Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Trīs māsas. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Gundegas Zikmanes akvareļi. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ritma Lagzdiņa. „Anna ar melno kaķi.“ 2015. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Lolita Zikmane. „Logs“. 2006. FOTO Māris Brancis.

Martā un visu aprīli Jelgavas Sv. Trīsvienības baznīcas tornī iekārtota izstāde Trīs māsas. Gundega, Lolita un Ritma Zikmanes. Glezniecība. Tā bija iecerēta jau pasen, bet šogad Jelgavas 750 gadu jubilejas gadā ideja ieguva reālu īstenojumu.

Stāstot par māsām, var iesākt kā pasakā: reiz dzīvoja Eduards Zikmanis, kurš nāca no Pastendes un 1930. gados aizklīda uz Rīgu. Viņam patika māksla, tādēļ cerēja iestāties Latvijas Mākslas akadēmijā, taču naudas trūkuma dēļ sapnis bija jānoliek malā. Karš piespieda ar ģimeni atgriezties dzimtajā pusē. Nodomiem tika pārvilkta strīpa, taču savus mākslinieciskos dotumus tomēr Eduards Zikmanis realizēja, tiesa gan, citā laukā – kokgriešanā. Viena pēc otras pasaulē nāca trīs meitas. Tēvs viņām mācīja zīmēt. Tas meitām deva impulsu mācīties tālāk, un viņas devās uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, tā piepildot tēva sapni – meitas kļuva mākslinieces.

Vecākā māsa Gundega pēc vidusskolas beigšanas tālāk nestudēja, bet visu mūžu nostrādāja kombinātā Māksla pie telpu noformēšanas, kas deva iespēju apbraukāt vai visu kādreizējo Padomju Savienību. 1960. gados viņa savam priekam pievērsās akvarelim, tomēr izstādēs nepiedalījās. Viņa iestājās Torņkalna Lutera draudzē. Pie baznīcas nodibinājās mākslinieku grupa, kas sāka rīkoja izstādes. Tā 1997. gadā Gundega pirmo reizi rādīja atklātībā savus ļoti savdabīgos akvareļus.

Abas jaunākās māsas studēja Latvijas Mākslas akadēmijā grafiku. Pastarīte Ritma strādāja dažādus darbus, dzīvoja kādu laiku arīdzan Jelgavā pie Lolitas, līdz pārcēlās atpakaļ uz Talsu pusi, bija pat Talsu Mākslas skolas direktore. Tagad viņa tur strādā par pedagogu un dzīvo Spārē lauku mājā.

Vistālāk savā radošajā darbībā aizgājusi vidējā māsa Lolita, kļūdama par iecienītu oforta meistari Latvijā un iegūdama vienu no desmit prēmijām VI starptautiskajā grafikas triennālē Intergrafika Berlīnē, bijušajā Vācijas Demokrātiskajā republikā (1980), un neskaitāmas godalgas gan Tallinas grafikas triennālēs, gan citur.

Vienā kopējā izstādē līdz šim māsas nekad nebija tikušās. Viņas savās radošajās izpausmēs ir visai atšķirīgas, taču redzētais liek secināt, ka daudz kas viņām ir kopīgs. Vispirms viņām visām ir nepieciešama daba, kur rast ierosmi savai radošai izteiksmei. Māsām ir būtisks dzīves apliecinājums, optimistisks skatījums, cilvēka cienīšana.

Vecākā māsa sevi atradusi akvarelī. Atšķirībā no Latvijā ierastās ūdenskrāsu pludināšanas, liekot slapju krāsu uz slapjas lapas, Gundega krāsu klāj uz sausas lapas, precīzi iezīmējot lietu un priekšmetu aprises. Viņa glezno dabā, atrodot motīvus kā Rīgā, sevišķi iecienīta vieta viņai ir Lucavsala, tā Vidzemē. Māksliniece ar lielu pietāti uzliek uz papīra ieinteresēto ainavu, neko neizceļot, neko nepārveidojot. Kāds koks, krūms, vai ceļš netiek izcelts. Viss ieraudzītais un dabā pastāvošais viņai ir svarīgs. Ainavu parasti ieskāvusi mierīga un rāma gaisma. Gundega ar lielu mīlestību iezīmē telpu. Viss mākslinieces akvareļos dzīvo harmonijas pilnu dzīvi, tajā valda klusums un iekšēja saskaņa.

Savukārt Lolita senāk nodarbojās kā ar grafiku, precīzāk, ofortu, tā ar glezniecību. Tā kā veselība vairs neļauj nodoties ofortam, māksliniece tagad visu enerģiju atdod eļļas glezniecībai.

Viņas darbu motīvi ir šķietami vienkārši – zils skapis istabā, baznīcas logs, caur kuru plūst gaisma, Ādolfa Alunāna parks dažādos gadalaikos, ainavas neliels fragments. Taču ļoti būtiskas ir izvēlētās detaļas – zieds pie loga vai koki aiz loga. Iecienīts putns gaisā, kas brīvi paceļas gaisā, vītero debesīs vai lido viņam vien zināmā virzienā. Izvēlētajos motīvos atspoguļojas māksliniecei būtiskais: viņa mazajā saskata lielo, detaļā – pasauli. Viņas interpretācijā atklājas filozofiskais uzstādījums, ka mikrokosmā atklājas makrokosms, pilienā – jūra, ziedā – visa dzīvā daba.

Viņa krāsas klāj ļoti rūpīgi, toņi ir harmoniski saskaņoti.

Savukārt jaunākā māsa Ritma biežāk glezno ar eļļas pasteļkrītiņiem to, ko viņa ikdienā redz apkārt laukos. Viņa pievērš uzmanību gan vietējam Spāres muižas parkam, atsevišķiem necivilizētiem dabas nostūriem. Zīmīgas ir viņas klusās dabas. Piemēram, izstādē izlikts apskatei kartupeļu maiss tīrumā, sīpoli grozā. Šie darbi apliecina latviskās dzīvesziņas pamatvērtības – pietāti pret visu apkārtējo, dabu.

Tikpat sekmīgi viņa pievēršas portretam, kurā izcentrēts personīgās pasaules dziļums, stabilitāte, iekšējā harmonija.

Lai cik atšķirīgs ir katras mākslinieces rokraksts, taču viņas apliecina dzīvi un tās nozīmību.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“