Latviskā kultūra Krievijā

Referāts 2014. gada 6. oktobrī Rīgā, PBLA Kultūras fonda organizētā otrā zinātniskā konferencē „Latvija ārpus Latvijas. Kultūra, vēsture emigrācija un nacionālā identitāte“

Par latvisko kultūru un tās problēmām Krievijas latviešu vidū ir runāts un rakstīts ārkārtīgi maz, lai neteiktu, – nemaz. Līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai, par Krievijas latviešiem zināja ļoti maz, ja nu vienīgi saistībā ar deportācijām. Ne visi arī šodien zin, ka latviešu ieceļošanas vēsture Krievijā ir visai sena, tā masveidā sākās jau XIX gs. otrajā pusē, kad pirmie izceļotāji no Latvijas zemes meklējumos devās uz Sibīriju un Baškīriju, kur radās pirmās kolonijas. Vēlāk latvieši apguva Krievijas impērijas Eiropas daļu – tagadējos Maskavas, Smoļenskas un Pleskavas apgabalus.

Pagājušā gs. 30. gadu beigās Krievijā bija pāri par 300 kolonijām. Šī grupa veido t.s. veclatviešus, kuri daļēji ir saglabājušies arī šodien. Kolonijās bija savas latviešu skolas, baznīcas ar saviem skolotājiem un mācītājiem. Sarunu valoda tikai latviešu. Būtībā turpinājās latviskā dzīve, tikai citos ģeogrāfiskajos punktos. I Pasaules kara laikā Krievijas lielākajās pilsētās, arī Altajā, ieradās liels skaits latviešu bēgļu un evakuēto rūpnīcu un fabriku strādnieku. Lielākā daļa no viņiem, nodibinoties Latvijas valstij, atgriezās Latvijā, tomēr daļa palika jau Padomju Krievijā gan karjeras iespēju, gan arī ideoloģijas dēļ. Bet arī viņi mītnes vietās apvienojās pēc nacionālā principa, piem., Prometejs Maskavā; Prometejam bija filiāles pat Sibīrijā. Arī šajās apvienībās un biedrībās dominēja latviešu valoda un kultūra.

Otrā lielākā latviešu aizbraukšana bija piespiedu deportācijas no 1941. gada līdz pat Staļina nāvei 1953. gadā. Šo cilvēku likteņi ir izpētīti visvairāk, bet, diemžēl, ir apieti tie, kuri palika Sibīrijā vēl pēc Staļina nāves un kuri tur dzīvo vēl šodien. Tieši viņi ir tie, kuri, spītējot visam, savas tautas kultūru ir saglabājuši.

Trešā grupa – brīvprātīgi izbraukušie pēc II Pasaules kara visā padomju periodā. Iemesli dažādi: mācības, karjeras iespējas, ģimeņu veidošanās utt.

Pēc 1989. gada Tautas skaitīšanas datiem tikai Krievijas teritorijā dzīvoja 30 000 latviešu. Šodien precīzs skaits vairs neuzrādās, jo skaitīšanā tautība nav jāuzrāda. Varētu būt ap 15 000.

Tāda ir bijusi latviešu izceļošanas vēsture. Kas notika ar latvisko kultūru tad un kas notiek šodien? Saistībā ar veclatviešiem varam droši apgalvot, ka visu, kas viņiem bija Dzimtenē, viņi paņēma līdz un turēja stipri. Pirmkārt, jau valodu; otrkārt, pašu latvisko dzīves veidu ar tradicionālajiem darbošanās principiem (piem., – talkām) un visiem latviskajiem svētkiem.

Pirmais, ko cēla kolonisti, bija skolas un baznīcas. Skolas tad arī bija tie centri, ap kuriem tad pulcējās latvieši. Neskatoties uz to, ka 1937. gadā visas latviešu skolas un baznīcas tika likvidētas, valoda ir saglabājusies līdz šodienai (izņemot bērnus) visā savā novadu greznībā, ar vietvārdiem, kurus Latvijā vairs nedzirdam. Tāpat īpatnējas tautas dziesmas, rotaļas, apdziedāšanās tradīcijas, svētku svinēšanas knifiņi. Viss tas pilnībā bija vēl 10 gadus atpakaļ. Diemžēl, ļoti strauja ir vecās paaudzes aiziešana, un līdz ar viņiem ir aizgājis vesels latviešu tautas kultūrslānis.

