Garais ceļš uz vajadzīgo grāmatu

Palielināt / Enlarge

Muzeja izstādē redzamā faraona krūšu bruņu bilde. Labajā pusē kareklīšos redzamie trīs brūnganie graudiņi ir iespējamie baltu dzintara (sukcinīta) gabaliņi.

Ieteikt skolotājam kādu grāmatu viņa specialitātē ne vienmēr ir viegli. Pirmkārt tāpēc, ka tādu grāmatu latviešu grāmatniecībā, neskatoties uz visumā rosīgo izdevniecību darbu, ir ļoti maz, un tās pašas iznāk ar lieliem pārtraukumiem.

Rīgas –2014 kā Eiropas kultūras galvaspilsētas pasākumu sakarā radās interese par dzintaru, kas varētu nest kādu jaunu pavērsienu jau zināmajā, ko savulaik nojautām no dzejnieka I. Ziedoņa teiktā, Arnolda Spekkes grāmatas Senie dzintara ceļi un Austrum-Baltijas ģeogrāfiska atklāšana (iznākusi jau 1956. gadā). Jaunas cerības uz tālāku un dziļāku skatījumu solīja Māras Kalniņas Senie dzintara ceļi: no Rīgas līdz Bizantijai (izdota pērn Pētergailī). Pat Latvijas televīzija bija tikusi pie naudas un vēlmes izbraukt senos dzintara ceļus. Taču viņi tur vairāk izklaidējās nekā intelektuāli meklēja un ko svarīgu atklāja. Nesniedza tas gaidīto.

Vienlaikus trīs Rīgas muzeju izstādes turpināja intrigu un tā nosauktās dzintara āderes atklāšanu. Kultūras gada reklāmrakstos pavīdēja solījums muzejā Rīgas biržā būs izstāde Tutanhamona dzintars. „Tad tomēr tik tālu,“ iedomāju. Par sukcinīta iespējamo esamību Senajā Ēģiptē izteicās arī Māra Kalniņa savā grāmatā. Diemžēl solītā izstāde arī lika vilties. Vai Tutanhamona bruņās ir Baltijas izcelsmes dzintars, ēģiptieši nav līdzējuši noskaidrot, jo baidījušies, ka gadu desmitiem Kairas muzeja vitrīnā gulējušās faraona bruņas, kustinot varētu sairt... Toties citā mākslas artefaktā-diadēmā ir noskaidrots, ka tur tiešām ir izmantots Baltijas izcelsmes dzintars. Tā ir seno grieķu darinātā tā sauktā Alianello diadēma no Dienviditālijas kolonijām, kas uz Rīgu atceļojusi no Bazilikātas. To var arī aplūkot internetā ievietotajās fotogrāfijās, tikai nezin kāpēc nav faraona bruņu fotogrāfijas, vēl jo vairāk, ja muzejā ir izstādīta vien faraonu bruņu fotogrāfija?

Biržas izstādē paralēlā tēma ir bagātīgi ilustrētā Mirušo grāmata. Internetā, meklējot vairāk informācijas par visiem šiem jautājumiem, atrodams arī Jāņa Klētnieka grāmatas Svētie noslēpumi, RTU profesora darbs. Viņš piedalījies muzeja Birža rīkotajās ekspedīcijās uz Ēģipti Karnakas tempļa un Džosera piramīdas izpētes darbos. Loģiski, ka viņš pētījis seno austrumu tautu un ēģiptiešu uzskatu, uztveres pasauli. Viņa grāmatā atrodam latviešu valodā pilnīgākos tekstus par seno Divupi. Interesanti, ka Klētnieks saskatījis grieķu iespējamos aizguvumus no divupiešiem mirušo valstības priekšstatos, sporta spēļu organizēšanā. Tiešām zināma analoģija tur ir. Kultūras vēsturē vidusskolā, mēs savulaik kā garāmejot, runājām par ēģiptiešu ietekmi grieķu mākslā. Iespējams, ka tas iet tālāk – pat līdz Divupei, bet mums jau nav tādu starpkultūru pētījumu, kas ļoti derētu arī vidusskolu skolotājiem, citādi mēs varam dziļi nogrimt kādās atsevišķās kultūrās, kas nav mūsu mērķis, jo no esošajām grāmatām nav izejas uz šo starpkultūru līmeni. Atrodam vien kādas nelielas piebildes – „domājams“ utml.

