Jāņa Kārkliņa runa

Palielināt / Enlarge

Jānis Kārkliņš Daugavas Vanagu namā. FOTO Ilze Ābele.

1910. gadā, sakarā ar pirmā pasaules kara tuvošanos, Kalpaks nokļuva Kostromā, kur viņš kā jaunākais pulka virsnieks kļuva par instruktoru un sagatavošanas komandas priekšnieku. Pirmā pasaules kara sākumā Kalpaks nokļuva krievu-austriešu frontē. Galicijā, kur viņu arī apbalvoja Sv. Annas ordeņa 4. pakāpi. 1915. gadā viņš arī tika apbalvots ar Sv. Jura zobenu un Sv. Jura ordeņa 4. pakāpi. Kalpaks pirmā pasaules kara laikā saņēma gandrīz visus apbalvojumus, ko bija iespējams saņemt kājnieku virsniekam.

1918. gada rudenī Kalpaks atgriezās Vācijas okupētā Rīgā. 1918. gada 31. decembrī K. Ulmaņa pagaidu valdība viņu iecēla par Landesvēra latviešu vienību komandieri. 1919. gada 5. janvārī plkv. Kalpaks izdeva savu pirmo pavēli, kurā paziņoja, ka aizsardzības ministrs viņu iecēlis par bataljona komandieri. Īsā laikā kā bataljona komandieris pulkvedis Kapalks izveidoja patriotisku, disciplinētu un karam gatavu vienību, kas nebija viegls uzdevums, jo tajā laikā vairākums iedzīvotāji simpatizēja lieliniekiem. Kad 1919. gada marta sākumā Kalpaka bataljonam bija uzdots sargāt iedzīvotājus gar Skrundas-Saldus ceļu, bataljons nonāca sadursmē ar vācu dzelzs divīzijas spēkiem. Krēslā viens otru nepazina. 6. marta apšaudē pie Airītēm krita pulkvedis Oskars Kalpaks. Kalpakam tad bija tikai 37 gadi, savā īsā mūžā viņš kļuva kā viens no mūsu tautas varoņiem. Viņš bija ne tikvien izcils kara vadonis, bet arī liels Latvijas patriots. To, ka viņu uzskatīja par varoni, pierāda tas, ka tūlīt pēc viņa nāves tika izsludinātas divu nedēļu sēras. Visa tauta 1919. gadā izjuta pulkveža Kalpaka aiziešanu mūžībā. Gluži kā mēs to atceramies vēl šodien. Šodien mēs arī atceramies Latviešu leģionu; Latviešu leģiona atceres diena ir 16. marts. Mums kā organizācijai tā ir svarīga. Mēs ar to atceramies mūsu varoņus leģionārus, kas toreiz visi bija jauni un spēka pilni puiši, daudziem nebija lemts atgriezties pie savām ģimenēm, tāpat daudzi mira koncentrācijas nometnēs. Daugavas Vanagu organizācija 1952. gadā izvēlējās šo dienu kā atceres dienu jo 1944. gada 16. marts bija pirmā un vienīgā reize, kad abas latviešu divīzijas – 15. divīzija un 19. divīzija cīnījās kopā Austrumu frontē pie Veļikajas upes pret sarkanarmiju.

Ārpus Latvijas mēs atceramies Leģiona dienu jau vairāk nekā 60 gadus. Latvijā bija paredzēts Leģiona dienu pirmo reizi pieminēt 1989. gadā. Diemžēl milicijas ķēdes tam neatļāva notikt. 1990. gadā pirmo reizi notika gājiens uz Brāļu kapiem, kur nolika ziedus karavīru piemiņai. 1993. gadā pirmo reizi Leģiona dienā tika nolikti ziedi pie Brīvības pieminekļa. Diemžēl Latvijā 2000. gadā leģiona atceres diena tika svītrota no oficiālā Latvijas svētku un piemiņas dienu saraksta, un tā politisku iemeslu dēļ vēl nav atguvusi oficiālo piemiņas dienas statusu, kaut par to cīnās Daugavas Vanagi un politiskā partija Nacionālā apvienība. Interesanti lasīt, ka šogad, kā parasts, notiks Leģiona dienas dievkalpojums Rīgā un gājiens uz Brīvības pieminekli. Starpība būdama, ka dievkalpojums nenotika kā parasts Doma baznīcā, bet gan Svētā Jāņa baznīcā? Dabīgi, tāpat kā iepriekšējos gados, Rīgā notiks pasākumi pret Leģiona dienas piemiņu. Latvijas Antinacistiskā komiteja rīkos sapulci Brīvības pieminekļa laukumā, par sapulces iemeslu šī grupa uzdevusi “ka sapulce domāta Waffen SS upuru piemiņai un par Waffen SS noziegumu attaisnošanas īstenību“. Šogad, tāpat kā parasts. Leģiona dienu pieminēs Lestenes brāļu kapos un vēl citur Latvijā. Nobeidzot vēlos uzsvērt, ka mēs nekad nedrīkstam aizmirst mūsu leģionārus. Gods mūsu tautas varoņiem – latviešu Leģionāriem!

Jānis Kārkliņš
DV Melburnas nodaļas priekšnieks