Pagājušā gs. beigās bija dažas nelielas latviešu zinātnieku un kultūras darbinieku ekspedīcijas uz konkrētiem ciemiem Sibīrijā, bet darbs, galvenokārt, finansiālu apsvērumu dēļ, netika pabeigts, vai arī vienkārši tika pārtraukts. Žēl, bet šo darbu vairs nevar atsākt – nav vairs cilvēku, kuri bija vēstures liecinieki. Palika neizpētītas valodas īpatnības, nepierakstītas atmiņas, neapgūtas lietišķās prasmes. Viss tas ir zudis uz visiem laikiem. Palika neizpētīti fenomenāli latviešu tautas dziesmu tulkojumi krieviski, ko bija veikušas vien dažas Baškīrijas latvietes.

Ciemos vēl runā latviski, bet tas ir daudz par maz. Visai interesanta un daudzpusīga latviešu kultūras dzīve bija lielākajās Krievijas pilsētās laika periodā no 1918.-1937. gadam, kad nebija aizliegtas kultūras kopas, izglītības iestādes, izdevniecības, teātri u.c. pēc nacionālā principa. Tā Maskavā, Pēterburgā (Ļeņingradā) un Smoļenskā darbojās profesionāli latviešu teātri, kuros iestudēja galvenokārt latviešu autoru lugas, ar kurām tad tika iepazīstināta iespējami plaša latviešu saime. Visi teātri tika likvidēti 1937. gadā, aktieri nošauti. Šo teātru darbību un likteni ir pētījis vēsturnieks Vidvuds Štrauss, kurš dzīvo Maskavā.

Kā jau pieminēju, Maskavā līdz 1937. gadam darbojās latviešu kultūras un palīdzības biedrība Prometejs, kurā ietilpa ne tikai teātris, bet arī dažas latviešu skolas un tehnikumi, tai skaitā arī Ačinskas pilsētas (Sibīrijā) latgaliešu skolotāju tehnikums, tāpat arī izdevniecības, kuru uzdevums bija publicēt latviešu un ne tikai autoru darbus latviešu valodā, protams, jāņem vērā ideoloģiskais piesitiens, bez kura tā laika Maskavā nebija iespējams pastāvēt, bet to, ka Prometejs veica milzīgu izglītojošu un kultūras darbu latviešu vidū, mēs noliegt nevaram.

Ļoti daudz ir rakstīts par periodu no 1941.-1956. gadam. Negribētu būt pārāk emocionāla un arī atkārtot aculiecinieku sacīto, bet man, kura vairāk nekā 20 gadus strādā ar latviešiem Krievijā, to starpā ar izsūtītajiem un viņu pēcnācējiem, bet droši varu pievienoties tiem, kuri ir teikuši, ka daudzi izdzīvoja, pateicoties latviešu tautas dziesmai, kas viņus vienoja, lika turēties kopā un izturēt...

Pirmo reizi tiekoties ar šiem cilvēkiem 90. gadu sākumā, mani līdz sirds dziļumiem aizkustināja un pārsteidza fakts, ka lielais vairums no viņiem latviski nerunāja, bet viņi dziedāja latviski!

Ar nožēlu jāatzīst, ka vismazāk par latviskās identitātes saglabāšanu rūpējās padomju gados aizbraukušie. Iemesli varēja būt dažādi: 1) latvieši kompakti nedzīvoja, 2) vairumam veidojās jauktās ģimenes, 3) patīk mums vai nepatīk, bet toreiz tā bija viena valsts – PSRS, viena oficiālā valoda un vēlme visus pārvērst par vienotas padomju tautas pilsoņiem. Vājākais padevās!

Sākoties Gorbačova perestroikas laikam, Padomju Savienībā tika atļautas un pat veicinātas nacionālo kultūras biedrību izveides. Tā, sākot 1989. gadu, rodas LKB Maskavā un Pēterburgā, dažus gadus vēlāk arī Sibīrijā, Tālajos Austrumos un Krievijas Ziemeļos. Tas pašiem latviešiem bija liels pārsteigums, cik daudz, izrādās, viņu ir. Biedrību uzdevumi bija apvienošanās, valodas saglabāšana, kultūras attīstība un citu tautu iepazīstināšana ar to. Veidojās pirmās latviešu skoliņas, organizējās kori un folkloras kopas. Un par visu galvenais – saikne ar Latviju un ļoti lielas cerības uz kopīgu nākotni.

