Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Imants Vecozols, Valdis Zatlers. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Imants Vecozols. „Dažādi trauki“. 2014. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Imants Vecozols. „Kartupeļi“. 2008. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Imants Vecozols. „Lielpilsēta“. 2010. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Imants Vecozols. „Muzikanta klusā daba“. 2015. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Imants Vecozols. „Tirgus tarba“. 2015. FOTO Māris Brancis.

Kopš 18. marta galerijā Daugava apskatāma latviešu glezniecības vecmeistara Imanta Vecozola gleznu izstāde Citi kontrasti, ko atklāja eksprezidents Valdis Zatlers.

Mākslinieku mēs pazīstam kā baltās krāsas meistaru. Droši vien lasītāju atmiņā, pieminot viņa vārdu, uzreiz pazibsnīs viņa baltie trauki dažādās kombinācijās, pie sienas notecēties piekārtais un marlē iesietais biezpiens, rēnā gaisma, materialitāte, lauku cilvēka dzīves attēlojums.

Gleznotājam rit jau 82. mūža gads, taču viņa darbos nevar just vecuma smagumu un gausumu. Skatot izstādi, pat liekas, ka tās autors ir mākslinieks, teiksim, pusmūža gados, kurš joprojām ir gatavs jauniem izaicinājumiem. Imants Vecozols vēl arvien cītīgi strādā un, pats galvenais, atrod jaunus horizontus, jaunas iespējas savai daiļradei.

Dodoties uz izstādi, šķita, ka te atkal ieraudzīsim ierastos klusās dabas motīvus, uzgleznotus ar eļļas krāsām, taču šoreiz meistars pārsteidza. To, ka viņš izmanto kolāžas savos darbos, varēja redzēt iepriekšējā izstādē Daugavā 2013. gadā. Toreiz jau atklātībai parādījās vairākas kolāžas, taču tās varēja gandrīz vai nepamanīt. Šoreiz ir tikai un vienīgi kolāžas, valdošie ir tumšie toņi, un eļļas krāsa praktiski nav izmantota. Tas ir satricinoši, un arī tas, ka balto darbu nemaz nav.

Taču citādāk Imants Vecozols nav mainījies. Atkal sastopamies ar paraupjām, laucinieciskām klusajām dabām, ar figurālajām kompozīcijām, kas attēlo vienkāršu cilvēku nodarbes – iepirkšanos pie autoveikala, rudens darbus vēlā pievakarē, noņemšanos ar mašīnām. Ir arī pilsētas motīvi, kas neataino skaistākos pilsētas stūrīšus, bet gleznieciskās vietiņas. Savā iztēlē mākslinieks iztēlojas svešu zemju lielpilsētas centrus ar debesskrāpjiem, ar reklāmām, to kustību un ritmus. Šādā gadījumā palīdz ģeometrisku laukumu konstruktīvais kārtojums. No tāluma dažkārt pat šķiet, ka tajā gleznā gan viņš izmantojis eļļas krāsu, taču tuvāk ielūkojoties atklājas, ka esi maldījies – krāsu pigmenti tikai vietām sūcas cauri plānā papīra sloksnēm. Ja arī kādā darbā krāsa izmantota, taču tad tikai kā atsevišķs otas vilciens, krāsu toņu bagātināšanai.

Un tomēr šajā šķietamajā modernismā jaušams krāstoņu izcils meistars. Tā salikt, sakombinēt dažādos papīrus un to toņus var tikai tāds krāsu smalks pazinējs, kāds ir Imants Vecozols. Arī estētiskās un ētiskās nostādnes paliek iepriekšējās – dzīves apliecinājums. Skaisto, uzmanības cienīgo viņš atrod kā zemainos kartupeļos, tā akmeņoglēs, nonēsātā tinu tarbā, arīdzan pelēcīgo toņu šķietamajā haosā. Dzīvē nav tikai saulainas dienas, krāšņa puķu ziedēšana. Dzīves kārtība paģēr kopt ikdienas soli, un sadzīve ir mūsu pastāvēšanas pamats. Viss ir atkarīgs no katra cilvēka uztveres: vienam tāda pasaules kārtība liekas apnicīga, drūma, kamēr citam tas ir dzīves rituāls.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“