Tai pat laikā mums vajag korektas zināšanas, jo ilgi nav ciešama neskaitāmās reizes pārkopētā informācija no interneta vai nezin kur vēl. Diemžēl ar to grēko arī mācību grāmatas.

Mums tomēr vajadzētu skatīties uz ārzemju klasiķu speciālistu darbiem, kas visu mūžu veltījuši kāda temata pētīšanai, kas starptautiski atzīti un svešvalodās piedzīvojuši vairākus izdevumus. Tāpēc ne vienmēr skolotājam viegli ieteikt kādu darbu, kas viņam ļoti noderētu. Labākā gadījumā tie var būt vairāki informācijas avoti, kas tikai daļēji aplūko gribēto tematu. Kultūras tautām tomēr ir jāuzkrāj kāda informācija no pasaules progresīvās domas, ko varētu nosaukt par kultūras klasiku. Ne tikai literāros darbus.

Šobrīd būtu derējusi angļu ēģiptologa E. A. U. Badža Ēģiptiešu „Mirušo grāmata“ Ani papiruss (1895. Britu muzejs). Rīgā ir izstādīta Ani manuskripta kopija. Mirušo grāmata tiek uzskatīta par visas Ēģiptes civilizācijas esenci. Badžs dod mirušo tiesas atsevišķo ainu skaidrojumu. Kādā grāmatu blogā izlasīju, ka šo grāmatu jau meklē latviski... Tātad, ne tikai es.

Kas attiecas uz Rīga 2014 pasākumiem, tad tie piedeva vērienīgāku domāšanu, parāva mūs ārā no šaurajām mūsu zemes un laika robežām. Mēs droši tagad savā domāšanā varam doties pa senajiem dzintara ceļiem līdz Ēģiptei un citur. Būtībā mums ir divas robežas – šie senie dzintara ceļi (skat. M. Kalniņas grāmatu vai apmeklējiet Vēstures muzeja dzintara izstādi) un Rietumu civilizācijas robeža gar Latvijas austrumu robežu (skat. Semjuela Hantigtona Civilizāciju sadursme; Jumava 2012). Cita starpā vēl jāpiemin, ka jau pieminētajā Spekkes grāmatā par dzintara ceļiem ir publicēta zināma Divupes valdnieka skulptūriņa, kas izgatavota no Baltijas dzintara. Cerams tas ir aizmetnis nākamajiem pētījumiem un izstādēm Latvijā...

Tai pat laikā klasē citas problēmas. Mēs cenšamies saglabāt latviešu tautas dzintara apziņu, tikmēr jaunā paaudze jau ir izkritusi no tās... Skolēni jautā: „Kas ir dzintars?!” Trūkstot naudai, kā arī paša apņēmībai maz ir to, kas apmeklējuši Rīgas muzejos rīkotās izstādes. Man jādomā, kura no manas skolas skolotājām vislabāk spētu demonstrēt savas latviešu sievietes dzintara rotas? Kā redzat, skolotāja darbs ir bezgalīgs tāpat kā viņa meklējumi pēc visnoderīgākās grāmatas, kas spētu dot jaunas zināšanas un pieeju mācību standartā paredzētajām tēmām, kas skopi skaidrotas mācību grāmatās ātri skolēnam kļūst garlaicīgas.

Paulis Čimurs
skolas bibliotekārs, kulturoloģijas skolotājs
Laikrakstam „Latvietis“