Diemžēl, ap 2000. gadu eiforija bija pazudusi, palikusi vien skaudrā īstenība un atklāsme par to, ka būtībā gan valodas saglabāšana, gan latviskās kultūras uzturēšana ir tikai un vienīgi pašu rokās. Izdzīvoja stiprākie. Uz šodienu skatījums ir šāds: ir ļoti labs (gandrīz profesionāls) jauktais koris Tālava Maskavā, kuru no paša iesākuma vada Tamāra Semičeeva. Koris šogad atzīmēja savu 20 gadu pastāvēšanas jubileju. Koris ir daudz darījis, lai propagandētu mūsu kora mūziku gan Krievijā, gan Latvijā, gan arī piedaloties dažādās koru sacensībās Eiropā. Maskavas koris kopā ar Pēterburgas jaukto kori ir piedalījušies visos pēdējos Dziesmu svētkos Latvijā. Ir atzīta folkloras kopa Daina Omskā, kura piedalās neskaitāmos pasākumos savā mītnes vietā ar pilnīgi perfektu latviešu tautas tradīciju uzturēšanas demonstrējumu. Tāpat viņi piedalās visos folkloras pasākumos Latvijā. Viņiem pievienojusies deju kopa no Baškīrijas Arhlatviešu vidusskolas. Visās vietās, kur latvieši vēl dzīvo kompakti, ir savas nelielas dziesmu un deju grupas, kuras uztur možu garu vietējos latviešos.

Lielākais, visu Krievijas latviešus apvienojošais pasākums, ir bijis latviešu Dziesmu svētki Baškortostānā, vietā, kur 150 gadus atpakaļ ieradās pirmie izceļotāji. Šie Dziesmu svētki apvienoja latviešus, veicināja draudzību starp pašdarbības kopām. Tas bija lepnums par to, ka viņi var citu tautu pārstāvjiem parādīt savu kultūru. Bet, diemžēl, atkal jāsaka, ka nekādu atskaņu šie svētki neradīja Latvijā. Pat tie korespondenti, kuri bija svētkos, gandrīz neko neuzrakstīja. Pretstatā tam, Baškortostānas centrālais TV kanāls divas dienas rādīja latviešu svētkus: vienu dienu Dziesmu svētkus, otru dienu – Jāņu svinēšanu. Arī materiālā palīdzība no saimnieku puses bija neatsverama, bez tās svētku nebūtu (un tas pie tā, ka Baškīrijā latvieši ir tikai 0,2 % no iedzīvotāju skaita).

Latviešu teātru Krievijā nav, un šodien pēc viņiem nebūtu arī pieprasījuma.

Diezgan vāji ir ar latviešu izcelsmes māksliniekiem. Būtībā viņu izglītība ir tīri krieviska, un viņi sevi īsti par latviešiem neuzskata.

Pēdējos gados attīstās latviskā amatniecība, galvenokārt Sibīrijas latviešu centros, kur uzplaukuši tādi amati kā pīšana, koka darbi, adījumi, koka instrumentu gatavošana (stabules un kokles).

Visu Krievijas latviešu kultūras kopu starpā pastāv draudzība un vienotība. Bieži savās mītnes vietās viņi kopīgi organizē latviešu kultūras dienas. Tā rodas iespēja vispusīgāk iepazīstināt cittautiešus ar Latviju, latviešiem un latviešu kultūru.

Kopumā, šodiena Krievijas latviešu kultūras vidē ir diezgan stabila un pastāvēt varoša. Kāda varētu būt nākotne? Kādas problēmas? Diemžēl, problēmu kļūst ar katru dienu vairāk, un tās risināt ar saviem spēkiem nebūs iespējams.

Pirmkārt, trūkst profesionālu kopu vadītāju: diriģentu un deju grupu vadītāju, folkloras skolotāju. Būtu nepieciešams, vismaz pagaidām, atrast iespēju apmācīt Latvijā attiecīgas nozares pārstāvjus, protams, sedzot izdevumus. Veicināt Latvijas radošo kolektīvu braucienus uz Krievijas latviešu centriem ne tikai ar koncertiem, bet arī apmācot mājiniekus. Dot iespēju Krievijas latviešu kolektīviem biežāk ierasties Latvijā. Visas šīs pozīcijas prasa līdzekļus un šie līdzekļi ir jāparedz tajās programmās, kas skar diasporu.

Otrkārt, jāveicina zinātniski pētnieciskais darbs, kamēr vēl ir ko pētīt, kamēr vēl ir dzīvi aculiecinieki. Darbi būtu jānoved līdz galam un jāparāda arī plašākai sabiedrībai, lai cilvēkiem Latvijā būtu priekšstats par to, kā dzīvo latvieši ne tikai Rietumos, bet arī Austrumos. Tad varbūt rastos arī jaunas atziņas, ko un kā darīt, lai latviskā kultūra Krievijā nepazustu.

Lauma Vlasova
Krievijas Latviešu Kongresa (KLK) priekšsēde