Ž-ž-ž žurka klāt!

Palielināt / Enlarge

Izrādes afiša.

Beidzot ir klāt! – nobriedusi, politiska satīra Žurka! Nosaukums: ž-ž-žurka varētu Žurkas žanra cienītājus maldināt, ka šogad ž-ž-žurka mūs ieaijās saldā miedziņā. Nekas tamlīdzīgs! Šī Žurkas izrāde bija spraiga, dzēlīga, trāpīga ar asiem zobiem. Pēc pirmā cēliena bija jautājums: „Kā viņi spēs šo cēlienu pārtrumpot?“ Ar lielām grūtībām –čut, čut – tomēr, līdz mielēm neizdevās pārtrumpot.

Režisors Valdis Lūriņš Žurkas izrādei bija sapulcinājis lielisku, profesionālu ansambli. Četri skeču autori: Niklāvs Nagla, Egīls Zirnis, Valdis Lūriņš, Valdis Zilvers ar 30 skečiem un dziesmām, nenogurstoši piesātināja divus cēlienus. Režisora Lūriņa veiksmīgās izdomas un ansambļa profesionalitātes rezultātā Žurkas materiāls kopumā bija vizuāli baudāms, daudzpusīgs.

Drosmīga politiska satīra! Politiķu kariķējumi, profesionālu aktieru izpildījumā, izpelnījās smieklu šaltis un bagātīgus aplausus. Lai arī dažreiz satīra šķita skarba, dažs pat domātu, ka netaisnīga, tomēr, ja palūkojamies uz šo politiķu darbiem, vārdiem, izdarībām, tad jāatzīst, ka dzīvē viņu izdarības ir un vēl vienmēr turpina būt nepieņemamākas nekā šīs Žurkas satīra. Visi Žurkas satīras „aplaimotie“ vēl vienmēr sēž Saeimā, vēl ir tautas acu priekšā, un nekas no politiķu vārdiem, darbiem un nedarbiem nav publikai aizmirsies. Karikatūra ir tāds greizais spogulis, bet patiesais atspulgs var būt vēl nepieņemamāks. Kā mēs šos politiķus mainīsim? – biezas ādas, kurlas ausis (dažam pat papīrnauda no ausīm lien laukā – nav domāti neviens no pieminētajiem), šķeltas mēles, iegājuši vecās sliedēs, pašpārliecināti, vareni, neaizskarami nedz no tiesām, nedz tautas. Tas ir satīras uzdevums caur smiekliem rāt, strostēt negausīgos, jo nevienam sevišķi netīk, ja ir kļuvis par izsmiekla objektu.

Žurkas konferansjē, Mārtiņš Egliens, ar draudzīgu smaidu atsaldēja publiku, kas drīz vien sekoja Mārtiņa norādījumiem un iesaistījās izrādes gaitā – gan ritmiski sitot plaukstas, gan dziesmām dziedot līdzi piedziedājumus. Par piemēru, dziesmiņa par deputātiem: „Sanāca saeimā 100 deputātu; Solvita ienāca neaicināta; ai, ai, čam, čam neaicinātā...“ Otrā cēlienā publika Mārtiņam ēda no rokas un pat nelūgta iesaistījās darbībā.

Valsts prezidentu Bērziņu bez liekiem pārspīlējumiem atveidoja Uldis Dumpis, no lapiņas lasot sagatavoto runas tekstu, klausoties arī uz sufliera norādījumiem: „tagad pauze! – pauze!“. Prezidentam rodas apjukums, skats bezcerīgi klīst apkārt, un runas laikā viņš neglābjami atkārto: „... pauze?... pauze..“. Skečs bija īss, bet trāpīgs. Programmā ievietots īss dzejolītis: „Visas tautas ievēlētu prezidentu vajag mums, Tas būs vīrs, kas sit pa galvu, kad nāk satricinājums. Prezidentam uzticēsim visu mūsu rūpes nest... Tad būs pensijas kā mājas, algas – tā kā augstceltnes.“

Mārtiņš Egliens bija bezkaislīgs intervētājs, tādam veiksmīgam intervētājam arī jābūt, skečā Intervija ar Nilu. Drosmīga satīra, ja atceramies sašautā portāla kompromat.lv žurnālista Leonīda Jākobsona likteni. Skečam autors nav minēts. Intervijas beigās Nils piecēlās kājās, kā Supermens lidoja skatuves aizmugurē, un tad mainīja kreklus ar zīmoliem: gan Eiropas Savienības zvaigžņoto logo; gan Rīgas sirsniņu ar balto garumzīmi; gan rēcoša lāča attēlu; gan Mildas trīs zvaigznes, bet augšējā zvaigzne šeit bija sarkana!

Saeimā ir sešas politiskās partijas, un publika veiksmīgi uzminēja ikvienu no attēlotajām partijām. Visskaļākos smieklus guva lauku atuškas koka durvis ar izgriezto sirsniņu, kur parādījās politiķes Sudrabas seja – No sirds Latvijai! – attēlotāja, kas skečā par kāpšanu lidmašīnā atkārtoja: „Tā ir kāda cita, neesmu tā es!“

Tā varētu vēl ilgi un gari aprakstīt šo dzēlīgo Žurku, bet jums pašiem jāsteidzas nopirkt biļetes pirms žu-žu-žurka aizvelkas vasaras brīvdienās. Iesaku nepalaist garām!

Šādu politisku satīru vēlētos redzēt ik mēnesi, Kultūras sadaļā, kaut vai 10 minūšu garumā, Mārtiņa Egliena intervijās ar kādu no negaušām, jo darbi, nedarbi, aktualitātes publiskā telpā ir nebeidzamā krājumā.

Anita Apele
Laikrakstam „Latvietis“