uz Ameriku uz Garezera Vasaras vidusskolu, kur strādāšu ar bērniem. Vispār kādreiz savā nākotnē plānoju būt lieliska mamma un fantastiska vecmāmiņa.

Alise: Mani nākotnes mūzikas plāni ir vairāk sev pašai nekā publikai. Nākamgad precēšu savu sapņu vīrieti, un būšu vislabākā sieva savam vīram.

„Māsas Dimantas“ Austrālijas koncertturneja sāksies Melburnā ar diviem koncertiem 6. jūnijā (15.00 un 19.00 – vakara koncertam sekos dziesmu un deju vakars). Meitenes uzstāsies Sidnejā 7. jūnijā 16.00, Adelaidē 13. jūnijā 16.00 un viņas piedalīsies Jāņu svinībās Brisbanē 20. jūnijā 14.00. Visi koncerti notiks latviešu namos.

Māsas Dimantas intervēja Jāna Andersone
LAAJ Jaunatnes nodaļa
Laikrakstam „Latvietis“

*Red. Veikals „Bērnu pasaule“, kur agrāk varēja iegādāties visas bērniem nepieciešamās lietas: drēbes, apavus, rotaļlietas utt.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com